Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.32 (38) 2006. gada 16. augusts
            

Jautājumi par un ap Darba laika direktīvas grozījumu projektu

 

Ineta Tāre, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktore

 

05.JPG (14501 bytes)
Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu likumos noteiktais darba laika ilgums ir vērtība, ko sociālie partneri aizstāv ļoti aktīvi. Eiropas Komisija (EK) jau vairākus gadus ar dalībvalstīm intensīvi saskaņo Darba laika direktīvas grozījumu projektu, tai skaitā sadaļā par darba laika summēšanu. Līdz šim tas nav izdevies. Kompromisa panākšanu, protams, kavē arī tas, ka dalībvalstīs ir dažādas darba tiesību sistēmas, atšķirīgas sociālā dialoga aktivitātes, nevienāda ekonomiskā situācija un vēl daudzi citi apstākļi.

Kopš 2003.gada beigām un iestāšanās ES situācija darba tiesību respektēšanā ir mainījusies arī Latvijā: darba devēji ir izpratuši un arī darbinieki ir vairāk uzzinājuši par darba tiesībām, ES direktīvu un citu lēmumu ietekmi uz Latvijas likumdošanu.

Latvijas Darba likums atbilst pašreizējai ES Darba laika direktīvai. Bet, ja direktīvā būs kādas izmaiņas, ja tiks ieviestas definīcijas, piemēram, attiecībā uz dežūrlaikiem veselības aprūpē strādājošajiem, panākta vienošanās par darba laika summēšanu atbilstīgi EK iecerei, Latvijā nekavējoties būs jāsāk likumdošanas izmaiņu saskaņošana ar sociālajiem partneriem.

 

Direktīvas grozījumu katalizators - tiesu lietas

Pašreiz Somija savas ES prezidentūras laikā ir pilna apņēmības panākt kompromisu darba laika direktīvā, tāpēc augusta beigās dalībvalstu pārstāvji ir aicināti šo jautājumu pārrunāt. Jāpiebilst, ka arī iepriekšējā ES prezidējošā valsts - Lielbritānija - nāca ar iniciatīvu jautājumu saskaņot. Darba un sociālo lietu ministru diskusija ilga līdz nakts melnumam, bet viedokļi vairākos punktos tā arī palika atšķirīgi.

Darba laika direktīvas izstrādes katalizators bija divas tiesu lietas, kas ES dalībvalstīs notika gandrīz vienlaikus - viena Spānijā (SIMAP), otra Vācijā (Jēgera lieta). Abas skar veselības aprūpi, kas ir nozare, kurā darbinieku trūkst vienlīdz visās ES valstīs.

Praksē mēdz būt specifiski jautājumi, piemēram, par ārstiem rezidentiem, kurus daudzviet uztver kā izņēmumu: viņiem ļoti ilgas stundas jāpraktizē, jo ir nepieciešams vienlaikus gan mācīties, gan strādāt, bet ne visur šis laiks tiek summēts. Jēgera lietā ārsta pretenzija bija pret to, ka laikā, kad viņš atrodas dežūrā, gaidot, kad būs nepieciešama viņa palīdzība, darba devējs viņam nenodrošina pienācīgu iespēju atpūsties, tāpat nav pienācīgi samaksāts, strīds bija arī par apmaksas koeficientiem aktīvajam un pasīvajam dežūrlaikam. Abās tā dēvētajās ārstu lietās ES tiesa lēma par labu prasītājiem.

Valstīs, kuru likumos jau bija iestrādes par aktīvo un pasīvo dežūrlaiku un citiem jautājumiem, kas nav saskaņā ar Darba laika direktīvu, izcēlās, tēlaini runājot, mērena panika. EK, reaģējot uz precedentu, izstrādāja savu piedāvājumu, kas šobrīd jau ir transformējies un atrodas apspriešanas un saskaņošanas stadijā.

Latvijas likumdošanā dežūrlaiks netiek dalīts. Un tiek uzskatīts, ka par to ir jāsaņem vienāda samaksa. Mēģinājumi ieviest kādu koeficientu tā dēvētajam pasīvajam darba laikam Latvijā ir retums.

 

Latvija atbalsta iespēju nepiemērot darba laika ierobežojumu

Piedaloties direktīvas priekšlikumu diskusijās, Latvija vēlas saglabāt Darba laika direktīvā iekļauto iespēju nepiemērot nedēļas maksimālā darba laika ierobežojumu. Tas nozīmē, ka tiek saglabāta līdzšinējā atkāpe no nedēļas maksimālā darba laika tajā gadījumā, ja tautsaimniecībai ir būtiskas intereses un ja abas sociālā dialoga puses - arodbiedrības un darba devēji - par šādu iespēju vienojas.

Lielā daļā valstu darbs ir adekvāti apmaksāts, un tad, kad darbinieki strādā ilgākas darba stundas, viņi saņem arī lielāku samaksu. Latvijā situācija ar cilvēkresursiem veselības aprūpē šobrīd ir tāda, ka viens no risinājumiem, ko apspriež darba devēji, arodbiedrības un Veselības ministrija, ir veikt izmaiņas Latvijas likumdošanā, izmantojot direktīvā paredzēto iespēju nepiemērot nedēļas maksimālo darba laiku tieši veselības aprūpē. Taču arī par to vēl nav panākta vienošanās.

Direktīvas grozījumu projektā ir vēl vairāki diskutabli aspekti, piemēram, par dežūrlaiku. Proti, kā un vai nošķirt laiku, kad darbinieks tiešām veic savus darba pienākumus un laiku, kad viņš tikai gaida, kad varēs ķerties pie savu pienākumu izpildes. Visiem šiem jautājumiem tiek meklētas jaunas definīcijas Darba laika direktīvā, kuras pēc tam būtu jāievieš arī dalībvalstu likumos un vienlaikus arī, iespējams, jādomā par dažādu apmaksu.

Ilustrācijai varētu minēt ķirurgu, kurš gaida, ka no slimnīcas uzņemšanas nodaļas viņam varētu ievest kādu operējamo pacientu. Viņam varbūt nakts dežūras laikā nav neviena pacienta. Tāpēc daži darba devēji nākuši pie šādām domām: ja ārsts atrodas dežūrā, bet neveic savu ķirurga darbu, viņam ir viena darba samaksa, bet tajā laikā, kad viņš ir ķēries pie ķirurģiskajām manipulācijām, cita. Par minētajiem jautājumiem jau ir bijušas diskusiju "vētras", un man nav pamata domāt, ka līdz vienotai nostājai varētu nonākt šogad, Somijas prezidentūras laikā.

 

Darba laika summēšana: savai dzīvei arī laiks vajadzīgs

Normatīvie dokumenti, kas reglamentē darba laika ilgumu, radušies vēsturiski, lai nodrošinātu pienācīgu atpūtu darbiniekam, lai nenodarītu kaitējumu viņa veselībai un drošībai, lai strādājošs cilvēks varētu apvienot ģimenes un darba dzīvi.

ES normatīvajos aktos ir mēģināts panākt līdzsvars starp tautsaimniecības vajadzībām, darba devēju konkurētspējas interesēm un darbinieku cilvēcisko aspektu, nepieciešamību kontaktēties ar ģimeni, pilnvērtīgi atpūsties, nodoties saviem vaļaspriekiem.

Tā kā tiek piedāvāta iespēja nepiemērot maksimālos nedēļas darba laikus, tad darba devējiem ir jānodrošina nepieciešamā darba aizsardzība darbiniekam. Katrai konkrētajai ES dalībvalstij ar savu institūciju palīdzību jāuzrauga, kā un vai darba devēji šos likumus ievēro.

Vēl viens jautājums ir par summēšanu, proti, ierosināts uzskaitīt visu darba laiku, ko darbinieks ir nostrādājis, neatkarīgi no tā, kurā darba vietā vai pie kura darba devēja. Ja viņš ir nostrādājis vienā darbā no pulksten 8.30 līdz 17, pēc tam dodas pie cita darba devēja strādāt, tad tam būtu jāveidojas kā kopējam darba laikam, kas būtu jāsummē. Taču no uzraudzības viedokļa neviens nevar piedāvāt risinājumus, kādā veidā šo summēšanu, uzskaiti varētu tehniski veikt.

Pret summēšanu vienlīdz noraidoši iebilst gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, gan Latvijas Darba devēju konfederācija. Darba devēju pārstāvji uzskata, ka nespēs ne pārbaudīt, ne kontrolēt šādu normu un līdz ar to tiks sodīti par likuma pārkāpumiem. Arodbiedrības, jo īpaši veselības aprūpē, kā argumentu min to, ka, nestrādājot pie diviem darba devējiem, ar tikai vienā vietā nopelnīto izdzīvot nevarētu.

Latvijas likumā darba laika summēšanai ir precedents. Šī garantija attiecas uz jauniešiem līdz 18 gadu vecumam. Ja viņi strādā pie vairākiem darba devējiem, tad darba laiks ir summējams.

 

Darba laika veidi un organizācijas formas

Darba laikam ir divi veidi - normālais un nepilnais darba laiks. Nepilno darba laiku piemēro gan jauniešiem, gan tajos gadījumos, kad darbiniekam ir mazs bērns vai kādi citi apstākļi, kāpēc būtu jāizmanto nepilnais darba laiks.

Savukārt darba laika organizācijai arī var būt vairāki veidi: maiņu darbs, nakts darbs, kad saskaņā ar maiņu grafiku vai vismaz 50 dienas gadā cilvēks strādā naktī. Šādos gadījumos arī likumdevējs sniedz papildu garantijas, piemēram, normālais darba laiks naktī ir par vienu stundu īsāks, par nakts darbu pienākas papildu atpūta un citi bonusi.

Maiņas darbam arī ir savas īpatnības un prasības. Ir nepieciešams grafiks, un cilvēks nevar strādāt divas maiņas pēc kārtas. Darba devēja pienākums ir nodrošināt atpūtu, iepazīstināt ar maiņas grafikiem.

 

Summēšana atbilstoši atskaites periodam

Summētā darba laika uzskaite ir viens no darba laika organizācijas veidiem. To piemēro, kad darba devējs nevar precīzi pateikt, cik kurā dienā darbinieks tiks nodarbināts. Tāpēc ir atskaites periods, kurā ir pieļaujamas ne vairāk kā 56 stundas vienā nedēļā. Tas nozīmē: ja darba devējs ir izvēlējies četru nedēļu atskaites periodu, tad kalkulēšana notiek četru nedēļu ietvaros. Savukārt četru nedēļu ciklam ir ierobežojums - 160 stundu. Pārējās stundas, kas summētā darba laika darbiniekam ir virs 56 vai virs 160 stundām (4 nedēļu atskaites periodam), ir virsstundas, kas jāapmaksā atbilstoši Darba likumam.

Tomēr nereti darbiniekiem rodas jautājumi par 140.panta otro daļu, kas nosaka ierobežojumu - 56 stundas nedēļā vai 160 stundu 4 nedēļās, ja "darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts citādi".

Paskaidrošu: tā ir norma par atskaites periodu, bet nevis par to, ka darba līgumā vai koplīgumā abas puses mēģinātu vienoties, ka strādās 70 stundu vai 80 stundu nedēļā. Likuma normā runāts par atskaites 4 nedēļu periodu. No grāmatvedības uzskaites viedokļa vai citiem uzņēmumā pieņemamiem aspektiem var piemērot citu atskaites periodu. Bet tam ir jābūt precīzi noteiktam vai nu darba līgumā vai darba koplīgumā. To nav iespējams ierakstīt (un uzskatīt par likumīgu) ne darba kārtības noteikumos, ne lapiņās uz ziņojuma dēļa. Piebildīšu, ka visbiežāk darba devēji cenšas piemērot atskaites periodu - divi kalendāra mēneši.

Vēl nereti tiek jauktas arī citas lietas. Summētais darba laiks nav normālais darba laiks. Tas ir ieviešams tad, kad uzņēmuma darbībai ir pietiekami īpatnējs raksturs un nevar piemērot normālu darba laiku: 8 stundas dienā un 40 stundu nedēļā. Taču, piemēram, apsardzes uzņēmumos ir arī tādi precedenti, ka mēdz piemērot šo darba laika veidu visiem - arī uzņēmuma juristam, grāmatvedim, kaut gan viņu darba specifika nav tāda, lai viņi nevarētu strādāt normālo darba laiku.

Summētais darba laiks ir piemērojams gadījumos, kad darba devējs nevar precīzi pateikt, cik stundas, kurā brīdī būs jāstrādā. Viņš to var pateikt vienu mēnesi iepriekš, tā ir normālā prakse. Mēs esam mēģinājuši panākt Darba likumā grozījumus, lai iepazīstināšana ar darba grafiku būtu obligāta. Tika diskutēts, vai tas jādara mēnesi iepriekš, varbūt trīs nedēļas. Arodbiedrības ar darba devējiem nevienojās, tāpēc Darba likuma grozījumos šī norma pagaidām nav iekļauta.

Personāla speciālisti parasti ir tie, kuri noformē rīkojumus, sastāda grafikus, mazā uzņēmumā iespējams to veic pats darba devējs, arī uzņēmuma grāmatvedis. Ir darba laika uzskaites tabeles, kurā darba devējam ir pienākums uzskaitīt visas nostrādātās stundas un darbiniekam ir tiesības par to pārliecināties, jo tas ir arī darba samaksas jautājums. Ja nav korekti atzīmētas stundas, ko darbinieks ir nostrādājis, tad viņš nesaņems papildu samaksu par virsstundām vai par to, ka ir, piemēram, svētku dienā vai brīvdienā strādājis.

 

Jāgatavo tehnisks labojums

Darba likums paredz obligātu visa darba laika uzskaiti. Nereti darba devēji šai prasībai pieiet radoši - uzraksta vienu ciparu, nešķirojot, vai tas ir nakts darbs, virsstundas, svētku dienas, neko neatšifrējot. Likuma norma skan: "Darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas un virsstundas, tajā skaitā nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienā nostrādātās." Valsts Darba inspekcija ir atklājusi, ka, aizbildinoties ar vārdiem "tajā skaitā", darba devējs visas nostrādātas darba stundas pamanās ietvert vienā skaitlī. Tāpēc Darba likumā starp citiem grozījumiem tiks gatavots tehnisks labojums, lai šāda "jaunrade" nebūtu iespējama.


 

DER ZINĀT

Darba likuma 140.pants. Summētais darba laiks

(1) Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajai darbinieku kategorijai noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem nosaka summēto darba laiku.

(2) Summētais darba laiks nedrīkst pārsniegt 56 stundas nedēļā un 160 stundas četru nedēļu periodā, ja darba koplīgumā nav noteikts citādi.

(3) Darbs, kuru darbinieks veicis virs šā panta otrajā daļā noteiktā laika, uzskatāms par virsstundu darbu.

(4) Ja ir noteikts summētais darba laiks, atpūtas laiku darbiniekam piešķir saskaņā ar darba grafiku.

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas