Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.28 (84) 2007. gada 11. jūlijs
            

Darba laika uzskaite saistībā ar darba samaksu

 

Vija Ozola, juriste, Cēsu zonālā valsts arhīva Juridisko personu uzraudzības daļas arhīviste

 

Jebkura darbinieka darba alga ir atkarīga no darba laika pareizas un precīzas uzskaites un aprēķina, kā arī darba devēja noteiktā darba organizācijas veida, kas nozīmē, ka no normatīvo aktu kvalitātes un precizitātes ir atkarīga strādājoša iedzīvotāja iespēja saņemt normatīvajiem aktiem atbilstošu samaksu. Un jebkurā uzņēmumā un iestādē ir svarīgi ievērot darba laika organizācijas un darba samaksas juridisko regulējumu, grāmatvedībā nepieciešamās darbības darba laika uzskaitei un darba samaksas aprēķināšanai.

 

03.JPG (17148 bytes)
 Foto: Boriss Koļesņikovs, "LV"

Darba samaksas uzskaites kārtība

Viens no iemesliem, kādēļ ir nepieciešams nodrošināt savlaicīgu un precīzu darba laika uzskaiti, ir Darba likuma 64.panta nosacījums, ka darba devējam pēc darbinieka pieprasījuma piecu darba dienu laikā jāizsniedz šim darbiniekam izziņa par viņa darba samaksu un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšanu. Darba laika plānošana un faktiski nostrādātā laika uzskaite ir jāveic gan par darbiniekiem, kuriem darba samaksa tiek aprēķināta par nostrādāto darba laiku (darba dienu, stundu skaitu), gan arī par akorda darbu darbiniekiem, kuriem darba samaksas lielums ir atkarīgs no gabaldarba izcenojumiem un faktiski paveiktā darba apjoma, jo arī šai darbinieku kategorijai ir jāuzskaita nostrādāto dienu skaits, kas pēc tam nepieciešams vidējās izpeļņas (atvaļinājuma naudas, atvaļinājuma kompensācijas u.c.) aprēķināšanai saskaņā ar Darba likuma 75.pantu "Vidējās izpeļņas aprēķināšana".

Likumā "Par grāmatvedību" noteikts, ka darba devējam (uzņēmuma vadītājam šī likuma regulējuma ietvaros) ir pienākums kārtot grāmatvedību un organizēt grāmatvedības kārtošanu atbilstoši likumam "Par grāmatvedību". Grāmatvedības reģistros ierakstītajai informācijai jābūt laikus ierakstītai. Ierakstiem jābūt pilnīgiem, precīziem un sistemātiski sakārtotiem. Nav pieļaujami ieraksti, kuru saturs vai mērītāji atšķiras no attaisnojuma dokumenta. Nedrīkst izdarīt ierakstus, kuri nav pamatoti ar attaisnojuma dokumentiem - darba laika uzskaites dokumenti, dokumenti par darbiniekiem aprēķināto darba samaksu.

Savukārt saskaņā ar likuma 15.pantu Ministru kabinets (MK) izdod noteikumus par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju. Šobrīd spēkā ir MK 2003.gada 21.oktobra noteikumi Nr.585 un MK 2006.gada 5.decembra noteikumi Nr.985 "Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 21.oktobra noteikumos Nr.585 "Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju"", kuros noteikta kārtība darba laika uzskaitei. Noteikumos noteikts, ka uzskaites funkcija ir atdalīta no pārējām uzņēmuma saimnieciskās darbības funkcijām.

Darba samaksas aprēķināšanai nepieciešama precīza darba laika uzskaite. Darba likuma izpratnē darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā. Tajā neietilpst pārtraukumi darbā. Darba likums uzliek pienākumu darba devējam konkrēti noteikt darba laika sākumu un beigas, to nosakot vai nu darba līgumā, vai darba kārtības noteikumos, vai arī maiņu grafikos. Darba samaksas speciālists M.Linga ("Darba laika organizācija, uzskaite un darba samaksas aprēķināšana", "Bilance", 2006., Nr.10) pauž viedokli, ka praksē visērtāk atspoguļot darba laika sākumu un beigas ir darba kārtības noteikumos un bieži to dublē arī darba līgumā, tālāk skaidrojot, ka tiek pieļauta arī atsauces izdarīšana darba līgumā uz darba kārtības noteikumu punktu. Taču šeit uzmanību piesaista jautājums, vai šajā gadījumā pietiek tikai ar darba līguma parakstīšanu - precīzāk nav paskaidrots, tomēr vajadzētu pievērst uzmanību jurista G.Staunes ("Kas jāzina, pieņemot darba piedāvājumu", "Mans Īpašums", 2006., Nr.7) teiktajam, ka darba kārtības noteikumi kļūst saistoši darbiniekam tikai to iepazīstināšanas brīdī, ko apliecina paraksts uz dokumenta - tāpat kā jebkurš cits juridisks dokuments. Jāpiekrīt G.Staunes skaidrojumam, ka uzmanību tam pievērš arī tādēļ, ka, ja darbinieks nebūs parakstījis darba kārtības noteikumus, darbinieku nevarēs sodīt ar disciplinārsodiem - izsakot rājienu u.tml., un nebūs likumīga pamata, lai atlaistu darbinieku no darba par rupju darba kārtības pārkāpumu.

 

Darba samaksas pamatojums

Darba samaksas pamata regulējums ir Darba likuma C daļas trešā sadaļa, kas šī likuma robežās skaidro jautājumus, kas ir darba samaksas pamatā. Jēdziens tiek skaidrots likuma 59.pantā, kurā definēts: "Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu."

Uzskaitot darba laiku, darba laikā neieskaita: pārtraukumus darba laikā, dīkstāves, kas radušās darbinieka vainas dēļ. Uzskaitot darba laiku, darba laikā papildus ieskaita papildu pārtraukumus bērna barošanai.

Iepazīstoties ar šo darba samaksas definējumu, kļūst skaidrs, ka darba samaksa ir daudz plašāks jēdziens par darba algu. Darba alga ir tikai viena no darba samaksas sastāvdaļām, nenoliedzami pati svarīgākā, bet ne vienīgā.

 

Darba samaksas pamatprincipi

Darba samaksai jābūt:

1) vienlīdzīgai par tādu pašu darbu un vienādas vērtības darbu gan vīriešiem, gan sievietēm, to nosaka Darba likuma 60.pants;

2) vismaz MK noteiktajā minimālās mēneša darba algas apmērā normālā darba laika ietvaros, tā nedrīkst būt mazāka par MK noteikto minimālo mēneša darba algu normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālo stundas tarifa likmi. Ministru kabinets izdod noteikumus, pamatojoties uz Darba likuma 61.pantu. Šobrīd ir spēkā MK 2006.gada 17.oktobra noteikumi Nr.858 "Par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi", kas nosaka, ka minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 120 latu un attiecīgi minimālā stundas tarifa likme ir Ls 0,713.

Tas, kā minimālās algas apmērs varētu ietekmēt uzņēmējdarbību, raksturots Labklājības ministrijas pētījumā "Darba algas un to ietekmējošie faktori" ("Vai uzņēmēju bankrots algu dēļ", "Latvijas Vēstnesis Plus", 01.11.2006.). Publikācijā izteiktais viedoklis, ka strauja minimālās algas celšana varētu neveicināt uzņēmējdarbības attīstību, manuprāt, tomēr ir nepamatots. Apliecinājums tam ir šā brīža situācija, kad no 2007.gada 1.janvāra par Ls 30 tika palielināta minimālā alga, kas ir lielākais kāpums visā Latvijas neatkarības atgūšanas laikā. Taču šos izdevumus uzņēmēji nemin kā iemeslu finansiālajām grūtībām. LM pētījuma komentāros atspoguļots arī viedoklis, ka Latgalē nav iespējas nodrošināt tādu algu kā Rīgā, tomēr arī pret šo viedokli jāizturas kritiski, jo jautājums nav par attāla reģiona algu pielīdzināšanu Rīgai, bet par minimālo darba algu, kas ir kritērijs tiem nodarbinātajiem, kam tā nolīgta. Un, visticamāk, ja šie cilvēki strādā par tādu atalgojumu, tas arī ir viņu vienīgais iztikas avots, ar ko jāapmierina visas vajadzības. Minimālajai darba algai ir jābūt tādai, lai ar to varētu apmierināt eksistencei nepieciešamās vajadzības;

3) par jaunas darba samaksas sistēmas ieviešanu uzņēmumā, kā arī par grozījumiem pastāvošajā darba samaksas sistēmā darba devējam ir pienākums rakstveidā informēt darbiniekus vismaz vienu mēnesi iepriekš (Darba likuma 62.panta 4.daļa);

4) darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī, retāku izmaksas periodu Darba likums nepieļauj;

5) ja darba samaksas izmaksas diena sakrīt ar nedēļas atpūtas dienu vai svētku dienu, darba samaksu izmaksā pirms attiecīgās dienas.

Tātad, ņemot vērā, ka lielākajā daļā darbavietu darba samaksa tiek pārskaitīta uz darbinieku bankas kontiem, gadījumos, kad darba samaksas diena sakrīt ar sestdienu vai svētdienu, tā izmaksājama iepriekšējā piektdienā;

6) samaksu par atvaļinājuma laiku un darba samaksu par līdz atvaļinājumam nostrādāto laiku izmaksā ne vēlāk kā vienu dienu pirms atvaļinājuma;

7) darba samaksa un ar to saistītās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir pirmās kārtas maksājumi, ko veic darba devējs. (Tas nozīmē, ka neatkarīgi no darba devēja citiem izdevumiem, šie maksājumi ir izdarāmi darba līgumā vai koplīgumā paredzētajos termiņos. To nosaka Darba likuma 69.pants.);

8) darba samaksas izmaksas veids, ko nosaka Darba likums, ir skaidra nauda.

Darba samaksu izmaksāt bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu drīkst tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir noteikti vienojušies. Izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz rakstveidā sagatavotu darba samaksas aprēķinu. Pēc darbinieka pieprasījuma darba devējam ir pienākums šo aprēķinu izskaidrot. (Darba likuma 70. un 71.pants).

 

Izmaksa skaidrā naudā ir novecojusi prasība

Minēto Darba likuma normu varētu saukt par novecojušu, jo šobrīd pat pensijas un bērnu pabalsti tiek izmaksāti bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu. (Naudas izmaksā ar pārskaitījumu ieinteresēti gan uzņēmumi, gan bankas, un pret šādu virzību valsts nav iebildusi, tātad to varētu dēvēt pat par valsts politiku.) Šīs situācijas risinājumam praksē tiek izmantots vai nu iesniegums, kurā darbinieks lūdz izmaksāt viņam darba algu ar pārskaitījumu, vai tas tiek iekļauts kā atsevišķs punkts darba līgumā vai koplīgumā.

Ir sastopami gadījumi, ka darba līgumā tiek iekļauts punkts, kurā darbiniekam jānorāda savs konta numurs un iekavās jau ir ierakstīts darba devējam izdevīgākās bankas nosaukums. Darba devējs vēlas, lai darbinieks atver kontu darba samaksas saņemšanai darba devējam izdevīgā bankā, savukārt darbinieks tam piekrīt tikai tāpēc, ka tas nav būtiskākais no iemesliem, kādēļ viņš ir izvēlējies tieši šo konkrēto darba vietu. To, protams, var dēvēt par vienošanos. Tomēr, lai darba samaksa ar pārskaitījumu būtu atbilstošāka Darba likuma pamatmērķim - aizsargāt darbinieku no darba devēja nelikumīgām darbībām un veicināt pušu (darba devēja un darbinieka) vienlīdzību darba tiesiskajās attiecībās, būtu lietderīgi Darba likuma 70.pantu izteikt šādā redakcijā:

"Darba samaksa aprēķināma skaidrā naudā un izmaksājama darba devējam un darbiniekam vienojoties - skaidrā naudā vai bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu. Veicot bezskaidras naudas pārskaitījumu uz darbinieka izvēlētu kontu ar darbinieka rakstisku iesniegumu, kur ir norādīts kredītiestādes nosaukums un darbinieka konta numurs."

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas