Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.30 (86) 2007. gada 25. jūlijs
            

"Lattelecom" interneta tirgū: konkurencē svarīga kvalitāte

 

SIA Lattelecom Regulēšanas lietu daļas direktors Aivars Kreilis un SIA Lattelecom Tīkla direktors un valdes loceklis Valdis Vancovičs - intervijā "Komersanta Vēstnesim"

 

02.JPG (13558 bytes)
Aivars Kreilis
03.JPG (11797 bytes)
Valdis Vancovičs

- Internets ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, tas ir pašsaprotams un lielākoties pieejams. Pieprasījums pēc interneta pieslēguma aug.

Kāda ir interneta pakalpojumu tirgus realitāte jūsu skatījumā?

A.Kreilis: - Ja mēs skatāmies uz Latvijas tirgu, tad tas ir ļoti atšķirīgs no Eiropas. Eiropas interneta tirgū arvien vēl vairāki desmiti procentu lietotāju interneta pakalpojumu piekļuvei izmanto iezvanpieeju, kuras ātrums nepārsniedz 124 kb/sek. Un lielākā daļa no šiem lietotājiem pilnīgi apmierina savas vajadzības, jo viņi nenodarbojas ar lielizmēra satura pārvietošanu. Savukārt Latvijas interneta piekļuves tirgus vairāk nekā 97% sastāv tikai no pastāvīgiem pieslēgumiem. Un tikai 3% ir iezvanpieeja. Ja mēs runājam par internetu laukos, tad pilnīgi jebkuram - gan fiksētā, gan mobilā telefona lietotājam - tiek nodrošināta interneta piekļuve. 100% pilnīgi visiem, ja vien tiek lietoti kādi telefonu sakari.

- Lattelecom pieder plašs platjoslu tīkls. Kāda ir uzņēmuma vieta interneta tirgū?

A.Kreilis: - Lattelecom nav interneta tirgus galvenais spēlētājs. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) regulāri vāc datus par platjoslas tirgus apjomu, šādus datus apkopo Eiropas Komisija un tie rāda, ka mūsu daļa šajā platjoslas tirgū ir 40-45%. Konkurence Rīgā ir daudz lielāka, tur mūsu tirgus daļa ir tikai ap 20%. Vairāk nekā 50% aizņem citu platjoslas pastāvīgo pieslēgumu pakalpojumu sniedzēji - tie ir gan kabeļtelevīzijas operatori, ko mēs varam uzskatīt kā lielākos, gan dažādi māju un dažu māju tā sauktie ezernet tīkla operatori, gan tādi interneta tīklu piekļuves operatori, kas nodrošina galvenokārt tikai iestādes un organizācijas, kā, piemēram, Latnet, Telia vai VITA.

- Cik precīza ir pieejamā informācija par interneta pakalpojumu sniedzējiem?

A.Kreilis: - Ja mēs runājam par statistiku, tad šī lieta ir diezgan pelēka, jo cipari tiek iegūti gan kā aptaujas, gan kā novērtējumi, un īstas statistikas nemaz nav. Ja runājam par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas ikceturkšņa atskaitēm, tad no vairāk nekā 300 interneta pakalpojumu sniedzējiem datus iesniedz tikai 170 - 180. Ko dara tie pārējie, to īstenībā Dievs vien zina, un bieži vien komisija nespēj viņus atrast, ierakstītās vēstules tiek saņemtas atpakaļ, jo tāda adresāta nav. Komersanti oficiāli ir piereģistrējušies, bet vai viņi vēl strādā vai vairs nestrādā, nav zināms.

- Kā norit Lattelecom sadarbība ar mazajām firmām, kas sniedz interneta pakalpojumus gala lietotājiem?

A.Kreilis: - Latvijā interneta tirgū ir reģistrēti vairāk nekā 300 interneta pakalpojumu sniedzēju. Lai viņi varētu sniegt interneta piekļuves pakalpojumu, ir vajadzīgas divas lietas - pirmkārt, ir vajadzīgs kāds, kas nodrošina interneta resursus jeb pieslēguma vietu vispasaules tīklam. Un šie resursi ir par maksu, tie ir jānopērk no lielajiem spēlētājiem - no mums, Telia vai Latnet vai vēl kāda, kas darbojas starptautiskajā tirgū. Otra lieta, viņiem ir nepieciešams tīkla resurss savu abonentu piekļuves nodrošināšanai. Tīkla resursus ir iespējams veidot pašiem kā bezvadu tīklus no viena punkta uz otru, uzstādot radiolīniju, vai izmantot savus esošos tīklus, ja tas ir kabeļtelevīzijas operators. Var pirkt resursus no operatoriem - vai nu nomāto līniju, vai izdalīto līniju vai citu sakaru pakalpojumu jeb datu pārraides pakalpojumu, kas nodrošina datu pārraidi no punkta A uz punktu B un piekļuvi lietotājam. Laukos nereti piekļuve lietotājiem ir bezvadu pieslēgums.

- Daudzās kāpņu telpās ir izlīmētas reklāmas ar dažāda ātruma interneta solījumiem. Cik reāli ir šādi piedāvājumi?

V.Vancovičs: - Ja tur ir 100 mb solījums, tad nākamais jautājums - līdz kurai vietai? Parasti līdz mājas pagrabam, kur stāv neliels rūterītis, un tālāk ir 2 mb pieslēgums. Tā ka starp diviem mājas lietotājiem tiešām varbūt arī būs tie 100 mb, bet, ja lietotājs cer, ka viņš varēs no ārzemēm lejuplādēt, teiksim, filmu ar 100 mb/sek ātrumu, tad, es domāju, ka tas ir vienkārši nereāli.

A.Kreilis: - Lai cik jocīgi tas skanētu, es nesen kādā pētījumā par šo tēmu redzēju, ka 22% lietotāju nezina savu interneta pakalpojumu sniedzēju. Lattelecom savu biznesu plāno un veido uz savu esošo abonentu bāzes, uz saņemto pieteikumu bāzes, uz sava esošā tīkla iespējām un tā attīstības projektiem, finanšu izmaksu aprēķiniem. Mazais operators atnāk šeit Rīgas centrā, māja pa labi, māja pa kreisi, iet parunāties vienā mājā, iet parunāties otrā mājā un novērtē: ja tur būs desmit lietotāju, tad es te uztaisīšu internetu, ja tikai deviņi - neatmaksājas. Tieši tādā veidā strādā lielākoties šie alternatīvie pakalpojumu sniedzēji gan vienā mājā, gan vienā pagastā, gan vienā pilsētā. Bet jautājums par piedāvājuma atbilstību sniegtajam pakalpojumam ir jāsakārto.

- Cik lielā mērā interneta kvalitāti var kontrolēt?

A.Kreilis: - Informācijas pārraidei internetā izmanto interneta protokolu (IP) jeb pakešu pārraides tehnoloģiju, kas ir IP pamatā. Šādā veidā pārraidāmā informācija tiek sadalīta mazās paketītēs un katrai paketītei ir iedota adrese, uz kurieni tai ir jānonāk, atšķirībā no kanālu komutācijas, kas ir klasiskajā telefonijā, kur abonents A tiek savienots ar abonentu B ar noteiktu vadu (kanālu), izveidojot noteiktu ķēdi. IP tehnoloģijās vienam tīklam pieslēdzoties daudziem operatoriem, mēs īstenībā nezinām, kas šajā tīklā notiek. Daudz kas ir ārpus mūsu kontroles. Līdz ar to kvalitātes jautājumi šajā IP vidē, īpaši attiecībā uz koplietošanas tīklu, ir ļoti diskutabli, un par to šodien runā Eiropas Komisijā, strādā dažādi zinātniskie pētniecības institūti, un īstu lēmumu, kā ieviest kārtību un kā nodrošināt objektīvu klientu tiesību aizsardzību, nav.

- Kā valsts līmenī tiek risināta interneta kvalitātes problēma?

A.Kreilis: - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija no šā gada prasa, lai visi elektronisko sakaru komersanti iesniegtu savu sniegto interneta piekļuves pakalpojumu kvalitātes deklarācijas. Tāpat SPRK ir iegādājusies speciālu iekārtu, kura var mērīt interneta tīkla un pat arī pieslēguma kvalitāti, virkni rādītāju - ātrumu, latentumu, trīsi un pakešu zudumu. Visiem komersantiem ir iespēja lietot šo mēriekārtu, bet tajos gadījumos, kad procentuāli liels klientu skaits izsaka pretenzijas par šo interneta kvalitāti, SPRK ir apņēmusies mērīt konkrētos tīklus un pārbaudīt, kāda šī kvalitāte ir. Un, protams, jebkuram lietotājam ir iespēja ieiet publiskajā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas mājas lapā www.sprk.gov.lv un apskatīties, kādus rādītājus katrs no šiem interneta pakalpojumu sniedzējiem reāli piedāvā.

V.Vancovičs: - Es gribētu piebilst to, ka šeit mēs runājam tikai par vienu pakalpojumu kvalitātes aspektu - tīkla darbības kvalitāti. Ir vēl virkne citu, kas sākas ar pieteikšanos pakalpojumam, pakalpojuma piegādi un ierīkošanu, bojājumu labošanu, bojājumu novēršanas laiku un bojājumu biežumu, rēķiniem un visu pārējo, kas ietilpst servisa rādītājos.

A.Kreilis: - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas aktivitātes šajā ziņā ir apsveicamas. Vēl viens aspekts ir tas, ka šobrīd grozījumi paredzēti dokumentā "Vispārējās atļaujas noteikumi", kurus komersants, kurš piereģistrējies sniegt kādu no elektroniskajiem sakaru pakalpojumiem, apņemas, un viņam ir pienākums šos noteikumus ievērot. Šos noteikumus paredzēts papildināt ar prasību interneta pakalpojumu sniedzējiem iekļaut līgumos noteiktas normas un garantijas, līdz ar to vairāk vai mazāk lietotājiem būs saprotams, kas tad īsti ir uzlīmēts uz māju elektrosadales skapja durvīm, kas tas ir par simtu, vai tie ir kilobiti vai baiti, un kas tas par ātrumu - no kurienes un uz kurieni, vai tas ir vidējais ātrums, kādā laikā, vai kas cits. Tā ka šī lieta arī noteikti atrisināsies.

- Kā kvalitātes jautājumi tiek risināti Lattelecom?

A.Kreilis: - Mēs ar šiem klientu līgumiem un juridiskām lietām ļoti rūpīgi strādājam jau daudzus gadus. Mēs noteikti varam ar pilnu atbildību teikt, ka mēs "redzam" un kontrolējam visus savus vairāk nekā 120 tūkstošu platjoslas pieslēgumus caur tīklu vadības sistēmu, varam novērot katru pieslēgumu un zināt, vai tas ir vai nav bojāts, pirms kāds pats pamana, ka viņam ir bojāts pieslēgums. Tīklu vadības sistēmas kontrolē visu tīklu noslodzi, jau laikus informē mūsu dežūrējošo personālu par to, kad un kur notiek pārslodze, tas ļauj plānot tīkla attīstību un rūpēties par to, lai tā kvalitāte, par ko mēs esam atbildīgi un par ko esam spējīgi atbildēt, būtu līmenī. Tas ir tas, ko mēs varam izdarīt pretī tiem simtiem pakalpojumu sniedzēju, kas strādā bieži vien tā - ar dakšu debesīs. Ir jāsaprot, ka šobrīd ne visi komersanti ir spējīgi veikt un nodrošina savu tīklu kontroli un uzraudzību, jo tas ir dārgi.

- Lauku apvidos daļa viensētu atrodas lielā attālumā no rajonu centriem, ciematiem. Vai Lattelecom ir interese pieslēgt internetu šādās viensētās, ja nav esošās tīkla infrastruktūras?

V.Vancovičs: - Nenoliedzami, šis atsevišķo viensētu pieslēgšanas variants pa vadiem un platjoslas nodrošināšana ir dārgs prieks.

Es nemelošu, es teikšu, ka atsevišķos gadījumos mums ir lētāk nopirkt dzīvokli rajona centrā tam viensētniekam nekā būvēt sakaru līniju. Mazāk par diviem tūkstošiem kilometrā nesanāk. Tad ir jāaprēķina, cik tur ir peļņas daļa, un tā varētu būt aptuveni 2 lati no abonenta. Varat rēķināt, cik ilgā laikā peļņas daļa nosegs pieslēgšanas izmaksas.

A.Kreilis: - Jāsaka, ka šobrīd šīs te "pēdējās jūdzes" ar tādām tradicionālām kabeļu rakšanas metodēm ir ļoti dārgas. Padomju laikos bija jāsaskaņo ar vienu ciema padomi, raka un viss bija kārtībā, taču šodien ir jāsaskaņo ar virkni īpašniekiem, katram īpašniekam ir pretenzijas uz savu zemi, ar katru mums ir jānodibina servitūts, jo, ja nav nodibināts servitūts ar katru zemes īpašnieku, tad būvatļauju neizsniedz. Atšķirībā, teiksim, no Enerģētikas likuma, kur ierakstīts, ka servitūts tiek nodibināts bez maksas, likumā par telekomunikācijām šādas frāzes nav. Līdz ar to katrs var paskatīties debesīs un pieprasīt kādu summu. Tajos gadījumos, ja tas ir mūsu transporta tīkls un mums ir jāsavieno ar kabeli Daugavpils ar Rēzekni, tad steni vai vaidi, tās ir mūsu izmaksas, un mēs to darām.

Bez tam mums katra pašvaldība ir prasījusi un arvien vēl šodien prasa, lai tur, kur mēs esam ierakuši savu kabeli, būtu skaisti nobruģēts celiņš. Mēs ar saviem līdzekļiem esam tik daudz asfaltu pa šiem gadiem uzklājuši un tik daudz bruģi nolikuši, kā, iespējams, neviens šajā valstī. Un ne jau tāpēc, ka tas būtu mūsu pienākums. Visa vide arvien vēl ir pietiekami nesakārtota, un tas šīs izmaksas pastāvīgi paaugstina. Šodien mēs ļoti rūpīgi skatāmies, kādā gadījumā mēs to darām un kādā ne.

- Vai var teikt, ka tie attālie rajoni, ko sedz mobilie sakari un ko ekonomiski nav izdevīgi pieslēgt fiksētajiem tīkliem, nav jūsu tirgus lauciņš, ka ekonomiski tie nav izdevīgi?

A.Kreilis: - Ekonomiski nav izdevīgi. Valstī eksistē tāds jēdziens kā universālais pakalpojums, un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija universālā pakalpojuma saistības ir uzlikusi mūsu uzņēmumam. Tās paredz pienākumu nodrošināt jebkura klienta pieslēgšanu mūsu tīklam, bet nesaka, ka tas jādara par brīvu. Līdz ar to tajos gadījumos, kad mēs to varam izdarīt par saprātīgām maksām, tad mēs to par saprātīgām maksām darām. Gadījumos, kad jābūvē jauni tīkli, mēs prasām, lai klients segtu daļu no tīkla izbūves izmaksām. Jāsaka, ka mums ir uz pirkstiem skaitāmi gadījumi, kad klienti to arī vēlas. Klienti saka - nu tad es iztikšu ar mobilo. Mobilais telefons nodrošina 99% valsts teritorijas pārklājumu, un, ja mēs gribam pieslēgties internetam, nosūtīt e-pastu, samaksāt rēķinu, to nodrošina arī mobilais telefons.

- Vai bezvadu tehnoloģijas var būt alternatīva platjoslu pieslēgumam? Ar kādām tehniskām problēmām nākas saskarties, nodrošinot IP?

A.Kreilis: - Bezvadu tehnoloģijas nepārprotami attīstās, bet arī jāsaka, ka tās ir ekonomiski izdevīgas tikai biezi apdzīvotām vietām. Reti apdzīvotām vietām ir jālieto zemas frekvences diapazoni, taču tie radio frekvenču izmantošanas spektru plānā šādiem nolūkiem netiek paredzēti ne pie mums, ne Eiropā, jo tur iedzīvotāju blīvums ir krietni lielāks. DSL tehnoloģijas darbība ir ierobežota uz attālumiem, to nosaka sakaru kabeļu fizikālās īpašības - kabeļu garums ierobežo to, kāda ātruma plūsma var tikt nodrošināta. Aparatūra, kas paredzēta īsiem gabaliem, nestrādā, ja kabelis ir garāks, nekā tehniski paredzēts, respektīvi, abonents atrodas tālāk. Šādos gadījumos parādās papildus kapacitātes, pretestības, elektriskie un blakus trokšņi, līdz ar to nav iespējams fizikāli nodrošināt elektriskos parametrus. Fizikai iespītēt nevar, ja mums centrālē ir uzlikta aparatūra, bet abonents ir vairāk nekā 4 - 5 km attālumā, signāla pārraide noteiktā frekvenču diapazonā nenotiek. Telefonam elektrisko parametru prasības ir ievērojami zemākas nekā augstfrekvences liela ātruma datu pārraides nodrošināšanai. Tās ir tehnoloģijas pilsētām.

- Lattelecom ir tāds produkts kā interneta televīzija. Kā tas attīstās, vai interese par to laukos ir lielāka nekā pilsētā?

V.Vancovičs: - Es uzskatu, ka mums ir pāragri spriest par pieprasījumu, mēs šo tirgu vēl īsti nejūtam. Mums šobrīd ir, ja nemaldos, kādi piecarpus simti aktīvu televīzijas klientu. Līdz ar to pret mūsu platjoslas lietotājiem, kas ir apmēram 130 tūkstoši, tas ir salīdzinoši mazs lielums. Un droši vien šobrīd grūti būtu novērtēt šī televīzijas tirgus specifiku laukos. Mūsu televīzija ir pakļauta tām pašām likumsakarībām, kuras mans kolēģis minēja, runājot par internetu. Tātad tajās vietās, kur šī DSL tehnoloģija strādā, tur mēs varam to nodrošināt. Es domāju, ka klientiem interese būs, taču vai šī interese pārvērtīsies vēlmē nolikt katru mēnesi naudu par šo televīziju? Laukos ir salīdzinoši neliela daļa tādu cilvēku, kas naudu neskaita.

­- Vai Lattelecom piedalās projektos, kas paredz segt daļu interneta pieslēguma nodrošināšanas izmaksu lietotājam no ERAF līdzekļiem?

A.Kreilis: - Satiksmes ministrija pagājušajā gadā izsludināja šādu konkursu, taču šī konkursa noteikumi liedza Lattelecom tajā piedalīties.

V.Vancovičs: - Tas ir viens, un otrs, konkurss nerunāja par pēdējo posmu līdz lietotājam, kas ir pats dārgākais. Konkurss paredzēja maģistrālā transporta tīkla izveidi, kas ir pēdējais līdz piekļuvei, bet pati piekļuve netika risināta.

A.Kreilis: - Valstī jau šobrīd paralēli ir vairāki šādi tīkli - mūsējais, Latvenergo, Latvijas Dzelzceļa, LMT, Bites, Tele2 transporta tīkls, Latvijas radio un televīzijas centra tīkls. Mēs esam vairākkārt publiski un dažādos veidos pauduši, ka mūs interesē attīstīt interneta tirgu un interneta piekļuves iespējas iedzīvotājiem, tādēļ ir jādomā par to, kā ar šiem līdzekļiem subsidēt lietotājus, lai tiktu segta daļa no pakalpojuma abonēšanas maksas kādu noteiktu laiku. Iedzīvotāji laukos zina vārdu "internets", bet bieži vien viņi nezina, ko viņi ar to iegūst. Šis varētu būt veids, kā dot viņiem iespēju saprast, ka informācija ir vērtība.

V.Vancovičs: - Es domāju, ka ar laiku visas problēmas atrisināsies. Ja mēs skatāmies vēsturiski, tad platjoslas internets valstī ir pieejams kopš 2001.gada. Šis ir jauns tirgus, un arī pēc sešiem gadiem tas joprojām stabilizējas un izglītojas. Pēc 15 gadiem situācija noteikti būs krietni citāda, jo būs daudz sakārtotāka un attīstītāka vide.

Ina Magone

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas