Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.32 (88) 2007. gada 8. augusts
            

Ierobežojumi ieturējumiem no darba samaksas

 

Vija Ozola, juriste, Cēsu zonālā valsts arhīva Juridisko personu uzraudzības daļas arhīviste

 

Darba likums neparedz un nepieļauj nekādus naudas sodus vai līgumsodus. Līdz ar to saskaņā ar Darba likuma 6.panta noteikumiem nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojuma noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

Piemēram, ja darba kārtības noteikumos noteikts, ka par to pārkāpšanu jāmaksā naudas sods Ls 5, tad šāds noteikums nav spēkā, jo tas pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli.

Tiek izdalīti divu veidu ieturējumi: kad darbinieks labprātīgi atlīdzina darba devējam radušos zaudējumus un kad piedziņa notiek ar tiesas spriedumu.

 

08.JPG (24344 bytes)
 Foto: Boriss Koļesņikovs, "LV"

Ieturējumi darbinieka saistības nepienācīga izpildījuma gadījumā 

Par pamatu šiem ieturējumiem no darba samaksas ir Darba likuma 72. un 79.pants. Atlīdzība par zaudējumiem, kas darba devējam radušies darbinieka saistību nepienācīga izpildījuma dēļ (ja nolīgta laika alga) un darbinieka saistību nekvalitatīva izpildījuma dēļ (ja nolīgta akorda alga). Ir neskaidrs Darba likuma 72.panta 1. un 2.daļas formulējums:

"(1) Ja nolīgta laika alga, darbinieka saistības nepienācīga izpildījuma gadījumā darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam. Atlīdzību par zaudējumiem, kas darba devējam radušies darbinieka saistības nepienācīga izpildījuma dēļ, darba devējs var ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas atbilstoši šā likuma 79.panta noteikumiem.

(2)Ja nolīgta akorda alga, darbinieka saistības daļēja izpildījuma gadījumā darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu atbilstoši paveiktā darba daudzumam. Atlīdzību par zaudējumiem, kas darba devējam radušies darbinieka saistības nekvalitatīva izpildījuma dēļ, darba devējs var ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas atbilstoši šā likuma 79.panta noteikumiem."

Jēdzieni nepienācīgs izpildījums un daļējs vai nekvalitatīvs izpildījums ir savstarpēji vienlīdzīgi un ņemot vērā darba laika uzskaites sistēmu atšķirības starp laika algu sistēmām un akorda darba algu, kas ir regulētas Darba likuma 86.pantā, tie būtu jāuztver kā līdzvērtīgi jēdzieni un konkrētajā situācijā starp tiem būtu liekama vienādības zīme. Tādēļ nav saprotams, kādēļ laika algas gadījumā darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu, bet akorda algas gadījumā darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu. Līdz ar to veidojas situācija, ka darbinieki ar akorda algu ir apdalīti, jo darba devējs savas tiesības izmaksāt darba samaksu var izmantot pēc savas izvēles, savukārt laika algas gadījumā netiek pieļauta šāda izvēle un darba devējam jāpilda savs pienākums, tas ir - jāizmaksā darba samaksa.

Balstoties uz "Juridisko terminu vārdnīcā" doto skaidrojumu jēdzienam "tiesības", uz konkrēto gadījumu var attiecināt tiesības subjektīvā nozīmē, tātad darba devējs var brīvi rīkoties ar savām tiesībām: izmantot šo konkrēto tiesību izmaksāt darba samaksu atbilstoši paveiktā darba daudzumam vai arī neizmaksāt, citām personām neiejaucoties viņa darbībā. Savukārt jēdziens "pienākums" ir saprotams, vienas puses pienākums ir otras puses tiesības: darba devējs, izpildot savu pienākumu, realizē darbinieka tiesības saņemt darba samaksu atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam nepienācīga izpildījuma dēļ. Salīdzinoši - darbinieks, kam nolīgta akorda alga, atrodas tiesiski sliktākā situācijā nekā darbinieks, kam nolīgta laika alga. Lai panāktu vienlīdzīgus nosacījumus darbiniekam ar akorda algu un pret darbinieku ar laika algu, Darba likuma 72.panta 2.daļā būtu nepieciešams izdarīt labojumu, t.i., vārdus "tiesības izmaksāt darba samaksu" aizstājot ar vārdiem "pienākums izmaksāt darba samaksu atbilstoši paveiktā darba kvalitātei un…".

 

Ieturējumi, kas izriet no darba devēja atprasījuma tiesībām

Tos var ieturēt no izmaksājamās darba samaksas:

1) ieturēt no darba samaksas var summas, kas pārmaksātas darba devēja maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksājumu ir zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt, vai ja pārmaksājums pamatojas ar tādiem apstākļiem, kuros vainojams darbinieks. Par ieturējumu izdarīšanu jāizdod rakstveida rīkojums divu mēnešu laikā no pārmaksātās summas izmaksas dienas, par to nekavējoties paziņojot darbiniekam. Tas nozīmē, ka citos gadījumos darba devējs nav tiesīgs atprasīt no darbinieka savas vainas dēļ pārmaksāto naudu. Piemēram, kad darbinieks uz svētkiem ir saņēmis nesaprotamu ieskaitījumu kontā no darba vietas, bet kaut kad iepriekš, darba devējam un darbiniekam vienojoties, ir noteikta kāda iespējamā prēmija, kas ir atrunāta darba līgumā vai koplīgumā (šāds punkts ir ticis ietverts darba līgumā vai koplīgumā tā parakstīšanas brīdī), darbiniekam ir tiesības šo naudu darba devējam neatmaksāt, uzskatot to par godīgi nopelnītu prēmiju. Savukārt darba devējam nav tiesību šo naudu atprasīt vai ieturēt no izmaksājamās darba samaksas, neatkarīgi no tā, ka šim darbiniekam nebija paredzēta prēmija, bet tā tika paredzēta citam darbiniekam;

2) ieturēt no darba samaksas var avansu, kas izmaksāts uz darba samaksas rēķina, kā arī neizlietoto un laikā neatmaksāto avansu, kas izmaksāts darbiniekam sakarā ar komandējumu vai darba braucienu, vai arī citu paredzamo izdevumu segšanai. Par ieturējumu izdarīšanu jāizdod rakstveida rīkojums divu mēnešu laikā no avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās dienas, par to nekavējoties paziņojot darbiniekam.

Ja darba devējs iepriekšējos divos punktos uzskaitītās prasības ir ievērojis, bet darbinieks nepiekrīt ieturējumu izdarīšanai, darba devējam ir tiesības celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ darba devējam ir nepieciešama kvalitatīva, normatīvajiem aktiem atbilstoša grāmatvedības organizācija, ja noteiktais divu mēnešu termiņš beidzas, nav iespējas no darbinieka atprasīt sev piederošo naudu. Lai laikus novērstu šādas kļūmes, nepieciešama normatīvajiem aktiem atbilstoša grāmatvedība;

3) ieturēt no darba samaksas var izmaksājamo vidējo izpeļņu par neatstrādātajām atvaļinājuma dienām, ja ar darbinieku izbeidz darba tiesiskās attiecības pirms tā darba gada beigām, par kuru viņš jau saņēmis atvaļinājumu. Izņemot gadījumus, kad darba devējs uzsaka darba līgumu šādu iemeslu dēļ: tiek likvidēts darba devējs - juridiskā persona vai personālsabiedrība - vai tiek samazināts darbinieku skaits, vai arī darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai, kā arī darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ un to apliecina ārsta atzinums.

Atsevišķi izdalāms ieturējumu veids ir tādi darba devēja ieturējumi, kas būtu izdarāmi, lai atlīdzinātu darba devējam darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības vai bezdarbības dēļ radītos zaudējumus. Ieturējumi, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus. Zaudējumu atlīdzība, kas radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. To drīkst darīt tikai ar rakstisku darbinieka piekrišanu, bet, ja puses nevar savstarpēji vienoties, darba devējam divu gadu laikā no zaudējumu izdarīšanas brīža ir tiesības celt tiesā prasību.

 

Ieturējumu ierobežojumi

1) Ieturējumu ierobežojumi, kas neattiecas tikai uz uzturlīdzekļu piedziņu nepilngadīgu bērnu uzturēšanai:

1.1) visu ieturējumu kopsumma nedrīkst pārsniegt 20 procentus no izmaksājamās mēneša darba samaksas;

1.2) Civilprocesa likumā (72.nodaļa. Piedziņas vēršana uz darba samaksu, tai pielīdzinātajiem maksājumiem un citām naudas summām) paredzētajos gadījumos ieturējumu summa nedrīkst pārsniegt 50 procentus no izmaksājamās mēneša darba samaksas. Ja ar ieturamo summu nepietiek, lai apmierinātu visus prasījumus, jāievēro Civilprocesa likumā noteiktais vairāku prasījumu apmierināšanas secīgums;

1.3) jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama minimālā darba alga (neattiecas uz uzturlīdzekļu piedziņu).

2) Aizliegts izdarīt ieturējumus no:

2.1) atlaišanas pabalsta;

2.2) atlīdzības par darbinieka izdevumiem;

2.3) citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām saskaņā ar Civilprocesa likumu nedrīkst vērst piedziņu.

Saskaroties ar jautājumu par ieturējumiem no darba samaksas un to ierobežojumiem, ir svarīgi ievērot juridiskas nianses, uz kurām uzmanību vērsta V.Ulmanes publikācijā (Raksts "No darba samaksas izdarāmo ieturējumu ierobežojumi"; žurnāls "Bilance", 2005., Nr.7.) V.Ulmane uzsver, ka praksē ir izplatīts uzskats, ka ieturējumu ierobežojumi nav jāievēro, ja saņemta rakstiska darbinieka atļauja ieturēt zaudējumus. Taču tas neatbilst normatīvajiem aktiem un nav pieļaujams. Tiek skaidrots, ka neatkarīgi no tā, vai par to ir norāde, izpildrakstā pārskaitījums ir izdarāms uz parādnieka rēķina. Šim viedoklim var piekrist, jo darba tiesiskās attiecības nekādā ziņā neuzliek pienākumu darba devējam segt kaut kādus ar darba tiesiskajām attiecībām nesaistītus darbinieka izdevumus.

Viens no V.Ulmanes aplūkotajiem jautājumiem ir par uzturlīdzekļu piedziņu. Tiesu izpildītāji uzturlīdzekļu piedziņas procesā savu darbību uzsāk ar tiesas sprieduma pamatu. Tiesu izpildītāju darbību svarīgākie reglamentējošie dokumenti ir Civilprocesa likums un Tiesu izpildītāju likums, savā darbībā tiesu izpildītājiem ir jāvadās pēc šajos likumos ietvertajām normām, kā arī jāievēro un jādarbojas saskaņā ar visu Latvijas normatīvo aktu bāzi.

Sākotnēji, lai tiesu izpildītājs varētu uzsākt tiesas sprieduma izpildi, piedzinējam jāiesniedz tiesu izpildītājam pēc tiesas izdotais tiesu izpildraksts. Tā kā katrs tiesu izpildītājs apkalpo noteiktu iecirkņa teritoriju, izpildraksts jāiesniedz tam tiesu izpildītājam, kura amata vietā noteiktajā teritorijā atrodas parādnieka dzīvesvieta, mantas atrašanās vieta vai darbavieta, kā to nosaka Civilprocesa 549.panta otrā daļa. Kad tiesu izpildītāji ir veikuši visas profesionālās darbības un pieņēmuši lēmumu, ir iespējami šādi varianti:

1) tiek vērsta piedziņa uz darba samaksu, ievērojot to, ka to iespējams darīt 50% apmērā no aprēķinātās darba samaksas. Uz šī jautājuma problemātiku norāda V.Ulmane, skaidrojot, ka darbiniekam jāsaglabā 50% no aprēķinātās darba samaksas, nevis no Ministru kabineta noteiktās minimālās darba algas. Autore piekrīt šim viedoklim, jo darbiniekam paliek iespēja brīvprātīgi veikt maksājumus, lai būtu mazāki izdevumi, kas saistīti ar summas piedziņu, bet tas jau atstājams pašas personas ziņā.

2) ja tiek izsniegta izziņu par uzturlīdzekļu piedziņas neiespējamību gadījumā, kad parādnieks ir maksātnespējīgs. Tas tiek darīts arī gadījumos, kad uzturlīdzekļu piedziņa no parādnieka nav iespējama vai parādnieks tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda, bet nenodrošina minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets. Kad aizbildnis vērsies Uzturlīdzekļu garantijas fondā ar iesniegumu par uzturlīdzekļu saņemšanu, tad uzturlīdzekļu piedziņas procesā (lai atgūtu no valsts līdzekļiem izmaksātos uzturlīdzekļus), Uzturlīdzekļu garantijas fonda Juridiskā departamenta Piedziņas nodaļa, realizējot savas pilnvaras uzturlīdzekļu piedziņas procesa ietvaros, regulāri izlases veidā pārbauda fonda administrācijas parādnieku mantisko stāvokli, izmantojot fonda rīcībā esošajās datubāzēs pieejamo informāciju. Sadarbojas ar tiesu izpildītājiem, veic pārbaudes pār tiesu izpildītāju veikto fonda administrācijas parādnieku mantiskā stāvokļa kontroli, tai skaitā arī uz darba samaksu, un veic izpildu darbības uzturlīdzekļu piedziņas lietās, kurās fonda administrācija ir kļuvusi par piedzinēju.

Taču bieži vien praksē attiecībā uz ieturējumiem un to ierobežojumiem normas tiek lietotas nekonsekventi un neatbilstoši normatīvajiem aktiem, jo gan darba devējiem, gan darbiniekam trūkst izpratnes par šo jautājumu, tādēļ izveidojas situācijas, ka no darbinieka ienākumiem tiek veikti ieturējumi lielākā apmērā nekā pieļaujams. Darba devēji ļaunprātīgi mēdz pārkāpt ieturējumu ierobežojumus, izmantojot darbinieku nezināšanu, savukārt darba devējs var savas nezināšanas dēļ segt ar izpildrakstu saistītos pārskaitījumu izdevumus.

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas