Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.44 (100) 2007. gada 31. oktobris
            

Drosmīgajiem pieder pasaule

 

03.JPG (21236 bytes)Puiši lido augstu, ļoti augstu, kūleņo brīvā kritienā. Tik skaisti, ka zūd realitātes izjūta un šķiet - arī cilvēks var tāpat kā putni gaisā. Ivars uz vēja tuneļa platformas stāv gluži kā kapteinis uz kuģa tiltiņa, lietpratīgi un ar prieku vēro instruktoru lidojumu, bet vēlāk viņš teiks: "Mēs palīdzam cilvēkiem īstenot sapņus. Tiem, kuri miegā vai nomodā sapņojuši par lidošanu, te ir īstā vieta."

Kopš pērnā gada februāra, kad Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Turīnā pieci Latvijas puiši Ivara Beitāna vadībā lika aizturēt elpu miljoniem cilvēku visā pasaulē, SIA "Aerodium" vārds izskanējis arvien plašāk. Tā darbība izvērsta mazai valstij gluži neticamā mērogā un arvien biežāk tiek minēta inovatīvā biznesa samērā nedaudzo veiksmes stāstu starpā.

 

No Siguldas līdz Bahreinai

Šajās dienās Ivars droši vien ir Turcijā, kur Istambulā 30.oktobrī tika atklāts "Aerodium" meitasuzņēmums, kurā līdzīpašnieks ir turku komersants. Šo notikumu ievadīja izvērsta reklāmas kampaņa.

Nesen viņš ar kolēģiem pabija Slovākijā, kur netālu no Austrijas un Čehijas robežas tiek veidots nākamais kopuzņēmums. "Vieta ir ļoti izdevīga, tuvu Vīne un Bratislava, mēs akumulēsim šo reģionu lidotgribošo publiku. Vēl kaļam nākotnes plānus Norvēģijā, Krievijā, bet tur mūsu darbībai būs cits koncepts. Varbūt īstenosies arī projekts par vēja tuneli Bahreinā, Arābu Emirātos."

Bet novembra sākumā, kad beigsies lidošanas sezona ielejā netālu no Lorupes gravas, līdzīgi gājputniem vēja tuneļa iekārta pārlaidīs ziemas mēnešus siltās zemēs - Ēģiptē.

Varētu domāt - re, cik vienkārši: veikli zēni noskatīja kaut kur pasaulē šādu interesantu iekārtu, uzstādīja vienā Latvijas graviņā un pelna lielo naudu. Aizbrauca uz olimpiādi, tur kļuva slaveni, nu brauc pa pasauli. Tas, ka olimpiāde deva savu artavu "Aerodium" veiksmē, patiešām ir taisnība.

"Olimpiāde bija ļoti spēcīgs arguments," atzīst Ivars. "Pēc Turīnas mums bija šovs Dubaijā, Itālijā, Turcijā, Lielbritānijā - mūs visur aicināja, un tas deva spēku. Šovu industrijā visi ir diezgan iedomīgi: tur nevar prasīt naudu, ja neko neesi sasniedzis pirms tam."

Tad, lūk, atslēgas vārds "Aerodium" veiksmei ir nevis jaudīgais elektromotors, kas ar saviem propelleriem rada spēcīgo pūtienu, bet tieši šis "pirms tam".

Pilnīgi droši var apgalvot, ka no tā visa nekā nebūtu, ja Ivars nepiederētu pie ļaužu šķiras, ko dēvējam par ekstrēmistiem. Ja viņam nevajadzētu ātruma, augstuma, ja raksturā nebūtu ielikta tieksme pārbaudīt sevi briesmās un grūtībās un iziet no tām kā uzvarētājam.

 

Paša rokām šķērētas gumijas

04.JPG (7902 bytes)
Instruktori Raitis un Artūrs lidojumā

"Pirms ienācu šajā biznesā, man jau bija cits - gumijlēkšana. Tas nav tālu no tā, ko mēs tagad darām, bet deva priekšstatu par to, kas ir drošība," teic Ivars. "Savulaik, kad man bija sešpa­dsmit gadu, gadījās pirmais nopietnais darbs - palīdzēju tolaik slavenajiem kaskadieriem Uldim Veispālam, Jānim Krūmiņam un vēl citiem rīkot tūri pa Latviju - izlūkoju vietas, vedu pārrunas ar stadionu vadību, izlīmēju afišas, visu ko darīju. Tas arī deva pirmo sapratni par to, ko nozīmē organizēt lietas. Arī pieredzi. Tā kā biju jauns, gribēju kaskadieru starpā izcelties, gribējās izdarīt kaut ko sevišķu. Ceļotāju klubā televīzijā redzēju lēkšanu ar gumiju kaut kur ārzemēs un izdomāju - tas būs īpašais kaskadieru izrādē! Iztaisīju pavisam maziņu sešu metru gumijiņu, un kādā brīdī no lielas dekorācijas, kas izskatījās kā ēka, izkritu ārā. Skatītāji noelsās vien, un cilvēki Latvijā pirmoreiz ieraudzīja kaut ko tādu kā gumijlēkšana."

Bija gana daudz karsēju, kas vēlējās izbaudīt brīvā kritiena asās izjūtas, un pamazām gumijlēkšana tika izveidota par biznesu, neteiksim, ka lielu, bet tas nesa stabilus ienākumus." Tā tapa SIA "Latvijas Gumijlēcēju klubs"(LGK). Sākumā Ivars ar kolēģiem pašu rokām šķērēja sagrieztas riepu kameras un pina gumijas, rēķināja drošības parametrus un rasēja kritiena trajektorijas, gūstot atziņu visam turpmākajam laikam - ja proti izdarīt visu no sākuma, tad tiksi arī līdz beigām.

Nākamais bizness radās arī it kā pats no sevis. "Bērniem bija tāds pasākums "Jampadracis", un tā rīkotāji uzaicināja mani tur ielēkt ar gumijām. Soli pa solim pieliku klāt vēl visādas atrakcijas, un beidzās ar to, ka satiku vienu cilvēku, kurš teica: "Uztaisām piepūšamu atrakciju!" Tolaik Latvijā tādas vēl nebija. Tā radās SIA "LGK atrakcijas" ar filiālēm vairākās valstīs, un es esmu līdzīpašnieks arī šajā uzņēmumā. Tas koncesijā apsaimnieko arī Siguldas gaisa trošu ceļu."

 

Visa nauda ceļošanā

Atkal pārmēru gludi izskatās - bizness biznesa galā, un no visām pusēm nauda nāk, ja ne straumēm, tad tērcītēm vien. Patiesībā tā virtene nav tik gluda. Pa vidu visam minētajam iekrita ekonomiskā krīze Latvijā, kuras laikā Ivars studēja filozofiju Latvijas Universitātē. Lielākajai daļai cilvēku tobrīd nebija ne domas par kādām atrakcijām un izpriecām, un Ivars strādāja Francijas vēstniecībā par sargu - nakti gulēja (dežūrēja) vēstniecībā, dienā mācījās.

"Naudas galīgi nebija. Par vienu algu varēja nopirkt botu pāri. Bet pie sevis domāju - ir cilvēki, kuriem nekad nav naudas, un ir tādi, kuriem tā ir vienmēr. Un man tie divdesmit lati mēnesī patiešām bija nauda, un par to es gana daudz paceļoju. Līdz divdesmit sešiem gadiem mans moto bija: visu naudu ieguldīt ceļošanā. Mēs atradām veidus, kā to darīt iespējami lētāk. Piemēram, vispirms braucām ar vilcienu līdz Odesai, pēc tam mēnesi ar divriteņiem līdz Turcijas robežai, divus tūkstošus kilometru turp un atpakaļ. Nebija naudas pārtikai, pirkām tikai maizi. Bet tas radīja tādu pārliecību, ka vienalga, cik grūti iet, tik un tā var izkulties. Ja cilvēks ir pašpietiekams, tam vienmēr būs gana. Nauda patiesībā nav pašmērķis, arī biznesā. Galvenais ir ideja, un, ja tu tai seko, mērķi var sasniegt! Sekmīgi ir tie cilvēki, kas dara to, kas viņiem patīk. Patiesībā šis bizness arī nav nekāda zelta bedre, kaut gan šķiet, ka mēs par to lidojumu ņemam pietiekami lielu naudu. Taču mums ir ļoti lieli izdevumi un - arī kredīti. Īstenībā esam apķīlājuši visu, ko var apķīlāt."

Līdz šim Ivars bijis aptuveni piecdesmit valstīs. "Esmu saskāries ar dažādām tautām, visādiem cilvēkiem. Es ar viņiem māku saprasties un sastrādāties, un manā apziņā nav stereotipu, ka kādas tautas būtu labākas par citām. Visur ir krietni un arī ne tik krietni cilvēki."

 

Pirmajiem allaž veiksies

No līdzšinējiem dzīves līkločiem, kuros gana daudz bijis arī sāpīgu belzienu, Ivars ieguvis vēl kādu gudrību: tiem, kuri kādā jomā ir pirmie, agrāk vai vēlāk biznesā veiksies.

Siguldas un Turīnas vēja tuneļa priekšteci viņš pirms gadiem desmit ieraudzīja Amerikā, un kā ekstrēmas lietas cienošam cilvēkam oriģinālā iekārta tūdaļ iegūla prātā. Tātad no idejas līdz tās īstenošanai būtībā pagāja astoņi gadi.

"Kad mēs sākām, tad pasaulē bija 20 vēja tuneļu, tagad ir vairāk. Arī mēs šo industriju esam veicinājuši, jo mums pašiem jau ir trīs gatavi tuneļi, pavasarī būs pieci. Pirmo aparātu nopirkām no kanādiešiem, kas astoņdesmito gadu vidū šādas iekārtas izgudroja. Faktiski tas bija izpletņlēcēju trenažieris, bet Latvijā izpletņlēcēju ir ļoti maz, nekāds tirgus neiznāk. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ sapratām - vajag orientēties uz citu mērķauditoriju, un izdomājām, ka tas varētu būt jebkurš cilvēks, kura sapnis ir lidot. Šī arī ir burvju atslēdziņa, kas mums ļāva vēja tuneli mazā valstī izveidot par sevi atpelnošu biznesu. Neteiksim, ka ļoti pelnošu, bet sevi atpelnošu. Ja mēs būtu atstājuši trenažieri, nekas nebūtu. Sākām no nullītes. Pirmo kredītu paņēmām, šķiet, simt tūkstošus latu. Visu pārējo aizņēmāmies, ar piegādātājiem vēl vienojāmies par atlikto maksājumu, un kaut kā izgrozījāmies."

Lai radītu vēja tuneli izklaidei, nācās radīt citu kultūru, kā arī pārveidot iekārtu tehniski, piemērojot to plašam, īpaši netrenētam cilvēku lokam.

"Daudzus tehniskus uzlabojumus esam veikuši tieši drošības ziņā. Izstrādājām īpašu drošības standartu, jo amerikāņu trenažieris ir brutālāks, ar stikla sienām un augstāku traumatisma līmeni.

Jā, pūtiens ir stiprs, bet man ir pieredze no iepriekšējā kaskadiera darba, un es, piemēram, zinu, kāds matracis vajadzīgs, lai cilvēks no desmitstāvu mājas augstuma nokristu un negūtu traumas.

Otrs kardināls jauninājums ir tas, ka vēja tuneļa iekārta ir transportējama. Līdz šim transportējamās iekārtas bija vai nu mazas (mums ir četri metri diametrā, divreiz lielākas), vai arī tie bija stacionāri. Tātad mēs izveidojām lielu, jaudīgu, plus pārvadājamu iekārtu. Lai to izdarītu, ļoti daudz laika un līdzekļu esam ieguldījuši zinātnē.

Mums ir sadarbība ar vairākiem zinātniekiem, un ir pat uzlabota gaisa plūsmas kvalitāte; kanādiešus sen jau esam pārspējuši. Un tas dod pārākumu pār sāncenšiem."

"Aerodium" ielejā tagad jau skaidri redzamas arī apmeklētājiem draudzīgās vides koncepcijas aprises: pats vēja tunelis ir skaists, jaunajā ēkā ērtas un glītas ģērbtuves, veikaliņā var iegādāties īpašus "Aerodium" krekliņus, džemperus, cepurītes un citas lietas piemiņai. Viss siltajā oranžajā, kā Ivars, uzsver, draudzības krāsā. Te arī manāms komersanta ķēriens - kādēļ netirgoties, ja ir šāda iespēja?

 

Rudens un ziema netraucēs

"Mēs daudzās lietās esam pirmie: pirmie piedalījāmies olimpiādē, pirmie izveidojām publiski draudzīgu konceptu, pirmie izveidojām pārvietojamās iekārtas," izdarīto skaļi pārdomā Ivars.

Drīz, jau nākamajā vasarā, nāks kāds jaunums. Zemgales tehnoloģiskā parka teritorijā Jelgavā paredzēts uzstādīt pirmo slēgta veida transformējamo brīvā kritiena un virtuālās realitātes izpletņlēkšanas simulatora iekārtu pasaulē. Šo 2,5 miljonus vērto projektu sadarbībā ar Rīgas Izpletņlēcēju klubu, Jelgavas domi un Jelgavas lidlauku īsteno SIA "Gaisa sporta sertifikācijas centrs" (GSSC), kurā Ivars, tāpat kā "Aerodium", ir valdes loceklis un līdzīpašnieks. Un, protams, viņš ir šīs idejas virzītāju priekšgalā.

Jelgavas tunelis būs daļa no GSSC infrastruktūras iekārtām, un tam vairs nebūs izklaides funkcijas kā līdziniekam Siguldas pievārtē. Tagad jau ar citu reputāciju, atpazīstamības svaru un starp­tautisku vērienu var atgriezties pie trenažiera sākotnējās funkcijas.

Septembrī projekta prezentācijā Ivars stāstīja: "Gaisa sporta sertifikācijas centra iekārtas galvenā atšķirība no atvērtā tipa tuneļiem, tādiem kā, piemēram, vēja tunelis Siguldā, ir gaisa sporta entuziastu un profesionāļu piesaiste. Šāds tunelis būs vienīgais Austrumeiropā un Skandināvijā, paverot treniņu iespēju reģiona gaisa sporta profesionāļiem, kā arī ikvienam interesentam, kas vēlas izmēģināt lidošanas priekus drošā un pieejamā vidē. Mūsu mērķis ir kļūt par vadošo teorētisko un praktisko apmācību centru Ziemeļeiropā un Baltijā."

Pērnā gada decembrī tika noslēgts līgums ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) par 1,5 miljonu latu ERAF granta līdzfinansējumu projekta īstenošanai.

Projekta autori un "Aerodium" idejas "tēvi" Ivars Beitāns, Reinis Rūtentāls un Ingus Augstkalns izkalkulējuši jaunā vēja tuneļa konkurētspēju visā pasaulē: tas būs lētāks, lielāks un spēcīgāks par jau esošajiem. Tuneļa diametrs būs četri metri, brīvā kritiena iekārta - aptuveni 800 kvadrātmetru plaša, bet vēja ātrums sasniegs līdz 250 kilometriem stundā. Iekārta atšķiras arī ar to, ka treniņi notiks caurspīdīga stikla kupolā un tā būs transformējama par atklāta tipa tuneli, tādējādi kļūstot par paraugdemonstrējumu un sacensību vietu.

Šeit varētu dzimt jauns sporta veids bodyflight - deja vēja tunelī, kurā varētu veidot komandas, un atkal kā pirmajiem aiziet pasaulē.

 

Arvien jauni līdzgaitnieki

Tā mazs bizness kļūst par lielu un aiziet tālus ceļus. Te, šķiet, vietā atkal atcerēties Turīnu. Lielo pakāpienu ceļā uz panākumiem. Nevienam nepazīstamos latviešus taču tur ar atplestām rokām negaidīja. "Mūs sākumā faktiski atraidīja: varbūt, ka jūs esat forši cilvēki un jums ir laba atrakcija, bet jūsu nosauktā cena ir pārāk augsta... Tad es sāku pārrunas - varbūt mēs varam vēl to un šito, varbūt varam arī pat cenu nolaist... Citi saka, ka tā nav laba īpašība, bet es esmu tāds cilvēks - ja mani izmet pa durvīm, es pa logu mēģināšu tikt atpakaļ. Šādās lietās ir arī jāpārzina biznesa sarunu politika, un tā mēs tikām Turīnā."

Kas bija pēc tam, ir jau zināms. Vienīgi kaut kā nav pateikts, ka līdztekus kopuzņēmumu dibināšanai un palikšanai kādā vietā uz ilgāku laiku joprojām turpinās arī piedalīšanās šovos - piemēram, pēc Holivudas studijas uzaicinājuma piedaloties filmas "Supermens atgriežas" reklāmas pasākumos.

Lai to visu izdarītu, Latvijā strādā 40 cilvēku komanda, ir speciālistu pulciņš Turcijā, būs Slovākijā un citur. Savus vēja tuneļus no pārraudzības "Aerodium" nevēlas palaist vaļā, galvenokārt lai nezaudētu kontroli un noteikšanu pār pakalpojuma kvalitāti un pirmām kārtām - drošību. "Šis ir ļoti trausls bizness - ja neuzmanīgas rīcības dēļ kādā no tuneļiem jel viens cilvēks gūs smagāku traumu, cilvēki vairs nevēlēsies lidot," uzskata Ivars. Lielo pienākumu kalnu var pieveikt tikai tad, ja ir komanda. Ivara komanda ir domubiedri un kolēģi, kuriem ir katram savs pienākums, viņš pats atbildot par jaunu projektu "bīdīšanu". Bet kopumā "Aerodium" allaž reprezentējas kā komanda. Instruktori lielākoties nāk no instruktoru skolas, sportiski, riska alkstoši jauni cilvēki, kuriem nav nekas pretī arī apceļot pasauli. "Tā ir iznācis, ka es sāku ar vienu paaudzi, tagad strādāju ar citu - puiši apprecējās, pazuda no šīs aprites. Tā būs vienmēr. Manā pieredzē ir tikai viens cilvēks, ar kuru esmu kopā no pirmsākumiem - šo dzīvesveidu katrs nevar izturēt. Komandas veidošana ir grūts jautājums un tajā pašā laikā arī atrisināms. Ja proti cilvēkos radīt degsmi, interesi, ja viņi jūt, ka par viņiem rūpējas un izbraukumos tiek gādāts par viņu ērtībām, viss būs kārtībā. Mēs ļoti labi maksājam, bet arī ļoti stingri no ikviena prasām, citādi nav iespējams."

Ivars atzīstas, ka "patiesībā jau esmu noguris no ceļošanas, mazliet jau esmu "atēdies" to, ko kādreiz gribēju visvairāk." Taču tas netraucē viņu izrauties no visa un izbraukāt Latīņ­ameriku krustu šķērsu un apmesties viesnīcās par 10 dolāriem, kur nav lāgā palagu, jo "man joprojām patīk ekstrēmas lietas, netīkoju pēc daudzām mantām un lielas greznības".

Viņš kopā ar "Aerodium" komandu piedalās piedzīvojumu sacīkstēs un joprojām gaisa tunelī lido arī pats. Gan kā galvenais instruktors, lidotāju komandas vadītājs, gan tāpēc, ka vienkārši ir neglābjams ekstrēmists.

Un ko darīt, ja idejas allaž rodas no jauna? Ivara pārliecība neļaus palikt malā, "jo ir tām jātic, jāprot izmantot un iet tālāk metodiski, soli pa solim. Bet ambīcijas rodas tad, kad ir kaut kas sasniegts."

 

Mudīte Luksa, "KV"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

 

Veiksmes formula

Pārliecība, ka visas grūtības ir pārvaramas

Ticība savai idejai

Bizness kā vaļasprieka turpinājums

Neatlaidība mērķu sasniegšanā

Precizitāte drošības ievērošanā

Prasme veidot komandu

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas