Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.1/2 (108/109) 2008. gada 9. janvāris
            

  Biznesa vide | Kā dalīt riskus un iegūt vietu tirgū

Jau piecpadsmit gadu augšup
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

PĒTERIS DZIRKALS, SIA LEC valdes priekšsēdētājs, - intervijā "Komersanta Vēstnesim"

Pērn mūsu valstī pazīstamam būvniecības uzņēmumam "Latvijas energoceltnieks" jeb LEC apritēja 15 gadu jubileja. LEC ir pamatīgs būvētājs: tā kontā ir vēja parki, apakšstacijas, gaisvada un pazemes optiskās šķiedras kabeļu līnijas Latvijā un Vācijā, biroju un industriālās ēkas, skolas, sporta centri un daudz kas cits.



Trīs vaļi un risku sadalīšana

- LEC ir veiksmīgi ir pārdzīvojis laikus, kad mūsu tautsaimniecībā valdīja sastingums un būvniecībai nebija īpaša pieprasījuma. Kas ir jūsu stiprie vaļi?

- Celtniecība, enerģētika un sakari. Tādēļ mēs esam specifisks uzņēmums, un tieši šo daudzveidību uzskatām par savas veiksmes pamatu. Šīs trīs nozares mums ļauj riskus sadalīt. Ir ļoti niecīga iespēja, ka grūti laiki varētu pienākt visām nozarēm vienlaikus. Svārstīgākā ir būvniecības nozare, jo tajā reizumis notiek gluži neizprotamas lietas, ko es pat gribētu dēvēt par tādu kā masu psihozi: pēkšņi visi izdomā būvēt degvielas uzpildes stacijas, pēc tam tirdzniecības centrus, tad dzīvokļus, bet pēdējais vilnis ir biroju ēkas. Iznāk tā, ka katrs nevis būvē to, kas tam būtu vajadzīgs, bet visi barā skrien vienā virzienā. Šo iemeslu dēļ civilā būvniecība, kā mēs to dēvējam, ir svārstīga. Vienu brīdi tur viss ļoti labi notiek, pēc tam atkal slikti. Savukārt pārējie divi virzieni - telekomunikācijas un enerģētika - tā pamatā ir infrastruktūras būvniecība, un ar to galvenokārt nodarbojas lieli valsts uzņēmumi, piemēram, "Lattelecom" vai "Latvenergo", un šie plāni darbojas ilgākā termiņā - tur nav vienas dienas vai viena pusgada interešu. Tālab ir iespējams starp šīm trim mūsu nozarēm darbiniekus tā sagrupēt, lai viņi būtu maksimāli nodarbināti.

Otrs aspekts ir tas, ka mums ir daudz savu speciālistu. Protams, arī mēs izmantojam apakšuzņēmējus, jo ir darbi, kuru veikšanai nepieciešama īpaša specializācija, piemēram, kondicionēšanas un ventilācijas iekārtu uzstādīšana. Tomēr ir būtiska atšķirība, vai sabiedrība daudz ko var veikt saviem spēkiem vai tā pasūtījumu pilda, balstoties tikai uz apakšuzņēmējiem. Mums vidēji ir ap 500 strādājošo. Vidēji tādēļ, ka vasarā, kad sezona aktīvāka, darbinieku ir vairāk.

 

Sava vieta mazajā Latvijas tirgū

- Kādi patlaban ir jūsu lielākie pasūtījumi?

- Visās trijās nozarēs pasūtījumu ir pietiekami, lai mūsu reālās jaudas būtu efektīvi noslogotas. Ja no kāda piedāvājuma noslodzes dēļ būsim spiesti atteikties, to paņems cits uzņēmums, kam tobrīd būs jaudas. Tas ir iemesls, kādēļ konkursos vienreiz ir lētāks vienas firmas piedāvājums, citreiz - citas. Ja zinām, ka mums noteiktā datumā atbrīvosies resursi, iespējams, kādā konkursā startēsim ar agresīvāku piedāvājumu, jo mums šis pasūtījums ir vajadzīgs.

- Pārlūkojot jūsu uzņēmuma pakalpojumu plašo spektru, šķiet, nav tādas lietas, ko nevarat izdarīt. Bet dzīvojamās mājas LEC taču nebūvē?

- Esam tās būvējuši, bet mūs neapmierināja šis tirgus. Vēl līdz nesenai pagātnei jaunu dzīvojamo ēku būvniecības kvalitāte Latvijā stipri kliboja. Ļoti bieži sliktā celtniecības kvalitātē vaino būvdarbu veicējus, bet es uzskatu, ka kvalitāti nosaka nevis celtnieki, bet pasūtītājs. Mēs nelemjam to, cik dārgus un augstvērtīgus materiālus izmantot, un arī ne to, kādas būs konstrukcijas. To nosaka tā dēvētie projektu attīstītāji, kas vēlas uzbūvēt iespējami lētāk. Patērētājs redz gala cenu, bet to veido gan būvniecības izmaksas, gan zemes cena, gan attīstītāja peļņa. Mums ir salīdzinājums - tajos sektoros, kur mēs strādājam, pasūtītāji kvalitātei seko ļoti stingri, tur vispār nav iespējams nodot nekvalitatīvu objektu. Bet tagad tā vairs nav: piedāvājums ir paplašinājies, un pircēji ir kļuvuši gudrāki, kas arī ir ļoti labi. Šis tirgus tagad kvalitatīvi mainās. Paredzu, ka no tā atsijāsies tie, kuri grib iegūt ātru peļņu un pazust, un paliks nopietni ilgtermiņa spēlētāji. Tāpēc mēs tagad sākam lūkoties uz šā tirgus pusi. Runām par dzīvojamo māju būvniecības krīzi, manuprāt, īsti nav pamata. Projektu attīstītāji, kas līdz šim bija pieraduši pie četrdesmit, piecdesmit procentu peļņas no objekta, protams, tagad sāk stenēt, jo peļņa vairs nav tik augsta. Būvniecības sabiedrībām tāds peļņas līmenis pat sapnī nerādās, un astoņi līdz desmit procenti šķiet gluži normāli. Bet pēdējos divos gados būvniecībā izmaksu pieaugums ir sasniedzis aptuveni 30 procentu gadā, un tas patiešām nav normāli.

Tādēļ arī peļņas norma ir ļoti "slidena", jo šī iemesla dēļ ir arī projekti, kurus nācies noslēgt ar zaudējumiem. Tas neveicina attīstību. Un ir iespējams, ka tieši šīs svārstības izmaksu sadaļā ir tās, kuru dēļ peļņas procents tiek "uzskrūvēts".

 

Stratēģija paliek nemainīga

- Kādu ietekmi uz LEC turpmāko attīstību atstāj fakts, ka firma pērn martā tika pārdota Igaunijas sabiedrībai "Alta Capital"?

- Uzņēmuma vadība ir palikusi nemainīga, un saistībā ar tā pārdošanu nekādas īpašas izmaiņas nav gaidāmas. LEC īpašnieks ir investīciju fonds, kas nav stratēģiskais investors. Šis fonds ir vienkārši finansējuma avots; īpašniekam, protams, ir tiesības un pilnvaras kontrolēt uzņēmuma darbību un dot rīkojumus. Bet mums ir vienots viedoklis par uzņēmuma darbību, un finanšu investora mērķis ir redzēt saimnieciskās darbības rezultātu.

- Jūsu uzņēmumā saistībā ar tā specifiku ir vajadzīgs ļoti kvalificēts darbaspēks. Kā jums izdevies savu personālu saglabāt laikos, kad būvnieki raud pēc ārvalstu darbarokām?

- Mums patiešām ir ļoti augstas kvalifikācijas darbinieki, ko dēvējam par uzņēmuma kodolu jeb mugurkaulu. Kaut kāda kadru mainība kolektīvā ir, un tas būs vienmēr, jo cilvēki dažādu apsvērumu dēļ mēdz mainīt darbavietu. Bet saistībā ar darbaroku trūkumu situāciju varēja prognozēt jau pirms vairākiem gadiem. Ne viens vien no būvniekiem jau pirms gadiem trim teica, ka tā būs. Bet mēs esam sagaidījuši šo brīdi, un visi it kā ir pārsteigti. Bet bija taču skaidrs, ka iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk, būvniecība savukārt attīstās par padsmit procentiem ik gadu un, treškārt, uz ārzemēm aizbrauc liela daļa tieši būvniecībā strādājošo. Saliekot šīs trīs lietas kopā, ir skaidrs, kas notiek. Ja tajā brīdī, kad problēmu identificē, to sāk arī risināt, grūtības ir iespējams apiet. Bet mēs valstiskā līmenī sarežģījumus sākam risināt, kad tie jau eskalējušies līdz teju maksimālam līmenim.

 

Uzņēmuma smagā atbildība

- Vai nedomājat, ka arī uzņēmēji paši vainīgi pie darbinieku trūkuma, jo vismaz pirms dažiem gadiem būvfirmu strādniekiem mēdza aizkavēt nopelnītā izmaksu. Un atbilde uz protestu lielākoties bija šāda - ja šeit nepatīk, tad ejiet uz citurieni!

- To es nesaprotu! Kāpēc cilvēki to pacieta? Kāpēc nemeklēja citu darbavietu, kur tā nenotiek? Vai viņus kāds spieda ar varu? Kāpēc viņi nepastāvēja uz savām tiesībām?

- Bet viņi arī nebija mierā - aizbrauca uz Īriju…

- Manuprāt, šeit ir stāsts par nodokļiem. Ir kategorija darba ņēmēju, kuri nemaz nevēlas būt nodokļu maksātāji un paši izvēlējās šo "scenāriju". Mūsu uzņēmumam tas, piemēram, nav izdevīgi. LEC vienmēr saviem darbiniekiem ir maksājis pietiekami augstas algas, un ļoti lielas summas aizgājušas nodokļos. Bet mēs esam zaudējuši darbiniekus, kuri aizgājuši strādāt uz nelegālo sektoru. Ja cilvēks pie mums saņem 500 latu uz rokas, tad, pieskaitot nodokļus, uzņēmumam izmaksas pārsniedz 900 latu. Lūk, šis cilvēks saņem piedāvājumu no citas firmas, kurā viņš uz rokas saņemtu 700 latu, protams, bez nodokļiem. Vai man tādēļ šo cilvēku žēlot, ka viņam nav sociālo garantiju, nav darba līguma? Bet mēs nevaram atļauties viņam maksāt pāri par tūkstoti.

"Ja man iedotu uzņēmumu gada pārskatus, domāju, ka ar 90 procentu precizitāti es varētu noteikt, kurš uzņēmums izmaksā algas legāli un kurš ne."

- Kā jūsu uzņēmums panes šo darbinieku nodokļu slogu?

- Uzņēmumu ienākuma nodoklis Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm patiešām ir zems, tomēr tā nasta, ko veido nodokļi par strādnieku atalgojumu, ir pietiekami smagnēja un gulstas uz darba devēju. Īstenībā viss gulstas uz darba devēju. Atbildība par nodokļu nemaksāšanu arī. Faktiski darbinieks nosauc ciparu, ko viņš vēlas saņemt uz rokas, un viss pārējais ir darba devēja atbildība. Es šeit redzu vienu ļoti spēcīgu risinājumu. Domāju, ka atbildība par sociālā nodokļa nomaksu būtu jāpārliek uz pašu darbinieku. Ja mēs pārskaitām darbiniekam algu kopā ar sociālo nodokli, varētu ļaut viņam pašam izlemt - maksāt to vai ne. To varētu risināt likumdošanas līmenī. Ne tikai būvniecībā, bet arī ražošanas nozarēs tā dēvētā pelēkā sektora īpatsvars ir ļoti liels. Kā finanšu speciālists es reiz veicu aprēķinus, un izrādījās, ļoti vienkārši var pierādīt to, ka no būvniecības vien valsts nodokļu ieņēmumos papildus varētu iegūt vairāk nekā 100 miljonus latu gadā bez ļoti sarežģītām procedūrām un mehānismiem.

- Ja aprēķini, kā jūs sakāt, nav sarežģīti, vai Valsts ieņēmumu dienests nevarētu darīt tāpat un piemērot sankcijas šā pelēkā sektora uzņēmumiem?

- Ja man iedotu uzņēmumu gada pārskatus, domāju, ka ar 90 procentu precizitāti es varētu noteikt, kurš uzņēmums izmaksā algas legāli un kurš ne. Tomēr es negribētu būt ļoti kritisks, jo situācija mainās uz labo pusi. Bet ir žēl, ka pagājis tik ilgs ieskriešanās laiks un atkal mēs problēmas risinām tad, kad tās ir ļoti saasinājušās.

 

Kādēļ Īrijā var, Latvijā - nē

- Kā jūs rīkojaties šajā darbaspēka trūkuma laikā?

- Daļa darbaspēka resursu tagad atbrīvojusies tādēļ, ka dzīvojamā fonda būvniecība ir sabremzējusies: ir projekti, kuri netiek uzsākti. Bet vispār es domāju, ka nebūs daudz projektu, kuri tiks iesaldēti pusceļā, jo tas finansiāli ir ļoti neizdevīgi.

Ja cilvēks nevar vienoties par savām prasībām vienā darbavietā, viņš zina, ka tas izdosies citur. Un algas ceļas straujāk nekā reālā atdeve. Mēs ar to visvairāk saskaramies, pieņemot jaunus darbiniekus. Viņi nereti pieprasa augstāku atalgojumu, nekā tas ir mūsu esošajiem darbiniekiem. Tādēļ cenšamies noteikt robežu, pie kuras, mūsu skatījumā, arī derīgu speciālistu darbā neņemsim, jo lēšam, ka prasības neatbilst ieguldījumam, ko viņš varētu uzņēmumam dot. Kā mēs varam darbiniekam maksāt 1200 latu algu, ja viņš uzņēmumam reāli nopelna 800 latu?

- Kādēļ, jūsuprāt, strādnieka atdeve Latvijā ir samērā zema, bet, aizbraucis, piemēram, uz Īriju, tas pats cilvēks strādā daudz ražīgāk?

- Ir tāds kritērijs, ka tiek mērītas efektīvās darba stundas, un Latvijā šis rādītājs diemžēl ir ļoti zems. No vienas puses, tā ir psiholoģiska, no otras - motivācijas lieta. Iespējams, to nosaka kopējā vide. Ja cilvēks ir aizbraucis uz ārzemēm, viņam ir skaidrs mērķis - pelnīt naudu. Tādējādi arī attieksme ir cita. Tādēļ mēs cenšamies ieviest sistēmu, ka cilvēkus atalgojam nevis pēc darbā pavadītā laika, bet pēc padarītā darba. Līdz galam tas nav izdevies, jo to ir ļoti grūti menedžēt, turklāt mums ir daudz strādājošo. Ir dažādas formulas un veidi, kā cenšamies to īstenot. Ar paveikto neesmu pilnībā apmierināts, taču tas ir ceļš, pa kuru virzāmies. Bet nekādi negribu apgalvot, ka sacītais attiecināms uz visiem mūsu darbiniekiem: ir daudz tādu, kuru priekšā ir jānoņem cepure, jo viņi strādā vienkārši brīnišķīgi un veic unikālus darbus.

 

Vai atvērt vārtus svešzemniekiem

- Kāda ir jūsu attieksme pret ārvalstu darbaspēka izmantošanu?

- Pašlaik mūsu uzņēmumā ārzemju strādnieki netiek nodarbināti. Izņēmums ir divi augsta līmeņa inženieri, kas strādā TEC-2 projektā. Tādus speciālistus mēs Latvijā atrast vienkārši nespējām. Bet zinu, ka atsevišķi mūsu apakšuzņēmēji izmanto ievesto darbaspēku. Tā, protams, nav mūsu atbildība, bet es to vienkārši redzu. Interesanti, ka viņi to uzskata par pozitīvu pieredzi. Jo darbojas tas pats princips, par ko tikko runājām - šie cilvēki ir atbraukuši uz Latviju peļņā, un viņi parāda arī vietējiem ļaudīm, ka ir iespējams strādāt ātri un operatīvi.

- Tad domājat, ka būtu vēlams atvērt vārtus svešzemju strādniekiem?

- Ja ir izveidojusies situācija, ka pieprasījums pēc darbaspēka ir daudz lielāks nekā piedāvājums, kādēļ īstermiņā nevaram problēmu atrisināt ar cilvēkiem no ārzemēm? Bet te ir virkne piebilžu - arī šai politikai ir jābūt tendētai ilgtermiņā, kaut vai par uzturēšanās ilgumu un izbraukšanu atpakaļ, - tās ir detaļas, kuras rūpīgi jāizstrādā. Visu var izdarīt, ja vien grib. Bet, ja pirmā nostādne ir nevis meklēt izeju, bet atrast virkni sarežģījumu, tā ir pasīva un tuvredzīga politika. Man nav saprotams, kādēļ tā sabiedrības acīs ir tik smaga problēma. Minēšu divus argumentus: pret latviešiem, kas strādā Īrijā, mēs prasām tolerantu attieksmi, vēlamies, lai viņus ciena, bet pret tiem, kuri atbrauc pie mums, izturamies nicinoši. Otrs - darbaspēka brīvā kustība ir viena no vispārējām pamatbrīvībām. Kāpēc, teiksim, kapitāls un preces kustas starp valstīm un neviens neprotestē? Teikšu tā - tāda divkosība pastāv, jo cilvēki jūt ļoti lielu spriedzi - ja nu atbraukušais cilvēks strādās labāk? Bet vietējie negrib zaudēt savu monopola stāvokli. Tajā brīdī, kad strādājošo tukšums tiks aizpildīts, vairs nevarēs diktēt savus noteikumus.

 

Vienādus spēles noteikumus visiem

- Risinot jautājumu par birokrātisko šķēršļu novēršanu, pirmām kārtām allaž tiek minēta būvniecības nozare? Kā šos šķēršļus izjūtat?

- Protams, ir lietas, kas ir uzlabojamas, bet tas nav iemesls, kā dēļ kaut kas bremzējas. Drīzāk mani neapmierina tas, ka pastāv iespējas variēt, un vienā gadījumā valsts iestāde var pieņemt vienu lēmumu, citā - gluži atšķirīgu. Ja mums ir jāsakārto dokumentu pakete, vienalga, plānāka vai biezāka, bet mēs zinām, ka tad, ja visi dokumenti tur būs, nevienam nevar rasties kādas pretenzijas, tad viss ir kārtībā. Bet cita situācija ir tā, ka mēs šos dokumentus iesniedzam, bet ierēdņi izdomā, ko vēl viņi gribētu paprasīt. Es tieši tur saskatu aplamības.

- Kā līdzeklis pret darbaspēka trūkumu allaž tiek minēta ražošanas modernizēšana? Ko darāt šajā virzienā?

- Šāgada budžetā esam apstiprinājuši relatīvi lielas investīcijas jaunu iekārtu iegādei, kas mums ļaus fizisko rokudarbu proporcionāli samazināt, bet mūsu specifika ir tāda, ka tas mums allaž būs vajadzīgs.

- Tēmējat arī uz Eiropas Savienības fondu naudu?

- Līdz šim to neesam darījuši. Mēs tomēr esam pakalpojumu sniedzēji, un, manuprāt, Eiropas naudu lietderīgāk būtu piesaistīt tieši ražotājiem, attīstot inovatīvu ražošanu. Mēs šiem uzņēmumiem būvējam, un tie piesaista šo finansējumu. Bet ir viena programma, par kuru ļoti nopietni domājam, - tā ir augsti kvalificēta darbaspēka piesaiste. Nenoliegšu, algot šos cilvēkus ir ļoti dārgi, un šāda veida atbalsts mums tiešām būtu noderīgs.

- Kā jums tagad veidojas attiecības ar Cesvaines pašvaldību? Kā jūs vispār nonācāt tik tālu, ka pieļāvāt tik liela parāda rašanos?

- Tā ir bēdīga pieredze, jo mēs līdz šim uzskatījām, ka valsts vai pašvaldība ir ļoti uzticams partneris. Ja LEC, kas nodokļos kopumā maksā tuvu pie pieciem miljoniem latu gadā, nesaņem samaksu par padarīto, tas tiešām ir kaut kas vienreizējs. Tā nav mūsu problēma, kas pašvaldībai bija solīts un neiedots. Bet ko teiktu pašvaldība, ja mēs neuzbūvētu skolu un pateiktu, ka apakšuzņēmējs mūs ir pievīlis? Ir divas līgumslēdzēja puses, un katra uzņemas atbildību par to, kas tai jādara. Mēs savu daļu izpildījām - uzbūvējām labu objektu labā kvalitātē. Bet otra… parāds joprojām ir pusotrs miljons latu. Mūsu uzņēmumam tā ir ļoti liela summa. Latu kredīta procentu likmes ir virs desmit procentiem gadā, mums tie ir 200 tūkstoši latu gadā procentos. Piecpadsmit tūkstoši latu ik mēnesi mums ir jāmaksā tikai par to, ka neesam saņēmuši naudu no pašvaldības. Kā tā drīkst būt?

- Ko jūs, sākoties jaunam gadam, vēlētu izdarīt valdībai, lai tādam spēcīgam un daudzveidīgam uzņēmumam kā LEC būtu vieglāk strādāt un attīstīties?

- Ir jāsadala prioritātes, kuras jārisina pirmkārt, un jānosaka virziens, kurā darboties. Tā tik tiešām ir liela problēma, ka notiek tukšas diskusijas, spriedelēšana, turklāt ļoti augstā līmenī, kad tiek spriests faktiski ne par ko. Es to saku saistībā ar savu nozari un nepretendēju uz lietām, kas saistītas ar citām jomām. Esmu ticies ar citu uzņēmumu vadītājiem un profesionālo asociāciju ekspertiem un varu apgalvot, ka mūsu viedoklis ir samērā vienots. Paņemt šo vienoto viedokli un ieviest to dzīvē - vai tas būtu tik sarežģīti? Bet bieži diskusijās redzu tikai politisko spalvu spodrināšanu. Tā vietā vajadzētu pieņemt vienkārši radikālus lēmumus.

- Piemēram?

- Jau pirms gadiem trim, ja ne vairāk, runāju par to, ka var izsecināt, kurš uzņēmums maksā nodokļus pilnībā un kurš ne, un ierosināju ieviest šādu mehānismu - tiem, kas nemaksā nodokļus, automātiski liegt piedalīties valsts un pašvaldību iepirkuma konkursos. Ja mēs un arī citas kompānijas tik lielas summas maksājam nodokļos, tad iznāk, ka mēs finansējam tos, kas to nedara. Turklāt pēdējie vēl pārvilina mūsu darbiniekus, jo, maksājot nodokļus, mēs nevaram atļauties finansiāli nepamatoti augstas algas. Es arī esmu piedāvājis risinājumu, kā to darīt, bet neviens neņem vērā, jo tā ir pārāk radikāla lieta, tāpēc, ka masveidīga. Tas nozīmē, ka 40-50 procentu dalībnieku no šiem konkursiem automātiski tiktu izslēgti. Ja manā uzņēmumā būtu šādas nekārtības, es tās nocirstu kā ar cirvi, jo redzu reālo ieguvumu pēc tam. Bet augstākā ierēdniecība nezin kādēļ baidās, un es uzskatu, ka mums politikā pašlaik pietrūkst tieši stingrības. Ir par daudz lavierēšanas, viedokļu saskaņošanas.

- Vai arī šogad LEC paredzama izaugsme?

- Tiek plānots, ka 2007.gadā mūsu apgrozījums būs sasniedzis 40 miljonu latu. Tendences ir pozitīvas, bet ar nosacījumu, ka makroekonomiskā līmenī netiek pieņemti nejēdzīgi lēmumi.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas