Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.7 (114) 2008. gada 13. februāris
            

  Biznesa kāpnes | Mazam uzņēmumam jāpaļaujas uz sevi

Apavu biznesā ar Latvijas uzņēmēja preču zīmi
Lidija Dārziņa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
   

Apavu meistars ALDONIS TIMERMANIS maizi pelna ar amatu, kuru viņš sāka apgūt pirms 34 gadiem un, kā pats saka, turpina mācīties visu mūžu. Latvijā, kur padomju gados bija desmitiem apavu ražošanas rūpnīcu, tās cita pēc citas kā pēc kapitālisma dotas komandas deviņdesmito gadu sākumā beidza pastāvēt. Atsevišķi profesionāļi vēl kādu laiku mēģināja likt lietā amata prasmes savās nelielajās ražotnēs, kamēr padevās. Pašreiz visa Latvija staigā importa kurpēs un zābakos. Taču ir uzņēmums, kurā izgatavotajos apavos auj kājas skatuves mākslinieki, dejotāji, tie, kuri vēlas apavus, kādus nevar nopirkt veikalā. Tieši tādus izgatavo Latvijā nopietnākais modeļu apavu uzņēmums SIA "ALD". Šo preču zīmi patur prātā tie, kuri jutušies labi ērtajos Timermaņu uzņēmuma apavos, visi, kuriem ir bijusi iespēja novērtēt šo pašmāju zīmolu. Vēl jāuzteic SIA "ALD" apavu savdabība, un par to rūpējas uzņēmuma vadošā modelētāja, Aldoņa dzīvesbiedre profesionāla apavu dizainere LARISA TIMERMANE.



Pārdod amata meistarību

Timermaņi dzīvē ir piedzīvojuši vairākus pārmaiņu posmus arodā, kurā viņiem ir pieredze, prasme, meistarība un vēlme attīstīties. Aldonis pie apaviem nokļuva nejauši: vajadzēja darbu, piecpadsmit gadu vecumā bija iespēja strādāt toreizējā rūpnīcā "1.Maijs". Vienu gadu viņš nostrādājis eksperimentālajā cehā, labi, ka tajā nebijis nogurdinošais konveijera ritms un daļu darbību bijis jāveic ar rokām. Viņa interesi par apaviem acīmredzot pamanīja arī citi un pārcēla jauno cilvēku uz modeļu laboratoriju. "Sēdēju blakus meistaram un mācījos," Aldonis atceras. Un pēc toreiz gūtās pieredzes spriež, ka amatu var iemācīties pie meistara, bet pēc tam tāpat visu mūžu jāturpina mācīties strādājot. Turklāt apavu izgatavošanā viņam paticis redzēt sava darba rezultātus. Un tā tas ir joprojām.

Kad rūpniecība Latvijā izputēja, nācās izlemt, kā maizi nopelnīt. Aldonis 1991.gadā izveidoja individuālo uzņēmumu. Tā varēja turpināt darīt to, ko prata, tikai tagad jau strādāt sev, savā labā. Pēc diviem gadiem viņš paplašināja uzņēmējdarbības formu, nodibinot SIA "ALD". Rīgā, Vecmīlgrāvī izveidoja plašu ražotni, kur izgatavoja apavus lielākos apjomos. To pēc pāris gadiem gan nācies slēgt un pāriet tikai uz ateljē sistēmu. Joprojām nelielajā uzņēmumā viņš ir priekšnieks, sagādnieks un meistars vienlaikus. Vaicāts par valsts vārdos pausto atbalstu maziem uzņēmumiem, teic: sākotnēji strādājis vēl arī citā darbā, lai varētu nomaksāt nodokļus savā biznesā. Piecpadsmit uzņēmējdarbībā aizvadītajos gados secinājis: naudas iekasēšanā no mazajiem uzņēmējiem valsts nekaunībai un izdomai neesot robežu.

 

Strādā māksliniekiem

Teātru apmeklētāji, iespējams, izrāžu programmiņās būs lasījuši uzņēmumu "ALD" vārdu. Meistari apavus darina pēc pasūtījuma konkrētām izrādēm. Kā jau steidzīgā laikmetā, darbs ar māksliniekiem prasa iecietību un sapratni. Aldonis smej, ka nereti uz pasūtījumiem var attiecināt teicienu, ka tiem jau "bija jābūt gataviem vakar". Pašreiz viņam uz galda atrodas Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieces skices topošajai izrādei. "Māksliniece ļoti rūpīgi visu izstrādājusi un sarakstījusi," pārcilājot stulmzābaku un kurpīšu skices, vērtē meistars. Izrādei vēl nav apstiprināts aktieru sastāvs. Kolīdz tas būs, noņems mērus un sāks darbu.

Sarunā pa laikam atskan kāds epitets izrādei, kuras māksliniekus viņš apāvis - interesanta, sarežģīta. Viena no grūtākajām bijusi Dailes teātra izrāde "Burvis no Oza zemes". Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa nākusi ar savām idejām, tad kopā lūkojuši, kā tās īstenosies iecerētajos brīnišķīgajos apavos izrādei par Smaragda pilsētas burvi. Viņi nevairās no sarežģītiem pasūtījumiem. Arī šai izrādei bijis kāds neparastāks apavu modelis, nācies izgatavot mazas kurpītes un tieši tādas pašas lielas, lai tajās var iekāpt ar mazajām. Māksliniece esot prasīga, taču zina, ko grib, tāpēc viegli atrast kopsaucēju, meistars stāsta par vēl vienu jau tapušo kopdarbu - apaviem izrādei "Jūdas skūpsts" Nacionālajā teātrī.

 

Pirmās pielaikošanas nav

"Dažreiz apskaužu drēbniekus. Atnāk klients uz pirmo pielaikošanu, vīli pleciņos var ieņemt, jostas vietā platāk palaist. Man tādas pielaikošanas nav. Mēri noņemti, modelis izraudzīts, uzreiz taisām gatavu. Jo, ja nu pēkšņi izrādītos, ka neder, ir kāda kļūme, tad īstenībā neko tur izlabot nevar, labi tik un tā nebūs, jādarina no jauna. Apavus var mazdrusciņ piedzīt, bet tās ir korekcijas par nieka tiesu, valkātāja kājas ērtumam," skaidro meistars. "Ja viss ir precīzi izdarīts, apavam jāiznāk labam. Pielaikot nākas ļoti retu reizi, piemēram, ja ir modelis ar daudzām siksniņām."

Apavs sākas no liestes. Kad tās pēc dizaina un pēc izmēriem ir sagādātas, darbs māksliniekam. Aldonis uzņēmumā ir rīkotājdirektors un, kā pats teic, praktiķis: "Noņemu mērus, veidoju liestei formu, izgatavoju."

Tagad, kad uzņēmuma vadības lietas aizņem vairāk laika, ar āmuru iznākot strādāt mazāk. Taču, ja kādreiz gadījusies aizķeršanās, viņš pats ņēmis rokās instrumentus un strādājis augu nakti, lai pasūtījums būtu lūgtajā laikā. Instrumentu gan šajā ražošanā nav daudz - nopietnākais ir šujmašīna. Nesen iegādāta vēl viena - jauna.

 

Pārdzīvot neveiksmes

Pirms vairākiem gadiem uzņēmējs saņēma dubultsitienu. Smagā biznesa mācība, no kuras izvairīties diez vai bija iespējams, saistīta ar piegādātājiem - no itāļiem iepirktās lielās partijas materiāliem - liestes un ādas - izrādījušās nekvalitatīvas. Tas nav atklājies uzreiz, jo apavi pavasarī gatavoti vasaras sezonai. Kad pircējas jūnijā sākušas kurpes nēsāt, izrādījās - lūst zole. Protams, tās nestas atpakaļ uz veikaliem, nācies steigā un ar lielām pūlēm mēģināt kaut vai daļu piegādātā aizstāt ar citiem apaviem. Itāļi atdeva naudu par brāķa materiāliem, taču ne jau kompensēja morālo un uzņēmējdarbības kaitējumu - vasara biznesā bija zaudēta.

"Pat, ja uzņēmējus sāktu spiest tik ļoti, ka nevar elpot, man darbs būs vienmēr."

Tad iebelza valsts - likumā nosakot jaunu kārtību pievienotās vērtības nodokļa maksāšanā, ražotāji tika nostādīti krasi nevienlīdzīgā situācijā, salīdzinot ar tirgotājiem un priekšapmaksas aprēķiniem un maksājumiem. Droši vien ne jau tikai "ALD" nokļuva naudas grūtībās. Tā kā viņu tirgum saražotie apjomi bija prāvi, šādā situācijā konkurēt ar tirgotājiem un importētājiem kļuva bezcerīgi. "ALD" no ražošanas Vecmīlgrāvī nācās atteikties. Pēc tam trīs gadus cīnījušies ar parādniekiem, lai atgūtu naudu. Ja veikals ir parādā divus trīs tūkstošus latu, uzņēmējam tā ir liela summa. Ja par preci naudu neatdod, nav nekādu iespēju parādu piedzīt. "Ko tu no veikala vari dabūt, ja tam nav naudas? Kases aparātu? Stendu, bet tam jau vērtība ir tikai tajā konkrētajā vietā," uzņēmējs vērtē, ka Latvijā nedarbojas parādu piedzīšanas mehānismi. Bet tas jo īpaši var iecirst robu tieši neliela uzņēmuma rīcībspējā.

Notikušo Aldonis neuztver kā biznesa kļūdas un nesūkstās kā par neveiksmēm. Palabo, sakārto situāciju, ja atklājas problēmas. Piemēram, kāds mēģinājis "aizņemties" viņa zīmolu. Tas atklājies, kad sākuši nākt cilvēki ar apaviem un pretenzijām par to kvalitāti, norādot uz uzdrukāto "ALD" abreviatūru. "Zīmols, jā, mūsējais, bet kurpes - ne," atceras uzņēmējs. Meklējis rokā pavedienu, kur blēdība radusies. Izrādās, kāds vispirms izdibinājis, kuri apavi ir ejošie, un tad licis savai precei klāt viņu "ALD". Lai tas neatkārtotos, A.Timermanis savu preču zīmi ir oficiāli reģistrējis.

 

Apavi un meistari ar pašcieņu

Ir jau arī tāds bizness pazīstams, kad slavenas firmas ar savu zīmolu pārdod citu ražotus kvalitatīvus izstrādājumus. "ALD" īpašnieks nav pieņēmis ārzemju firmu piedāvājumu - izgatavot apavus, ko viņi pārdotu kā savus. "Pirmkārt, tāpēc, ka maksāt jau par to vairāk nemaksā, otrkārt, mums ir gandarījums, ka tieši mūsu preču zīme ir pazīstama un cienīta," pamato Aldonis.

Viņš arī atzīst, ka "ALD" ar Latvijas tirgu pārpludinājušajiem Ķīnas apaviem nekonkurē. Modeļu ražošanā izmaksas ir augstas. Liela daļa ir roku darba. Jo apavi tiek piemēroti katra valkātāja kāju īpatnībām, piemēram, kādam tā ir pilnīgāka, tā ka veikalos izmisīgi jāmeklē kas piemērots. Mēdz būt arī tik šauras pēdas, kurām rūpnieciski pat netiek izgatavotas liestes, tāpēc tās jāveido pašiem. Lielākā "ALD" klientu daļa, protams, ir sievietes, apmēram 80 procentu.

Līdztekus mākslas pasaules ļaudīm uzņēmumā apkalpo arī citus pasūtītājus, kuri vēlas to, ko nevar nopirkt veikalā. Nākot arī slaveni cilvēki. Kādreiz tā kā kautrējušies, ka pašu mājās izgatavotajos apavos staigā, tagad vairs ne, jo "ALD" Latvijā ir cienījams zīmols. Viņi var izgatavot apavus, kādus Eiropas firmas pārdod par 400 - 500 latiem. Rīdzinieku cenas nav tik vērienīgas, bet kvalitatīvās kurpes pāri simtam latu maksā.

Meistars pats ziemā staigā tumši zaļos stulmzābakos, no kuriem acis atraut grūti un raksturot sarežģīti, nu tādi kā ar specefektiem. Piedien pie viņa jaunā ģērbšanās stila, no uzvalka ziemā esot atteicies, jo bikšu gali kļūst stīvi un neizmazgājami pēc staigāšanas ar sāli piebērtajās ielās. Tādās arī ar smalkādas apaviem labāk nestaigāt.

 

Neskauž itāļus, bet spēj būt radoši arī paši

Apavu industrijā modes noteicēji ir itāļi. "ALD" seko līdzi modes tendencēm. Taču nereti savam priekam izgatavo kādu pāri kurpju - ja rodas interesanta ideja, pamēģina to realizēt. Tā ir tapuši savdabīgi eksemplāri ar zolīti uz paliktņa, zābaciņi ar tīģerādu un adījuma apdari vai mežģīņu stulmiņiem. Tie nav ne pārdošanai, ne valkāšanai. Bet parāda meistaru prasmi un iespējas, šādus modeļus parādot izstādēs.

Uzņēmējs pamatmateriālus - liestes un ādas pērk dažādās valstīs. Strādā galvenokārt ar dabīgo ādu, jo, pirmkārt, kvalitatīva mākslīgā āda nav lētāka par dabīgo, otrkārt, ar dabīgo ādu strādāt ir vieglāk, un, treškārt, dabīgās ādas priekšrocības arī ir vispārzināmas - tā valkātājam ir patīkamāka. Mākslīgo ādu nedaudz izmanto apdarei.

Apavu meistariem jārēķinās ar šā biznesa nišas specifiku, jo apjomi nav lieli, tomēr ir jābūt pietiekami plašai materiālu izvēlei. Tāpēc, ja acīs iekrīt kāda interesanta āda, to pērk - no somiem, itāļiem, lietuviešiem, baltkrieviem.

No vienīgās Latvijā palikušās ādu rūpnīcas Jelgavā pērk liellopu ādas, tās ir brūnganos toņus un ar nelielu rakstiņu, kas neatkārtojas. Iegriezies apavu ateljē, klients var uzmest aci varavīksnes krāsu piedāvājumam - dažādu citu lopiņu ādām. Starp citu, pēdējā pasūtījumā teātrim daļēji izmantota strausa āda.

 

Privāti - par sevi un komandu

Aldonis jaunībā ir rakstījis dzejoļus un krājis aforismus. Divas dzīves gudrības ielāgojis savai dzīvei. "Viena no tām skan: ticība un griba ir spēks, bet šaubas tikai iznīcina. Neatceros autoru, bet tas ir kāda dienvidnieka teiktais," meistars piebilst. Un nocitē otru, Heinriha Heines atziņu: "Kas dzīvē traks nav bijis, nav bijis gudrs arī."

Uzņēmumā ir astoņi darbinieki, visi augstas klases profesionāļi, labs kolektīvs ir veiksmes pamatā, uzsver "ALD" īpašnieks. Labu apavu meistaru Latvijā nav daudz. Bet viņiem ir. Turklāt pats Aldonis uzskata, ka arī viņam vēl ir jāmācās un jāmācās, līdz pilnībai ir tālu.

Protams, ka drošības sajūtu uzņēmējdarbībā rada tas, ka viņi abi ar dzīvesbiedri Larisu ir profesionāļi. Larisai ir Pēterburgā iegūts dizaineres diploms un itāļu vadošās modelēšanas skolas "Arsutoria" sertifikāts. "Man nav bažu par nākotni," teic Aldonis. "Pat, ja uzņēmējus sāktu spiest tik ļoti, ka nevar elpot, man darbs būs vienmēr. Varu strādāt arī individuāli. Nevaru taču lauzīt rokas un neko nedarīt, ja 30 gadus esmu nostrādājis vienā profesijā." Un Latvijas platuma grādos cilvēkiem vienmēr būs vajadzīgi apavi.

Bet to, ko vajag biznesā, viņš pamazām ir apguvis - vadības zinības uzņēmējdarbības kursos, mācījies arī grāmatvedību, lai varētu saprast, ko stāsta grāmatvede.

 

Privāti - par personībām

Meistars ar tādu kā lepnumu atceras stāstu ar laimīgām beigām, kā pazīstama māksliniece, uzmetusi skatu viņai izgatavotajam kurpīšu pārim, neticībā kategoriski atteikusies tās aut, jo "tās nekad nemūžam man nederēs." Trupa gaida, kurpes visu acu priekšā uz grīdas noliktas, aktrise protestē, visi saspringuši, tomēr pierunājuši. Kā uzāvusi, atskanējis sajūsmas sauciens: "Vai, cik gan ērtas!"

Kad meistars pats taisa liesti, viņam jāredz valkātāja kājas: "Man ir redzes atmiņa." Protams, mēri tiek noņemti, bet viņš spēj izdomāt visās niansēs apavu pāri, lai tas būtu kā uzliets. Nu, nav jau arī vienmēr pāris. Ir bijis pasūtījums kāzu dāvanai - dubultkurpe, kurā līgava var iekāpt ar abām pēdām. Kad klienti izteikuši šādu vajadzību, brīsniņu pārsteigumā bijis jāpadomā. Bet - izgatavojuši.

Apavus šajos gados viņš ir darinājis gan Rīgas, gan Valmieras un Liepājas teātriem, Leļļu teātrim, Eirovīzijai, ansamblim "Opus Pro", Dāvidam, pašdarbniekiem... Varbūt vienkāršāk būtu skaitīt tos, kuriem ne.

 

Vai ir vēlme paplašināties?

Visu pieprasījumu uzņēmums nevar apmierināt. Ja kāds teātris nāk ar pasūtījumu, tad, izvērtējot laiku, sarežģītību, vienojas, cik aktieriem izrādei apavus var izgatavot. Mēdz būt, ka var pagūt tikai galveno lomu tēlotājiem.

Vaicāts, vai tad, ja ir pieprasījums, nebūtu vēlme paplašināties, Aldonis pagaidām ir skeptisks: tam vajadzīgi līdzekļi un profesionāli cilvēki. Tiesa arī tas, ka mazam uzņēmumam ir tikpat daudz funkciju, kārtojamu lietu kā lielākam. Katra rīcība prasa laiku un naudu. Kad atteikušies no nomātajām telpām Vecmīlgrāvī un pārgājuši no ražošanas uz ateljē darbību, nācies telpas raudzīt centrā. Trīs gadus meklējis, kamēr atradis piemērotas, lai var plānot savu darbību vairākus gadus uz priekšu. Viņš nevar paļauties uz īsu nomas līgumu, lai pēc gada, kādu iemeslu dēļ saņemot uzteikumu, klienti neziņā meklētu, kur esi palicis. Tagad ir ateljē un darbnīcas divās klientiem ērti pieejamās vietās - Dzirnavu ielā netālu no Centrālās stacijas un Miera ielā.

Ģimenei iztiku viņi nopelna. Ja savureiz pietrūkst laika, tas diemžēl jāietaupa uz ģimenes laika budžeta rēķina. Taču Aldonis Timermanis nevēlas liegt sev prieku, ko sagādā mājas, un lielākais prieks esot par mazmeitiņu: "Kad vakarā pārrodamies mājās, viņa pasmaida kā saulīte."

 

 



SIA "ALD"
• Dibināts 1991.gadā

• Astoņi darbinieki

• Ateljē Rīgā, Miera ielā un Dzirnavu ielā

• Izgatavo modeļu apavus teātra izrādēm, koncertmāksliniekiem, pašdarbniekiem, individuāliem klientiem
 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas