Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.9 (116) 2008. gada 27. februāris
            

  Aktuāli | Kā meklēt attīstības ceļu

Ar Eiropas plašumu Vidzemē
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ja likumdevēji un augstākā posma ierēdņi būtu dziļāk ieklausījušies uzņēmēju vajadzībās un ieteikumos, visticamāk, daudzu problēmu nebūtu vai nebūtu tik sastāvējušās. Pašlaik, kad gaidām, cik smaga vai viegla būs ekonomikas piezemēšanās, ražojošo komersantu vērtība arvien ceļas. Ekonomikas ministrijā atjaunināta un stiprināta Mazo un vidējo komersantu konsultatīvā padome, ministrs Kaspars Gerhards daudzviet tiekas ar uzņēmējiem, bet par viņa ārštata padomnieku reģionālās uzņēmējdarbības attīstības jautājumos nule kļuvis uzņēmējs Romāns Naudiņš.



Romāns Naudiņš, SIA "Baltijas Floristika" valdes priekšsēdētājs, ekonomikas ministra ārštata padomnieks reģionālās uzņēmējdarbības attīstības jautājumos, intervijā "Komersanta Vēstnesim"

 

Ražotāju pilsēta - Valmiera

- Esat dzimis valmierietis, bet kā raksturosit savu pilsētu un tās reģionu no uzņēmēja viedokļa?

- Tā ir otra ekonomiski attīstītākā pilsēta Latvijā aiz Rīgas - tā liecina ekonomiskās attīstības indekss. Paredzu, ka straujā attīstība Valmierā arī turpināsies: te spekulatīvie darījumi ar nekustamo īpašumu nebija tik izteikti kā Rīgā un Jūrmalā. Tas daļēji radīja mākslīgu ekonomiskās attīstības indeksa pieaugumu šajās pilsētās. Atceros, Kaspars Gerhards jau 2004.gadā, būdams Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, piedāvāja toreizējam ekonomikas ministram priekšlikumus par izmaiņām nodokļu politikā, kas cita starpā samazinātu spekulatīvo darījumu īpatsvaru un nekustamā īpašuma cenu nesamērīgu kāpumu. Tas netika ņemts vērā, un man šķiet nesaprotami, kāpēc tā notiek.

Valmierā ir samērā daudz ražošanas uzņēmumu, tostarp trīs lieli uzņēmumi (a/s "Valmieras stikla šķiedra", a/s "Valmieras piens", a/s "Valpro Corp"), kuri ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību un to eksportē. Vēl teikšu, ka Valmiera pašvaldību izlīdzināšanas fondā maksā gandrīz divus miljonus latu. Turklāt Valmieras uzņēmēji ir ļoti labi organizējušies - mums ir astoņi dažādu līmeņu klubi - senioru, jauno uzņēmēju, direktoru padome utt. Tiekamies ar atbildīgām valsts amatpersonām, iegūstot komercdarbībai derīgu informāciju un izsakot savas domas. Pašlaik ekonomikas ministrs ļoti vērīgi ieklausās uzņēmēju viedokļos, skaidro viņiem daudzas lietas. Viens no maniem padomnieka pienākumiem ir tieši ministra vizīšu organizēšana, rīkojot tikšanās ne vien ar uzņēmējiem, bet arī ar pašvaldību vadītājiem. Sarunas ir ļoti konstruktīvas un lietderīgas. Turklāt ministrs uz uzņēmēju jautājumiem vienmēr sniedz konkrētas atbildes - ja ne tūdaļ, tad visai drīz, bet noteikti.

- Tomēr arī Valmiera savā reģionā ir izveidojusies par vietējo "ūdensgalvu" - šeit atrodas 755 uzņēmumi, apkārtējo lauku apvidu ļaudis spiesti braukt uz šejieni darbā. Vai tā ir pareizi?

- Protams, arī mūsu pusē ir teritorijas ar zemu attīstības indeksu, bet lielākās problēmas saskatu Krievijas pierobežā. Manuprāt, jādomā arī par ostu attīstību Vidzemes jūrmalā. Jāseko, kāda situācija ir ar kravu pārkraušanu Krievijā. Ja tur ostas ir pārslogotas, kāpēc mēs nevarētu domāt par savu pakalpojumu piedāvāšanu? Ir visu laiku jādomā un jārosās, lai iegūtu savu vietu un vēl nopelnītu.

Piemēram, Cēsu rajonā strādā viens no lielākajiem kūdras ieguvējiem Latvijā, holandiešu uzņēmējs Ronijs Zommers. Viņš nāk no ģimenes, kura jau sen darbojas šajā industrijā, tādēļ arī to ļoti labi pārzina, arvien modernizē ražošanu, eksportē produkciju - fasētu kūdru dārzniecību vajadzībām. Bet samērā netālu bez reālas izmantošanas stāv Zilākalna kūdras purvs. Ronijs, kurš Latvijā jau iesakņojies un domā arī savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūsu valsti, aplēsis, ka, šajā vietā nomas platībās attīstot kūdras izstrādi, varētu nodarbināt vismaz pussimt cilvēku. Tas šai vietai dotu jaunu elpu. Taču kūdras pārstrāde prasa lielas investīcijas, kuras sāk atmaksāties pēc gadiem sešiem. Protams, dažs teiks, ka būtu labāk, ja dabas bagātības izmanto pašu tautieši. Bet ja viņi sēž un neko nedara - vai tas ir labāk?

Protams, runājot par uzņēmumu izveidi nomaļākās vietās, uzreiz jādomā par infrastruktūras sakārtošanu, un par to ir jāgādā gan pašvaldībām, gan valstij.

 

Sausie ziedi eksportam

- Kas ir jūsu uzņēmējdarbība?

- Jau sešus gadus man ir uzņēmums, kurā no dabā vāktiem sausiem augiem tiek gatavoti floristikas izstrādājumi. Viena ražotne ir Valkas rajonā, otra - Valmieras rajonā, un pērn tika atvērta filiāle Murmanskas apgabalā Krievijā. Tas ir sezonas darbs, mēs strādājam deviņus mēnešus gadā. Visa produkcija tiek pārdota Vācijā, kur mums ir liels partneris, un tālāk tā nonāk Holandē, Dānijā, Šveicē. Sezonas laikā nodarbinām vairāk nekā divdesmit strādnieku, un lielākā daļa no viņiem ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Sociālās aprūpes centrā "Rūja" Rūjienas rajonā izveidota viena no mūsu uzņēmuma struktūrvienībām, un tajā no pavasara līdz rudenim strādā aptuveni desmit cilvēku ar garīgās veselības traucējumiem. Viņi ļoti labi tiek galā ar darba uzdevumiem un ir ļoti uzticami. Tas ir labs risinājums arī uzņēmumam: kad citiem radās grūtības ar darbaspēku, man to nebija. Nodarbinu arī pensijas vecuma cilvēkus, un mums Vidzemes olimpiskajā centrā bija ļoti skaista darbinieku balle, tā ir jau tradīcija ik gadu.

- Latvijā invalīdu nodarbināšanā joprojām ir daudz negodīguma - viņiem maksā mazāk nekā pārējiem, neslēdz darba līgumus. Ko teiksit par to?

- Vismaz pie mums tā nav. "Baltijas Floristikā" ir izstrādāts gabaldarba cenrādis, cik par vienu izgatavoto vienību strādnieks saņem. Diemžēl cilvēku ar īpašām vajadzībām darba ražīgums ir zemāks, un tādēļ viņi nereti nopelna mazāk. Bet visi strādā legāli, ar darba līgumiem. Par triju cilvēku nodarbināšanu ir noslēgts līgums ar Valsts nodarbinātības aģentūru par subsidētajām darba vietām, tas ir labs projekts. Esam iekārtojuši arī iebrauktuvi, lai darbavietā var iekļūt cilvēki ratiņkrēslos. Šī prakse mani mudināja arī piedalīties grāmatas par invalīdu nodarbinātību izveidē. Manuprāt, nav pareizi, ka uzņēmējam, nodarbinot invalīdus, no valsts puses netiek doti nekādi nodokļu atvieglojumi un arī pašam invalīdam to praktiski nav. Ja bruto alga, piemēram, ir simt piecdesmit latu, tad invalīds saņems tikai pusotru latu vairāk nekā vesels cilvēks. Tādēļ mans piedāvājums ir invalīdiem paaugstināt neapliekamo minimumu. Latvijā ir aptuveni 120 tūkstoši invalīdu, no kuriem nodarbināti tikai desmit procenti. Acīmredzot nodokļu politikā kaut kas nav kārtībā. Daudzās rietumvalstīs ar likumu ir noteikts, ka uzņēmējiem ir jānodarbina noteikts skaits invalīdu. Neesmu pārliecināts, ka mums vajadzētu rīkoties tik drakoniski, bet par to ir jādomā.

 

No izmeklētāja par komersantu

- Kā jūs izdomājāt pievērsties šādam biznesam?

- Noskatīju Vācijā. Pēc Valmieras Viestura vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, un no turienes mani komandēja uz Vāciju mācīties. Tur ne vien mācījos, bet arī strādāju policijā un varēju izvēlēties - palikt šajā valstī, vai braukt atpakaļ. Izvēlējos atgriezties un pabeigt augstskolu. Pēc tam Valmierā gadu nostrādāju par izmeklētāju. Bet vienlaikus jau skatījos uz biznesa pusi, jo 220 latu uz papīra jaunam cilvēkam, kurš vēlas veidot savu dzīvi, protams, ir par maz. Jo vairāk tādēļ, ka bija salīdzinājums - Vācijā tādam jaunam speciālistam kā es ir liela alga, viņam ar atvieglotiem nosacījumiem ir iespēja kredītā izpirkt māju un tiek piešķirtas lietošanā divas automašīnas. Darbs policijā man ārkārtīgi patika, biju daudz pūlējies, lai iegūtu zināšanas, un izvēle par aiziešanu bija smaga.

Jau kopš četrpadsmit gadu vecuma ik vasaru biju braucis uz Vāciju strādāt pie paziņām un taisījis sauso puķu kompozīcijas, labi iemācījies vācu valodu. Šajās darba vasarās biju gana pamatīgi iepazinis, kā Vācijā kārto biznesu, kādas ir uzņēmēju attiecības ar darbiniekiem, kā viņi uztur savstarpējos kontaktus. Mācījos precizitāti un dotā vārda turēšanu.

- Vai Vācijas pieredze ietekmēja arī jūsu biznesa modeli?

- Jā, bez jau minētā tā deva priekšstatus par tirdzniecības vērienu starp dažādām valstīm, globālu skatījumu uz biznesa lietām un pārliecību, ka arī mazais un vidējais bizness ir jāplāno ilgtermiņā. Peļņas procents mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Rietumu pasaulē ir no astoņiem līdz divpadsmit procentiem, un tie veiksmīgi pastāv un attīstās. Šo patiesību vajadzētu izprast arī mūsu uzņēmējiem. Lielās un ātrās peļņas laiki, kad rentabilitāte sasniedza piecdesmit un simts procentus, ir beigušies.

Vēl apguvu prasmi saskatīt biznesa iespējas.

 

Latvijā var ražot vairāk

- Kā šīs iespējas redzat Latvijā?

- Importa un eksporta statistika liecina, ka importējam ļoti daudz, vairojot tekošā konta deficītu, un ir ļoti jādomā par to, kā turpmāk attīstīsimies. Mans ieteikums Ekonomikas ministrijai ir izvērtēt, kādas preces importējam un ko no tā varētu sākt ražot paši. Ko importē mūsu kaimiņvalstis - vai nevaram izgatavot kaut daļu šo lietu. Pašlaik, piemēram, no Spānijas Latvijā ievedam suņu barību, no Čehijas - kaķu barību, bet no Holandes un Bulgārijas - kaķu higiēnas smiltis. Vai tas nav pazemojoši? Šādas lietas mēs varētu ražot paši.

Somija arī tikai 1995.gadā iestājās Eiropas Savienībā. Tā nav bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, nav tranzīta valsts. Bet tur ir zems inflācijas līmenis un augsts IKP pieauguma temps. Mēs lietojam Somijā ražotu cukuru un citus pārtikas produktus, valkājam tur darinātas drēbes un apavus, izmantojam viņu kokmateriālu izstrādājumus, traukus, dzīvojam somu saliekamajās mājās. Somijā ir ārkārtīgi daudz nelielu uzņēmumu, kuros ir no pieciem līdz 50 darbiniekiem. Visā valstī redzamas nelielas ražošanas ēkas, mazi angāri, kuros strādā atsevišķas ģimenes, pieaicinot dažus palīgstrādniekus, un ražo preces. Mums vajag izpētīt to modeli, kas ļauj šiem uzņēmumiem darboties un ieviest ko līdzīgu pie mums. Somija ļoti labi prot sadarboties ar Krieviju, kas ir mūsu joprojām neizmantotā iespēja. Protams, riski ir jādala, bet Latvijai vairāk jāiet uz šo milzīgo tirgu.

Vispār vairāk ir jāielūkojas citu valstu pieredzē. Domāju, ka, tieši pateicoties uzņēmēju aktivitātei, tagad beidzot tiek iekustināts priekšlikums par reinvestētās peļņas nodokli, kas sen jau pozitīvi darbojas Igaunijā.

Es pašlaik tulkoju vienu no Vācijas likumiem - Investīciju pielikuma likumu, kas 2004.gadā tika pieņemts speciāli Austrumvācijai, lai tur reanimētu ražošanas amatniecību. Varbūt dažas šā likuma normas varētu pieslīpēt Latvijas apstākļiem, lai noteiktos reģionos veicinātu mazo ražotāju attīstību, kas pašlaik faktiski ir nospiesti uz ceļgaliem.

Taču vienu gan vēlos teikt - uzņēmēji vai topošie uzņēmēji nevar gaidīt tikai pretimnākšanu no valsts, tā nevar visu ar karoti mutē ielikt.

- Kā liecina Vidzemes augstskolā veiktais pētījums, Vidzemes uzņēmēji ir stipri atturīgi savu uzņēmumu modernizēšanā un konkurētspējas paaugstināšanā? Ko, jūsuprāt, darīt?

- Straujais ekonomikas attīstības temps pēdējos gados iemidzināja uzņēmējus, kas strādāja iekšējam tirgum - viņiem šķita, ka viss it kā pats no sevis notiks mūžīgi. Tagad vai nu jāstrādā citādi, vai jāizput. Eksportā strādājošajiem spēles nosacījumi ir skaidri, bet modernizāciju kavē iesīkstējusī nodokļu sistēma. Valstij ir jāgarantē loģiska nodokļu un eksporta politika. Pārējais ir atkarīgs no uzņēmēja zināšanām, profesionālajām iemaņām un vadības spējām.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas