Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.14 (121) 2008. gada 2. aprīlis
            

  Biznesa vide | Nozares attīstība ekonomikas pieklusuma laikā

Lai nodokļu nauda paliktu pašu zemē
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pasaulē tekstilražošanā nāk jaunas vēsmas, Rīgā izstādē nule varējām aplūkot gudros audumus. Tie atkarībā no cilvēka pieskāriena spēj mainīt krāsu un ornamentu, un no tiem var darināt apģērbus, kas palīdz ārstēt cilvēku un pat seko viņa sirdspukstiem.

Bet veikalos arvien biežāk redzam apģērbus, kuru izcelsme ir tālās Austrumu valstis. Pat kāju slaukāmie tepiķīši nav pašu zemē darināti. Rodas jautājums, kur šajā spektrā ir Latvijas tekstilražošanas – valsts vecākās rūpniecības nozares – vieta.

Daļu atbildes sniedz Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Dr.habil.sc.ing. GUNTIS STRAZDS intervijā "Komersanta Vēstnesim".



Apgrozījums aug, eksportam vēl ir iespējas

- Kas ekonomikas sašaurināšanās laikā notiek tekstilindustrijā? Piemēram, būvniecības nozares vadītāji prognozē, ka aptuveni puse mazo uzņēmumu varētu bankrotēt.

- Mums nekas tāds nedraud. Taisnība, nozarē ik gadu tiek likvidēti divi trīs uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu. Ārzemnieki iet projām tad, ja vairs negūst plānoto peļņu. Vietējie uzņēmumi pašlaik palielina ražošanas apjomus, apgrozījumu, eksportu - galvenokārt uz Krieviju. Mūsu sektorā apgrozījuma pieaugums pērn bija 5,4 procenti, kaut arī apstrādes rūpniecībai kopumā tas bija mīnusā. Strādājošo skaits samazinās, pērn aptuveni par trim tūkstošiem. Tas ir gan slēgto uzņēmumu dēļ, gan tādēļ, ka ražotnes tiek modernizētas, arī izmantojot Eiropas Savienības fondu naudu. Tagad gaidām jauno programmu atbalstu.

- Jūsu sektorā liela daļa uzņēmumu strādā eksportam?

- No 700 nozares uzņēmumiem eksportam strādā 85. Daudzi mazie uzņēmumi izpilda lielo pasūtījumus un būtībā strādā kā vasaļi, pakļaujoties pasūtījumu devēju nosacījumiem. Otra iespēja - saražoto pārdot uzpircējiem. Patstāvīgi iziet lielajā tirgū tie nespēj, jo, piemēram, eksportējot uz ārzemēm produkciju, kam patērēts vienas vai divu nedēļu darbs, un nesaņemot tūlītēju samaksu par preci, viņi nevar pastāvēt. Tādēļ ļoti jūtams ir eksporta kredītu garantiju trūkums. Ja šīs garantijas būtu, teiksim, 10 tūkstošu latu apjomā, tukšais brīdis tiktu aizpildīts. Lielajiem uzņēmumiem tas nav tik sāpīgi, jo tiem ir apgrozāmie līdzekļi, tie bankā var paņemt operatīvo kredītu, bet mazie to nespēj. Ja būtu eksporta kredītu garantijas, mums būtu arī spēcīgāki uzņēmumi un vairāk eksportētāju.

 

Apģērbt spēka struktūras

- Kas pašlaik ir jūsu aktualitāšu augšgalā?

- Kaļam nopietnus plānus, kā mūsu vieglās rūpniecības un tekstilrūpniecības sektors varētu visā pilnībā apģērbt ugunsdzēsējus, armiju, muitniekus, policiju un citas spēka struktūras. Tātad paplašināt savas produkcijas noietu pašu valstī, kas ir ļoti svarīgi ne tikai mūsu uzņēmējiem, bet arī valsts ekonomikai kopumā.

Pašlaik ir vienošanās ar Iekšlietu ministriju, ka divu trīs mēnešu laikā izstrādāsim tehniskos noteikumus visiem apģērba veidiem. Tagad daļu apģērba šuj tepat, Latvijā, daļu iepērk ārzemēs, un apģērbs ir salasīts. Mēs varētu nodrošināt pilnu apģērba komplektu, daļu audumu un trikotāžas izstrādājumu ražojot tepat, bet daļu izejmateriāla iepērkot no ražotājiem, kas specializējušies attiecīgā tekstila izgatavošanā.

- Cik tas šajos ekonomiskā krituma apstākļos ir akūti?

- Ir ļoti rūpīgi jāizsver, ko varam ražot paši. Ja mūsu nozares uzņēmumiem būtu noteikta apjoma pasūtījums, piemēram, astoņu gadu garumā, tas būtu ļoti nozīmīgs atbalsts vietējiem komersantiem. Ja pasūtījums gadā būtu dažu miljonu apmērā, nodarbinātas būtu vismaz pāris rūpnīcas, kas varētu ar šādu apjomu tikt galā. Lietas virzās uz priekšu, un no Iekšlietu ministrijas ierēdņu puses ir liela sapratne.

Internetā redzu, ka valsts budžetā armijas apģērbam plānoti deviņi miljoni latu. Bet policijai, robežsardzei un pārējām struktūrām vajag vismaz divas reizes vairāk, būs kādi 18 miljoni. Un apģērbu maina katru gadu. Bet nevar katru gadu izsludināt konkursu šādam pasūtījumam, un - kurš nosauks zemāko cenu, tas vinnēs. Protams, cenām ir jābūt pamatotām, līdzsvarotām. Bet kvalitatīvu audumu tehniskie parametri ir zināmi, un tie ir jāņem vērā. Nedrīkst joprojām turēties pie tā paša principa kā deviņdesmito gadu sākumā - valsts pasūtījumos primārais punkts ir cena. Tad brīnāmies, ka policisti izskatās nošņurkuši!

Ja mēs minētos apģērbus dodam šūt ārzemēm, tad nodokļu maksātāju naudu atdodam uz turieni. Toties rietumvalstis pret mūsu konkurenci nodrošinās ļoti gudri. Piemēram, Vācijā tām ārvalstu firmām, kas piesakās konkursos valsts pasūtījumu izpildei, tiek uzlikts papildu nodoklis, un tās zaudē savu konkurētspēju salīdzinājumā ar vietējām firmām.

Mums ir ļoti daudz tādu vietu un lietu, kur tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda - arī mašīnbūvē, kokrūpniecībā. Vai visas tās mēbeles, ko piegādā jaunajām policijas ēkām, ir Latvijā ražotas?

 

Kurš spers pirmo soli

- Pērn runājām par tehniskā tekstila ražošanu. Vai neesat atmetis cerību īstenot šo ideju?

- Mēs zinām, ko vajag un kā to darīt, un ir uzņēmēji, kas ir gatavi šajos projektos iesaistīties. Bet, godīgi sakot, nekādā skaidrībā netiekam ar Zemkopības ministriju. Pētījumu ir tik daudz, pēdējais tika pabeigts pērnā gada nogalē, bet problēma paliek - rūpnieks nebūvēs fabriku, kamēr nebūs linu.

- Bet kāds taču audzē, piemēram, Gunvaldis Sproģis, z/s "Joži" īpašnieks? Vai Andris Felss, "Vīnkalnu" saimnieks?

- Jā, taču tas ir par maz. Felss audzē eļļas linus, bet Sproģis, cik zinu, šogad sēs īsšķiedras linus.

Bet ar liniem vien mums nepietiks, vajag otru šķiedru - kaņepes, kas tehnisko tekstila produktu izgatavošanai ir ideāla. Turklāt kaņepes var sēt vienā vietā ilgi, jo nav jāievēro augu seka, tām apakšā neaug nezāles un nepiemetas nedz kaitēkļi, nedz slimības. Kaņepes var stāvēt ziemu uz lauka, jo nepūst. Arī no tehnikas papildus ir vajadzīga tikai īpaša pļaujmašīna.

- Tad kāpēc neviens nesēj kaņepes, ja tās ir tik izdevīgas?

- Ir tāda pasaka par Nezinīti muļķu zemē. Kas tur bija? Visi saldi gulēja… Latvijas zemniekus ir ļoti grūti iekustināt pievērsties kaut kam jaunam. Man pat saka - dabū man sēklas, tad sēšu! Taču vajag pašiem interesēties un darīt. Es zinu, kādas šķirnes sēj Eiropā, bet sēklu vajadzētu aprobēt vietējos apstākļos, turklāt Latgales lauksaimniecības zinātnes centrā pie Venerandas Stramkales jau daudz kas ir atrodams.

- Varbūt zemnieki šīs kultūras nesēj tādēļ, ka nav skaidrības, kur izaudzēto liks, cik nopelnīs? Arī Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta zinātniskajā pētījumā "Linu nozares attīstības iespēju ekonomiskais izvērtējums un rīcības programmas izstrāde" teikts, ka nav pietiekamas tirgus izpētes…

- Eiropas Savienības tirgu es pārzinu ļoti labi, turklāt manā rīcībā ir arī svaigi pētījumi par tehnisko tekstilu, piemēram, "Tirgus un konkurences situācija Vācijā un Eiropas Savienībā".

Ja, piemēram, kaņepju šķiedru citur nav kur likt, to var izmantot celtniecības materiālos, kas ir ļoti pieprasīti. Ēku siltināšanai Austrumvācijā vajag vairāk nekā miljonu kubikmetru izolācijas materiālu gadā. Par Latviju es nemaz nerunāju - cik mums vispār ir siltinātu māju?

Aprīlī braukšu uz tehniskā tekstila izstādi Ženēvā, tad gūšu vēl plašāku priekšstatu, kas notiek pasaulē.

- Kas tad ir jādara? Vai jābūvē linu un kaņepju tehniskās šķiedras pārstrādes rūpnīca?

- Man jau ir zināmi divi trīs rūpnieki, kas ir ar mieru šķiedru pārstrādāt. Līdzko būs struktūrfondi vaļā, tā arī darbu sāks rūpnīca. Ja vēl arvien nebūs savu izejvielu, sāksim pirkt linus Baltkrievijā. Bet, kad rūpnieki atklās, ka tie ir lētāki nekā pašmājās audzētie, Latvijas šķiedru vairs nepirks. Un tad būs tā - vai nu valstij vajadzēs subsidēt zemniekam šo starpību, vai tas būs baltkrievu tirgus.

- Baltkrievi audzē arī kaņepes?

- Nē. Krievijā un Baltkrievijā par kaņepēm pagaidām nevar runāt, tur vēl nav sapratuši, ka no tehniskajām šķirnēm narkotikas netaisa. Šī niša ir brīva, un to bez vilcināšanās vajadzētu izmantot. Šogad jau vajadzētu veikt eksperimentālos linu un kaņepju sējumus. Vajadzētu abus (bet tikai ne garšķiedras linus, jo mūsu klimatiskajos apstākļos nesasniegsim nedz vajadzīgo ražību, nedz kvalitāti). Pārstrādāt šķiedru tepat, Latvijā, varam jau tagad, atjaunojot un modernizējot vecās rūpnīcas. Jaunu pirmapstrādes rūpnīcu vajadzēs tad, ja Latvijā iesēsim linus vismaz 2000 hektāru platībā. Piemēram, Rēzeknē rūpnīca ir iekonservēta, jo vienkārši nav linu. Uzņēmējs, kam šī rūpnīca pieder, pašlaik linšķiedru izmanto virvju un auklu ražošanai, un viss aiziet eksportam. Par perspektīvu liecina arī tas, ka Rēzeknes linu pārstrādes rūpnīcas "Baltiks East" apgrozījums pēdējos gados ir izaudzis pāri miljonam.

Protams, ir arī jāskatās, ko pēc linu (un nākotnē arī kaņepju) pirmapstrādes var taisīt tepat, Latvijā. Uz Vāciju aizvedu koferi ar mūsu liniem, tur tos 140 kilogramus laboratorijas apstākļos pārstrādāja un atzina, ka iznāk ļoti kvalitatīva šķiedra. Tagad Tehniskās universitātes zinātnieki gudro, ko no šīs šķiedras var iegūt Latvijā. Varu teikt, ka top ļoti interesantas, derīgas un perspektīvas lietas. Jaunu produktu izstrādāšanai viņiem vedu arī kaņepju spaļus no Vācijas, jo šādu izejvielu mums pagaidām nav. Starp citu, rietumnieki šos spaļus pārdod zirgaudzētavām par pakaišiem, kas maksā ļoti dārgi: 18 kilogrami - astoņus eiro.

- Aplis noslēdzas - jauni produkti teju gatavi, pirmapstrādi nodrošināt varam…

- Tikai nav kaņepju un linu! Tas gan būs smieklīgi, ja mēs tālākai pārstrādei sāksim ievest kaņepju spaļus no Vācijas!

 

Lai komersants paliktu

- Februārī Valsts darba inspekcija apstrādes uzņēmumu inspicēšanas kampaņas laikā pārbaudīja arī virkni vieglās rūpniecības un tekstila ražošanas uzņēmumu un atklāja tajos virkni pārkāpumu. Kā jūs to vērtējat?

- Protams, pārbaudēm ir jābūt, un arī kārtībai ir jābūt. Bet šāgada sākumā salīdzinājumā ar iepriekšējiem pārbaužu intensitāte ir strauji palielinājusies. Pārbauda ne tikai darba drošību, bet visas citas iespējamās jomas, ieskaitot latviešu valodas prasmi. Sodus piemērot vajag, bet tikai uz tiem nevar balstīties. Kontrolējošām iestādēm vajadzētu vairāk uzņemties tādu kā konsultanta, uzņēmēja palīga lomu. Citādi, atklāti sakot, pienāk brīdis, kad daudzo pārbaužu un citu biznesa vides faktoru dēļ uzņēmējiem viss apnīk un viņi vai nu daudzās prasības vairs neņem vērā, vai pārceļ ražotnes, piemēram, uz Lietuvu.

- Vai šāda tendence ir vērojama?

- Jā! Iet arī uz Krieviju, Baltkrieviju. Kādi desmit ir pārcēluši ražotnes uz citām valstīm. Un šajā negatīvo faktoru kopumā ietilpst arī sakaitētais jautājums par darbnespējas lapu apmaksu. Atsevišķos mūsu nozares uzņēmumos veicam analīzes, un ir skaidri redzams, ka, piemēram, viens un tas pats strādnieks ir piecas reizes izmantojis darbnespējas lapu uz 14 dienām. Tas nozīmē, ka uzņēmējs ir apmaksājis 70 dienas un cilvēks divarpus mēnešus nav bijis darbā. Bet darbs kādam ir jāpadara, un par to arī ir jāsamaksā. Nepiedodami ilga ir arī kavēšanās ar reinvestīciju nodokli. Ir taču tik viegli pārbaudīt, vai norādītās investīcijas ražošanā ir ieguldītas. Šādi daudzi it kā sīkumi pārvēršas lielā negācijā.

- Jūs esat iesnieguši ierosinājumus tautsaimniecības stabilizēšanas pasākumu plānam? Vai tie ir ņemti vērā?

- Godmaņa valdība un premjers pats uzņēmēju domās ieklausās stipri vairāk nekā līdz šim. Ļoti ceram, ka tam būs arī redzami rezultāti.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas