Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.23 (130) 2008. gada 4. jūnijs
            

  Biznesa kāpnes | Latvijai – 90

Zemeņu, zemeņu "Zemeņu krastiņi"
Liena Pilsētniece, "KV"


Foto: no "Zemeņu krastiņu" arhīva

"Tā es aizgāju no visiem darbiem, paliku tikai skolā un vēl "Zemeņu krastiņos". Man patīk lauku dzīve, kur man ir daudz vietas," stāsta Anita

   

Mēs pliki, kā no jauna radīti gulējām zālē, sen aizmirsuši, ka tas nav nekāds rūpīgi kopts angļu mauriņš un pat ne jāņuzāļu pļava tālu no visa veida civilizācijas. Parasts pagalms parastā lauku sētā, kur līdz saulrietam, kādu kustīgu našķi meklējot, laiski kašājas vistas… Tam, tāpat kā daudz kam citam (piemēram, faktam, ka visi esam kolēģi un, kā zināms, Ādama un Ievas kostīmi nav lietišķās etiķetes sastāvdaļa), šobrīd nebija nozīmes. Svarīgi bija tikai tas, ka tikko uz pirts akmeņiem bija uzgāzts pusspainis (!) ūdens un vienīgā iespēja tikt pie elpas bija iekrist zālē vai ezerā. Aprīļa naktis Latgalē ir tik karstas…

Kamēr mēs tur, "Zemeņu krastiņu" pagalmā, tā gulējām, mazs kaķēns no trīslitru burkas lēnām, bet neatlaidīgi ēda rūgušpienu (rūgušpiena maska bija paredzēta kā viena no pirts rituāla sastāvdaļām). Viņš, tāds maziņš kaķa bērns, no lielas, viņa izmēriem milzīgi lielas burkas, kas bija labi ja līdz pusei pilna, ēda nevis pienu, bet tieši rūgušpienu. Var jau domāt, ka badā, bet redz, neapjuka – nu un tad, ka rūgušpiens, kas par to, ka lielā burkā un ka jāēd ar galvu uz leju! Vēders taču tika pilns!



Sākums

Bet lai viss būtu skaidrs, sākšu no paša sākuma.

"Brīvdienu mājiņa ar divām 4-vietīgām guļamistabām un telts vietām lauku saimniecībā, Geraņimovas-Ilzas ezera krastā. Bioloģiski audzētas zemenes, mājas jogurts, mājās siets siers, dārzeņi, āboli. Dziednieciska pēršana zemeņu pirtī ar dažādām slotiņām. Balto mālu, zemeņu, jogurta, medus un citas ķermeņa un sejas maskas. Semināru telpa ar skatu uz ezeru. Floristikas darbnīca. Maršruti pa Latgali."

Šādu informāciju par "Zemeņu krastiņiem" var atrast dažādās interneta vietnēs. Mans klupšanas akmens par labu tieši šim piedāvājumam, meklējot naktsmītni starp divām komandējuma dienām, protams, bija zemenes. Ziņkāri vēl vairāk uzkurināja saimniecības aprakstam pievienotās bildes: krēsli, galdauti, palagi, trauki, sienas, griesti un - zemenes un zemenes. Nobaudīt šo smaržīgo ogu varot visu cauru gadu! Punkts, un izlemts - "Komersanta Vēstnesis" savā divu dienu braucienā pa Latgali nakšņos tieši "Zemeņu krastiņos". Pērsies pirtī, ēdīs zemenes aprīlī un pārbaudīs, kā dzīvē notiek lauku tūrisma piedāvājuma dažādošana.

Izgozējušies pa Rēzekni, pabijuši Čornajas pagasta Ratniekos un labprātīgi aizķērušies Aglonas Maizes muzejā, "Zemeņu krastiņos" esam vēlāk kā plānots. Anita, pati apaļa kā zemene sava piektā bērniņa gaidībās, mūs sagaida laipna un mierīga. Trīsgadniece Patrīcija ciemiņiem par godu uzpucējusies bezroku blūzītē, kas, protams, rotāta ar zemeni, un nekādi nav pierunājama no vakara dzestruma tverties siltākā jakā. Brālis Raimonds saimniecības nosaukumu un viesmīlību tur godā un sagaida mūs milzu zemenes maskā. Ir nepārprotami skaidrs - par mums ir domāts un esam gaidīti.

Tas bija sākums vakaram. Bet "Zemeņu krastiņi" sākās pavisam citādi.

Ir agra vasara, un mazas lauku skolas skolotāja Anita ar saviem skolēniem dodas pārgājienā. Ceļš gar Geraņimovas-Ilzas ezera krastu viņai ir labi pazīstams. Tomēr ierastajā ainavā ir kas jauns. Pamestajā sētā, kur kolhoza laikos bija ierīkota cūku ferma, jaušama rosība. Skolotāja ir ziņkārīga. Tālāk notika tā, ka rīdzinieku Igoru, kurš atgriezies sava vectēva mājās saimniekot, "pie manis kaimiņiene atveda," šķelmīgā pašapziņā atzīstas Anita. Pati "Zemeņu krastiņu" māja (reiz tā nesa citu vārdu) celta vēl pirms kara. Karā Igora vectēvs pazuda, bet vecmamma ar četriem bērniem aizgāja uz Rīgu. 1993.gadā viens no mazdēliem atgriezās, uzlika mājai jumtu un sāka dzīvot.

Šodien Reščenko ģimenē gaida piedzimstam piekto atvasi.

Anita joprojām vietējā pagasta skolā pasniedz vizuālo mākslu - divreiz nedēļā. Igors pansionātā "Krastiņi" atbild par valsts iepirkumiem. Patrīcijai ir trīs gadi, Suzannnai, vecākajai, - 19, Raimonds mācās 5., Sandra - 6.klasē. Raimonds un Sandra apmeklē arī mūzikas skolu pie Aglonas bazilikas. "Zemeņu krastiņi" atrodas pagasta nomalē, kur skolas autobusam nav pa ceļam. Mūzikas skola ir ekstra, kas ir tikai vecāku izvēle un atbildība. Jātiek galā pašu spēkiem.

"Tūrisms ļoti palīdz izdzīvot," atzīst Anita. "Tikai ar algām mēs nespētu savilkt galus kopā. Bija laiks, kad man bija četri darbi, vīram - kādi četri pamatdarbi un vēl daudz visādu blakusdarbu, sākot ar šoferi un beidzot ar santehniķi, - kopā iznāca kādi četrpadsmit.

Nevaram arī tā vienkārši uz Īriju aizbraukt - mums ir bērni un zeme. 11 hektāri. No tiem pāris - tikai zemenes. Sākumā bija četri hektāri, tagad palicis mazāk. Bet zemenes arī tajos savā vaļā atstātajos hektāros palikušas. Tur jau no sākuma bija tāda zemeņaina vieta, un tagad arī nezāles neaug, tikai zemenes. Ogas nav lielas, bet cik garšīgas, tā brīvā vaļā augušas! Zemenes apstrādājam tikai ar rokām un nemēslojam. Tad neaug lielas lapas, ogas gan ir mazākas, bet toties kādas! Pie pašas mājas ir ierīkotas dažādu zemeņu šķirņu dobes. Esam bioloģiskā saimniecība, un mūsu zemenēs ir tikai tas, kam zemenēs jābūt, nekāda mēslojuma un citu lieku piedevu. Kas tad īsti ir zemene? Galvenokārt ūdens. Un to ir viegli piesārņot. Šogad "Zemeņu krastiņi" ir kļuvuši arī par veselīga dzīvesveida saimniecību. Nepārtraukti paplašinām un pilnveidojam savu īpašo piedāvājumu - līdztekus zemeņu kūrēm un zemeņu pirts procedūrām plānojam veidot īpašu zemeņu taku. Ar šīs takas izveidi ceram sev piesaistīt vēl vairāk ciemiņu."

To visu Anita stāsta jau nākamajā rītā. Mēs sēžam Igora būvētajā ezermalas mājā, kur zem viena jumta draudzīgi satilpst gan jau pieminētās divas četrvietīgās guļamistabas, mājīgā viesistaba ar logiem teju līdz zemei un, protams, pati zemeņu pirtiņa. Maziņa, uz lāviņas rātni sēžot, ne vairāk par pieciem tur satilpsiet, akmeņu krāvums tā neierasti ar grīdu vienā līmenī. Kā vakar, tā arī šorīt smaržo uz svaigām upeņu lapām un tikai nojaušami pazīstamām citām zālītēm uzlieta tēja.

"Es savā pirtī izmantoju tikai to, kas manā mājā un pagalmā zem kājām aug. Tas, ko jūs darījāt vakar šeit, to nevienā lielā pirtī nevar darīt. Nedrīkst."

 

Pirts un zemenes. Ne tikai

Šeit nu neiztikt bez atkāpes vakardienā. Bildes bija diezgan kolorītas.

Pirmā bilde. Mēs, pieci no Rīgas atkūlušies, sēžam, kājas katrs savas krāsas un izmēra karstās bļodās iemērkuši, rokās auksta ūdens krūzes. Tās drīz gan nomaina mazās Patrīcijas katram iedalīti baltā māla gabali - mikli, vēsi, tepat no ezera. Klausāmies Anitas nemainīgi laipnajā skaidrojumā, ka iešana pirtī vispirms sakārto domas. Un ka pirtī runātais un domātais piepildās. Nezinu, ko citi, bet es mazliet mulsi neticīgi spaidu savu tāsdienas vēlēšanos mālā, reizē mēģinot iestāstīt sev, ka reizēm nevajag visu tik ļoti vērtēt, bet vienkārši ļauties. Tā to ieteica darīt arī Vija no Aglonas Maizes muzeja. Un viņa runāja tieši par "Zemeņu krastiņiem".

Otrā bilde. Instruktāža. Tai sievietē ir kaut kas no raganas. Tādas labas. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā, nemainot ne balss tembru, pat ne acu skatienu, ir iespējams panākt savu. Uz labu. Tās pāris alus pudeles (nu kā gan pirtī bez auksta alus) tā arī palika zem galda. Uz galda Aglonas Vijas dāvātā šmakovceņa. Ar stingri aizgrieztu korķi. Tikai ar pāris vārdiem "pēc pirts, ko un kā gribat, tagad neiesaku". Paklausījām kā jēri. Tāpat kā tam, ka sintētiskie peldkostīmi ir inde miesai un vispār tas, kas notiek pirtī, pirtī arī paliek...

Trešā bilde. Ievas. Ziedošas un tikai lapas. Upenes. Alkšņi. Dažas nātres. Kaltētas vībotnes vai varbūt vērmeles? Sāls. Ar un bez eļļas. Maigs ābeļzars. Ledus gabaliņos sasaldētas zemenes. Baltais māls, rūgušpiens un medus. To visu mēs baudījām. No matu galiņiem līdz papēžiem. Starp versmainu lāvu un ezeru. Ar muti zālē, uz dibena - mēness. Bet vispār jau bija apmācies.

Ceturtā bilde. Čiekuri. Gan egļu, gan priežu. Koka karotes un bērza zaru saišķīši. Pa muguru ar mīklas rulli. Vispār jau to sauc par masāžu.

Piektā bilde. Pēc tā visa neticami gribas ēst. Un gulēt.

 

Starp dabu un likumiem

Satinusies Anitas adītajā segā, klausos, ka "tie paši baltie māli darbojas kā dezinfekcijas līdzeklis. Mums ezerā ir tāda kā vanniņa izrakta, kur šos mālus ņemam. Iekāpjot tajā, ūdens saduļķojas un māli iedarbojas uz ādu. Jums pēc nomazgāšanās šajā vannā vairs nav jābaidās ne no kādas netīrības. Arī pienu, ieliekot tajā baltos mālus, var droši vest uz Rīgu, nesaskābs. Var jau arī vardi vai čūsku likt pienā, bet mēs liekam balto mālu. Tāpat balto mālu var dzert, lai elpa pēc ķiploku ēšanas paliktu svaiga, baltie māli likvidēs arī zobakmeni".

Protams, "Zemeņu krastiņos" ir arī visi normatīvajos aktos noteiktie publiskajām pirtīm obligātie dezinfekcijas līdzekļi, bet "faktiski tos neizmantojam. Esam taču bioloģiskā saimniecība, un es negribu piesārņot savu zemi, man tas viss taču nāks atpakaļ. Bet labi ir tas, ka mums nav daudz ciemiņu, neesam iesaistījušies finansiāli lielos projektos, tāpēc mūs pārāk daudz neaiztiek. Liela reklāma, daudz cilvēku, vērienīgi projekti - tas nozīmē arī uzbrukumu no daudzām kontrolējošām instancēm".

Anita savus "Zemeņu krastiņus" mīļi sauc par mazu mājiņu. Tāpat kā savus tuvākos kaimiņus, kas arī nodarbojas ar lauku tūrismu. Laipni uz kartes izrāda gan "Upenītes", kur iesaka izbaudīt īstu melno pirti, gan aicina atbraukt vasarā un laivot pa Latgales ezeriem - kanoe noma "Ezersētās" tepat dažu kilometru attālumā vien ir. Sīki izstāsta, kā atrast vietējo podnieku un kur bērniem iemācīs grozus pīt.

Iebilstu, ka tā taču ir konkurentu reklamēšana. Un pirmo reizi divu dienu laikā Anitas balsī ieskanas stingrākas notis. "Mēs nevaram citādi izdzīvot kā draudzējoties. Mums nav tā kā citur. Latgalē vismaz pagaidām tā ir pieņemts. Kad jau izaug lieli savā biznesā, tad vairs nedraudzējas. Varbūt arī mēs paši tādi būsim citos laikos, bet pagaidām tās mazās mājiņas kā mēs viens pie otra sūtām ciemiņus, jo tas mums ir tikai pluss. Arī ciemiņiem labums - ja es viņiem nepasacīšu, kā viņi zinās, cik labas lietas ir tepat blakus."

Ar reklāmu Latgales puses lauku tūrisma uzņēmējiem tiešām nav viegli. Tradicionālās metodes neder. "Nav taisnīgi, ka par reklāmu lielajam ir jāmaksā tikpat, cik mazajam. Lielajām viesnīcām ir pavisam cits apgrozījums, citas iespējas. Piedāvājumu reklamēties jau ir ļoti daudz - zvana no televīzijas, no dažādiem katalogiem, bet šie piedāvājumi tādām mazām viesu mājām kā mūsējā ne vienmēr ir izdevīgi.

Tāpat "Lauku ceļotājs" - ļoti laba, spēcīga organizācija -, bet ir izdevīga tiem, kas atrodas tuvu pie Rīgas. Tiem, kuri ir tālāk, kā mēs, "Lauku ceļotājs" vairs nav izdevīgs.

Ciemiņus jau viņi atsūta, bet 25 procentus no samaksātā paņem sev. Tas ir ļoti daudz. Protams, viņi arī grib nopelnīt," atzīst Anita.

 

Ar galvu uz leju jeb turpinājums

Ne jau velti man tas veiklais kaķēns rūgušpiena burkā tā palicis prātā. Arī "Zemeņu krastiņos", šķiet, neviens daudz neprāto, par to kā nav, bet dzīvo tajā, kas ir. Neapjūkot un nevaimanājot.

"Kā darba nav? Kad man vajadzēja un citi teica - nevar darbu atrast, es strādāju četrās vietās. Un pie tam divi darba devēji man bija Rīgā. Problēmu radīja tikai tas, ka, tik daudz strādājot, cieta ģimene. Naudas bija vairāk, bet, kad ir tik daudz bērnu... Tā es aizgāju no visiem darbiem, paliku tikai skolā un vēl "Zemeņu krastiņos"," stāsta Anita.

Arī visi Reščenko bērni ir iesaistīti "Zemeņu krastiņu" viesu uzņemšanā - katram ir sava specializācija. Suzannas pārziņā ir gotiņas slaukšanas šovs - viesi iet ar glāzītēm, krūzītēm, pabaro, paglauda gotiņu, izslauc, dzer silto pienu. "Gotiņa mums īpaša, jau no teliņa vecuma pie svešām rokām un izrādīšanās pieradināta. Un nekādu problēmu," veiksmīgo ideju slavē saimniece. Raimonda pārziņā ir vistas, ienākumi no olu pārdošanas - arī viņa.

"Pagājušais gads bija ļoti labs, mašīnu lielāku nopirkām. Kā būs šogad, nezinu - inflācija, cenu kāpums, bērnu un vajadzību mums daudz, bet algas un cenas palikušas tādas pašas. Kā būs ar tūrismu - šobrīd vēl grūti pateikt. Pagaidām klusums," tā aprīļa nogalē rezumē Anita.

Patrīcija, pastarīte, tikmēr visu laiku turpat apkārt vien danco. "Ar viņu citiem bērniem liela gadu starpība, negrib vairs spēlēties. Tāpēc izdomājām, ka vajag viņai rotaļu biedru. Dzīvojam diezgan noslēgtā vidē, apkārt nevienam citam bērnu tādā vecumā nav, tad būs mums pašiem vēl viens bērniņš."

Nu kā lai nebrauc uz "Zemeņu krastiņiem"? Raudzībās!

 

 



UZZIŅAI
"Zemeņu krastiņi" piedāvā:
• izjust brīvību,
• iepazīt sevi,
• izbaudīt piena rašanās procesu,
• izbaudīt Latgales ekskluzīvos piedāvājumus,
• braukšanu ar vējdēli,
• pagaršot zemeņu ēdienus,
• izbaudīt zemeņu pirtiņu, zemeņu maskas, zemeņu terapiju, zemeņu masāžu, dziedniecisko pēršanu,
• izpaust savas radošās prasmes, darbojoties ar dabas materiāliem.

Jūs visur sagaidīs pārsteigumi, arī zemeņu zīmogs…
 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas