Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.27 (134) 2008. gada 2. jūlijs
            

  Biznesa vide | Par uzņēmējdarbību mazpilsētā

Amatnieču žiperīgā "Atspole"
Liena Pilsētniece, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Gunita Velpa

  

SIA "Atspole" Rūjienas uzņēmumu sarakstā atrodama sadaļā ar respektablu nosaukumu – tekstilrūpniecība. Uzņēmuma darbības veids – aušana. Zemā sarkanu ķieģeļu ēka Rūjienā, Skolas ielā 8, tiešām stāvgrūdām pilna ar stellēm. To te vairāk nekā uzņēmumā darbinieku – "Atspolē" strādā vien četras audējas, pastāvīgi divas – MĀRĪTE un GUNITA VELPAS. Vīramāte un vedekla.

Par mūsdienām "Atspolē" liecina tik vien kā tie trīs burti – SIA – uzņēmuma nosaukumā. Nu varbūt vēl elektrība un kvīšu grāmatiņa. Dvieļi visos iespējamos garumos un platumos, visdažādākā izmēra galdauti, arī šalles un plecu lakati – tas viss un vēl daudz kas cits "Atspolē" top pēc simtu gadu vecām tehnoloģijām un galvenokārt no tradīciju un laika pārbaudi izturējuša materiāla – lina.



SIA "Atspole" pamatā nav ne ilgi lolotas idejas, ne rūpīgi veidota biznesa plāna. Deviņdesmito gadu sākumā vispārējās privatizācijas ērai sākoties, sadzīves pakalpojumu kombināta aušanas cehu ar visām stellēm privatizēja piecas audējas. Nepiepildāmajam padomju tirgum austie vilnas aizkari un gultas pārklāji vairs nebija ejoša prece, strauji sašaurinājās tirgus, tam līdzi mainījās pieprasījums - tāda bija biznesa vide 1992.gadā, kad tika reģistrēta SIA "Atspole".

"Kaut kā pārdzīvojām tos grūtos deviņdesmitos gadus, kad viss juka un bruka, kad austie izstrādājumi vispār nevienu vairs neinteresēja. Taču izturējām un turamies joprojām," stāsta Gunita.

Šobrīd "Atspole" ir ģimenes uzņēmums. Aušanas cehs kļuvis par privātīpašumu, savu laiku nokalpojušās mehāniskās stelles sagrieztas metāllūžņos. Viss uzņēmumā tapušais ir simtprocentīgs roku darbs.

"Cehs ir liels, īre gan vairs nav jāmaksā, bet par siltumu tāpat daudz sanāk, materiāls ir dārgs, un pirktspēja cilvēkiem zema," šodienas situāciju lietišķi raksturo Gunita Velpa. Pesimismu gan viņas balsī nejūt. Ir pagājusi ziema, tukšais laiks no Ziemassvētkiem līdz maijam, kad "vispār neviens neko nepērk". Ar tradicionālo amatnieku tirgu Brīvdabas muzejā ir sākusies vasaras sezona, kas "Atspolei" ir pļaujas laiks. Pirms Jāņiem Zāļu tirgus Doma laukumā Rīgā, tad divas Dziesmu svētku nedēļas Esplanādē. "Mēs jau dikti uz tiem ārzemniekiem ceram - ka sabrauks uz Dziesmu svētkiem un pirks arī mūsu saražoto, tad jau mēs būsim atkal uz zaļa zara," skaidro Gunita.

"Pa vietējiem pilsētu svētkiem un tirgiem gan vairs nebraucam. Redziet, kas par lietu - latvieši nav maksātspējīgi. Labāk nopirks maizes kukuli nekā linu dvieli vai galdautu. Labāk iet Rīgā, kur gan vietas maksa ir ļoti dārga, bet tas mums atmaksājas, jo tur ir ārzemnieki, kas ir labi pircēji."

Ja jau ārzemnieki ir tik kāri uz lina izstrādājumiem, varbūt "Atspolei" vajadzētu savus ražojumus eksportēt, meklēt stabilu partneri ārvalstīs? Izrādās, šāds ceļš jau izmēģināts. Neder. "Mums ir bijis pasūtījums uz ārzemēm, pirms gadiem trim daudz audām norvēģiem. Bet ir ļoti grūti ar izejmateriālu - nu nevaram tik vienkārši dabūt, piemēram, piecus maisus vienas krāsas lina. Pelēkajam ir daudz toņu, un, ja mums ir jānoauž 700 vienādu dvieļu, tas nav tik vienkārši. Krāsai jābūt vienādai, rakstam. Tiklīdz kaut kas nav tā, sākas problēmas," pieredzē dalās Gunita. Tāpēc "Atspoles" ražojumi pāri robežai ceļo galvenokārt tūristu somās. Kā suvenīrs un atgādinājums par Latviju.

Un pircējiem - gan ārvalstniekiem, gan vietējiem - ir ko izvēlēties: sortiments "Atspolei" ir plašs - no lupatu deķiem un deķīšiem, maziem linu maisiņiem līdz greznām šallēm, dvieļiem un galdautiem. Pārsvarā no baltā un pelēkā lina, krāsoto izmanto reti - bet kāds interesants tonis materiālu piedāvājumā parādās.

"Ko vajag, to aužam, ko pieprasa, to piedāvājam," nekādu sarežģīto mārketinga noslēpumu uzņēmumā nav. Uz Dziesmu svētkiem noausti gari metri tautisko brunču, vēl jāpaspēj vienam korim sašūt, savukārt Rūjienā ejošākā prece ir lentas sēru vainagiem. Nu nevar bez audējām arī šodienas modernajā laikmetā, kad šķiet: visu var nopirkt jau gatavu. "Arī tirgojam galvenokārt pašas, dodam gan Rīgā veikalos, bet tur jau ir 100, 120 procentu uzcenojums, un tas iznāk ļoti dārgi, veikalam tiek vairāk nekā mums pašiem," stāsta Gunita. Rīgā cenas uzaug un turas ne tikai veikalos. Ja amatnieks pats grib tirgot savu produkciju, viņam jāmaksā barga nauda par tirdzniecības vietu. Ja divu nedēļu tiesības tirgoties koka namiņā Esplanādē "Atspolei" maksā 300 latu, tad nav grūti izrēķināt, ko iegūst Rīga - katrā mājiņā četri tirgotāji, pavisam tādu mājiņu ap divdesmit… Viens skaisti svītrains pirts dvielis Rūjienā maksā vidēji 10 latu. Arī nav grūti izrēķināt, cik tādu jānoauž, lai tirgošanās Dziesmu svētku laikā atmaksātos. Gunita saka - tik un tā tirgoties Rīgā ir izdevīgi!

Kā ar konkurenci? Kad paskatās tajā pašā slavenajā Brīvdabas muzeja tirgū, liekas, ka linu galdautu noausts tik daudz, ka vai pusi Latvijas varētu par galdu saklāt. "Nu ir jau, ir daudzi," atzīst Gunita. "Bet Brīvdabas muzeja tirgus daudziem amatniekiem ir vienīgais, kur savu produkciju pārdot, galvenais notikums visa gada garumā. Mēs jau arī tur braucam, bet daudz nepārdzīvojam, ja mums tik labi tur neiet, jo mums ir daudzi tirgi. Spēj tik ražot!"

Un "Atspole" ražo. Visas četras audējas sēž visās stellēs pēc kārtas. Simtprocentīgs roku darbs un pašu spēks. "Neesam ņēmuši nekādas Eiropas naudas, nekādus kredītus, visu esam paveikuši tikai paši. Kāpēc tā? Bail. Lai aizņemtos, katru mēnesi ir jābūt stabiliem ienākumiem, bet, tā kā mūsu ienākumiem ir izteikta sezonalitāte, tomēr atturamies. Vilinājums, protams, ir. Līdz brīdim, kad padomā: katru mēnesi vairāki simti latu būs bankai jāatdod. Bet ja nu iznāk tā, ka nav ko atdot?… Eiropas nauda savukārt ir papīru kalni, kontrole kontroles galā, arī neuzdrošināmies."

Un tā nu "Atspolē" paši auž, paši gludina, šuj un tirgo. Uzņem austuvē arī tūristu grupas, lielākoties skolēnus. Ja būtu tik daudz naudas, cik nav, vispirms liktu austuvei jaunu jumtu. Bet, kamēr nav, iztiek kā ir. Jo, Gunitas vārdiem runājot, kur aizskriesi? Māja ir, stelles ir, kaut kas ir jādara.

Taču vislielākais nopelns tam, ka Rūjienā pastāv un strādā "Atspole", ir Mārītei Velpai, uzsver Gunita. Jo tieši viņa visus šos 15 gadus austuvi ir vārda tiešā nozīmē izvilkusi. Pateicoties Mārītei, pilsētā ir saglabājušās aušanas tradīcijas, un, jācer, tās nezudīs.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas