Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.27 (134) 2008. gada 2. jūlijs
            

  Biznesa kāpnes | No pilsētas uz laukiem

Latvieša stāsts muižkunga ķēķī
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
    

Kārlis sēž virtuvē pie galda savā Oleru muižā un malko tēju. Pa logu paveras rāma ainava ar mežu tālumā. Galds pamatīgs, tā virsma glabā ķirmju un arī senas virtuves nažu pēdas, varbūt pat no 18.gadsimta beigām, kad tapa Oleru muižas ansamblis. Virtuve ir milzīga, ar četrus metrus augstiem griestiem. Cilvēks šajos plašumos izskatās gaužām sīks. Bet pēc laiciņa acis pierod pie senatnīgajiem mūriem un lielajiem mērogiem un tad šķiet, ka tieši tie ir pareizie. Pareiza ir tāda plaša dzīves telpa, kur viss, kas mazs, izskatās sīkāks par sīku.



No galvaspilsētas uz muižu

Ai, kā gribas KĀRLI ZEMĪTI šajā rāmajā brīdī darbdienas vidū nodēvēt par muižkungu! Viņš protestē - nu nē, mēs te visi esam zemnieki! Un dižā dzimtas māja īstenībā arī nav nekāda kungu māja, bet vien ar pietāti pret senatnīgumu pārbūvēta muižas klēts, kam otrajā (varbūt pirmajā?) stāvā ir šī senatnīgā virtuve un plaša zāle, kuras sienas rotā Kārļa tēva, Latvijā pazīstama gleznotāja un Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Zemīša, gleznas. Stāvas kāpnes ved uz nākamo stāvu, kur atrodas ģimenes guļamistabas. Kārļa sieva Ieva ir keramiķe, arī tūrisma maģistre, meitai Rūtai ir pieci gadi, bet dēlam Jēkabam - gads un septiņi mēneši.

Nekāds zemnieks Kārlis gan nav, audzis Rīgā, mākslinieku ģimenē, un bērnības gados laukus nīdis kā zobu sāpes. "Kad mācījos rozentāļos (Jaņa Rozentāla mākslas skolā - red.), vasaras praksē man vajadzēja ainaviņas gleznot. Atceros, kā tēvs mani vilka uz lauku mājām Zaubē un kā man tur nepatika. Odi, mušas, zāle jāpļauj! Bet tagad man patīk. Man, piemēram, patīk lūkoties pa logu un apzināties, ka savai zemei robežas neredzu. Tā ir laba sajūta!"

Līdz šai sajūtai viņš ir gājis kopš 1989.gada, kad kopā ar trim kursa biedriem no Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas, kur izmācījās par koktēlnieku, paklausīja aicinājumam radošiem ļaudīm iemitināties pamestās muižās un iekārtot tur savas darbnīcas. Tādējādi senās ēkas tiktu uzturētas kārtībā un lauku apvidos tiktu radīta kultūras aura. Līdz brīdim, kad nodoms par dzīvošanu muižā tika īstenots, Kārlis vēl paspēja pabeigt Mākslas akadēmiju un iegūt interjerista specialitāti. Četri puiši - Gints, Didzis, Jānis un Kārlis - Rīgā jau bija izveidojuši savu kokapstrādes darbnīcu, saņēma gana izdevīgus pasūtījumus un izdomāja - kādēļ gan ražošanu nevarētu pārcelt uz kādu muižas kompleksu?

Taču meklējumi simt kilometru rādiusā ap Rīgu beidzās neveiksmīgi, un aplis paplašinājās, izvēršoties līdz Valmieras rajona Jeru pagastam, kur pašvaldības valdījumā bija Oleru muiža. Tās ansambli senos laikos veidojušas 24 ēkas, bet līdz mūsdienām saglabājušās vien četras.

 

Avantūra un realitātes izpostītās ilūzijas

"Tā var izdarīt tikai jaunībā," tagad atzīst Kārlis. "Mēs atnācām trīs kursa biedri (vēl Didzis un Jānis), labi izglītoti un augsti kvalificēti cilvēki. Nevaru iedomāties, ka būtu bijis kas tāds, ko mēs nevarētu uztaisīt. Starp citu, pateicoties Gintam, kam bija sakari Mākslinieku savienībā, tajā laikā pat taisījām Gorbačova villai koka detaļas, jo kombināts "Māksla" ar darbiem netika galā un meklēja puišus, kam varētu daļu no pasūtījumiem uzticēt. Taisījām savītas kolonnas, dūša mums bija liela! Deviņdesmito gadu sākumā nekāda ekonomiskā pacēluma, protams, nebija. Tie, kas palika Rīgā, tie šeptējās un visu ko privatizēja, bet mēs te apkalpojām savus nelielos pasūtījumus. Galvenokārt gatavojām mēbeles, bet mūsu darbību joprojām nevar salikt pa plauktiem - taisām ļoti dažādas lietas. Ja ir jātaisa interesanti logi, durvis vai kāpnes, tad mēs paņemam. Bet paretam štancējam parastas virtuves iekārtas." Tā bija arī tolaik, kad trijotne pārcēlās uz Jeru pagastu.

"Kad mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā, man bija vīzija - domāju, ka kaut ko baigi dizainēšu un būs galdniecības darbnīcas, kurās manas idejas realizēs. Nu kaut kā tā. Bet dzīve izveidojās citādi. Attālumi līdz Rīgai ir lieli, šeit, laukos, diemžēl pagaidām nekas nenotiek, vienīgi Valmierā. Sakaru nav (es vēl šodien domāju, ka vajadzētu no "Lattelecom" pakalpojumiem atteikties), internets līdz nesenai pagātnei bija nekāds - nosūtīt datus, nerunājot nemaz par projektu, bija neiespējami. Kopš izmantojam "Triatel", ir kaut cik normāli. Tātad vīzija man it kā bija, bet dzīve visu savērpj, kā tai tīk. Es nenožēloju, esmu absolūti laimīgs cilvēks, jo tas ievilciens, kas te ir - tā muiža, daba… Jā, tātad nevar strādāt pie dizaina un nebūt tajā apritē. Tad vajag dzīvot galvaspilsētā un visu darīt citādi. Man liekas, es te esmu mazliet tāds autsaiders. Nu, tā nomaļus. Bet te es ieraugu daudz ko citu, kas man ir pieņemamāks un tīkamāks. Bieži vien ar šiem dizaina smalkumiem mēs ļoti kļūstam par patērētāju kultūru. Mums vajadzētu radīt un ražot tādas lietas, ko mantotu no paaudzes paaudzē, un veltīt savus spēkus un enerģiju kaut kam citam, nevis saražot pa vieglam, pēc gada to visu izmest ārā un atkal grābt nākamo. Esam jau radījuši ekoloģisko krīzi un vēl savā mūžā piedzīvosim ļoti nepatīkamas lietas."

Tāds ir Kārļa rāmais prātojumu un atmiņu mistrojums virtuvē pie tējas tases. Starp citu, paša rokām galdniecībā viņš beidzis strādāt tikai pirms gadiem trim.

 

"Latviešu stāsts" Jeru pagastā

"Jānis uzreiz sāka strādāt patstāvīgi, viņš nevēlējās uzņemties lielus pasūtījumus, atbildību, stresus," atminas Kārlis. "Bet mēs ar Didzi nodibinājām SIA "Oleri". Sākās tāds "latviešu stāsts". Divi īpašnieki, mākslinieciskas personības, katram puse kapitāla daļu. (Kad tagad paskatos uz saviem kursa biedriem no lietišķajiem, reti kurš kļuvis par patstāvīgu uzņēmēju, viņi visi lielākoties ir labi amatnieki. Ļoti labajā skolā mums iemācīja amatu, bet neiemācīja būt par līderiem.) Tā nu mēs divi strādājām, pa vidu kaut ko arī muižā atjaunojām. Deviņdesmito gadu beigās sākās ekonomiskā krīze, pasūtījuma darbi gāja mazumā. Tad radās sadarbība ar dāņu firmu "Conlink" priedes masīvkoka mēbeļu masveida izgatavošanā. Sākām pa mazumiņam, sākotnējiem ieguldījumiem - iekārtām un materiāliem - naudas nebija, to aizņēmāmies. Aptuveni pēc pusgada konstatējām, ka esam mīnusos. Dāņi maksāja labi, un šis atklājums zināmā mērā bija negaidīts. Mēs vienkārši nebijām piemēroti nelielu detaļu ražošanai lielā apjomā. Šādā situācijā svarīgs ir katrs santīms, katrai kustībai, kas darbā tiek izdarīta, ir jābūt racionālai. Protams, ka mums tā nebija, un tas viss summējās. No sākuma šķita, ka vajag iekustēties, vispār aptvert, kas ir lielā ražošana, bet tagad saprotu, ka stratēģija bija galīgi aplama. Beigās personāls no desmit cilvēkiem izauga līdz trīsdesmit, bet produkcijas apjoma pieaugums ne tuvu nebija proporcionāls. Līdztekus tam tika taisīti pasūtījuma darbi, un es vairāk nodarbojos ar tiem. Kad sarēķināju dāņu pasūtījumu bilanci, redzēju, ka ražošanā situācija ir šausmīga, vajadzētu saņemt dūšu šo ārprātu apstādināt un mēģināt norēķināties ar kreditoriem par pasūtījumu naudu. Bet Didzis bija liels optimists un nevēlējās pieņemt tādu lēmumu.

Visam pa vidu 2000.gada 16.februārī vecas krāsns dēļ nodega muižas ēka, kurā dzīvoja Didzis. Palika mūra sienas un četri skursteņi. Sadega arī daļa gatavās produkcijas, kas tur glabājās. Tad gan bija ziepju sajūta. Didzim vairs nebija kur dzīvot, un tieši tad gadījās, ka Hipotēku banka netālu no šejienes pārdeva bankrotējušu zemnieku saimniecību, un mēs to varējām nopirkt. Ņēmām atkal kredītu, un daļa naudas pietika, lai nodegušajai ēkai uzliktu pagaidu jumtu. Sajūta īstenībā bija dramatiska. Tas optimisms, kas mums bija deviņdesmito gadu sākumā, kad būvinženieris teica: par trīsdesmit tūkstošiem rubļu varēsim savest kārtībā visu muižas kompleksu, protams, bija apdzisis. Bija skaidrs, ka vajadzēs miljonus.

Iegādātās fermas ēkā iztaisījām nelielu remontu, un Didzis ar ražotni pārcēlās uz turieni. Es paliku muižas darbnīcā ar pasūtījuma darbiem. Abi darbības veidi finansiāli tika nodalīti, kas beigās noveda pie divu uzņēmumu izveides. Galu galā, viņam mīnusā bija aptuveni 60 tūkstoši latu. Tas mani tieši neskāra, bet tad, kad paņēmām kredītu un ieķīlājām Oleru muižu, ko bijām privatizējuši, mēs ar Didzi bijām finansiāli salaulāti. Sadalījām iekārtas, bet tas bija ilgstošs un nepatīkams process. Sākotnēji es atpirku viņam piederošo muižas daļu, beigu beigās aizņēmos naudu no saviem vecākiem un atdevu Hipotēku bankas kredītu, pārdevu viņam sev piederošās "Oleru" daļas un faktiski no viņa nopirku arī bijušo zemnieku saimniecību, kurā tagad ir mūsu ražotne. Protams, šī ir mana versija. Didzim tā droši vien būtu atšķirīga. Pašlaik viņš, tāpat kā Jānis, strādā Anglijā.

"Galvenokārt gatavojām mēbeles, bet mūsu darbību joprojām nevar salikt pa plauktiem - taisām ļoti dažādas lietas."

Pēc pusotra gada tika pasludināta "Oleru" maksātnespēja. Kamēr tas viss nokārtojās, aptuveni gadu naktīs ļoti slikti gulēju. Reizēm šķita, ka drīz mums vairs nebūs jumta virs galvas. Turklāt bija diezgan daudz investēts gan savā mājā, gan ražotnē. Ir skaidrs, ka mēs tolaik nebijām nekādi biznesa cilvēki, jo tie tā nerīkotos. Es arī šobrīd esmu vairāk tāds kā paplašināts amatnieks, nevis komersants. Ja domātu par kādām biznesa stratēģijām, darītu citādāk. Man būtu darbnīca pie Rīgas, bez visa šitā lauku sentimenta. SIA "Zaļās pēdas" nodibināju 2003.gadā."

 

No senām durvīm līdz kuģim

Tagad tas, kas veidojas Oleru muižā un netālajā ražotnē, ir pārsteidzoši. "Zaļo pēdu" galdniecības cehs ir plašs, kvalitatīvi izremontēts, līdzās vecajām galdniecības iekārtām pa modernai mašīnai, un iekšienē grūti atšķirt, kur ražotnei jaunais, kur vecais gals. Strādniekiem skaistas dušas telpas, atpūtas istaba ar virtuvīti. Kārlis stāsta, ka 90 procentu pasūtījumu nāk no Rīgas puses. Par vienveidību uzņēmuma galdniekiem tiešām nav jāžēlojas. No galvaspilsētas restaurēšanai atvestas 67 senas un milzīgas koka durvis, SIA "Binders" devis nozīmīgu pasūtījumu logu un durvju izgatavošanai atjaunojamajai Ķirbižu muižai, vienā darbnīcas stūrī galdnieks Harijs Balodis darina kāpnes, bet lielajā šķūnī ir pavisam interesanti - tur top klāja koka virsbūve ar elektromotoru darbināmam uzņēmēja Aiņa Čaunāna kuģītim, kas kursēs pa Rīgas kanālu. Otrs kuģītis vēl esot ceļā uz Latviju. Vēl vienā galdniecības malā tiek darināti milzīgi, īsti senatnīgi logi izdegušajai Oleru muižas kungu mājai. "Pie tiem ķeramies, kad pasūtījuma darbu ir mazāk. Bet dīvaini - kad dažreiz darba it kā pietrūkst, tieši tad kāds piezvana un vēlas kaut ko pasūtīt. Mūsu mārketinga aģenti ir mūsu klienti. Var teikt, ka galdniecības biznesā kopumā esmu jau divdesmit piecus gadus, un nekad neesam publicējuši nekādus sludinājumus un reklāmas. Jo apmierinātais klients sagādā atkal jaunus. Bet ir jau arī vēl otra lieta - ja uzņēmums strādā normālā ritmā, mums jau tur muiža stāv, kur var strādāt un strādāt. Ieva reizēm uzraksta pa projektam, tad dabūjam kādu Eiropas naudu.

Par to esam iestādījuši bērzu audzi. Tagad gan būs viens projekts, ko atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds, rīkosim restauratoru apmācību nodarbības. Būs ļoti interesanti: muižai ir koka veranda, un mēs to izmantosim par uzskates līdzekli - kā atjaunošanu sākt no nulles un novest līdz galam. Mūs vairāk interesē tieši praktiskā apmācība. Teorija tam visam nāk līdzi."

Kārlis uzskata, ka galdnieka arodu var iemācīties jebkurš, ja vien ir gaiša galva, strādātgriba un pareizās rokas. Jāatzīst - tas nav maz, bet "Zaļajās pēdās" gandrīz visi galdniekmeistari pašu audzināti. "Kad tu kļūsti par galdnieku, tad precizitātei ir uzreiz jānāk līdzi. Un vēl esmu pamanījis: ja cilvēks grib būt biznesā, ir jābūt spējai darbu nobeigt ar glanci - tad, kad tas jau ir faktiski pabeigts, prast piespiesties un vēlreiz visu novērtēt, un piestrādāt, lai patiešām būtu perfekti. Mūsu attiecības ar klientiem vienmēr ir ļoti korektas."

 

Saudzējot dvēseles komfortu

Ko tālāk? Kad kungu māja būs atjaunota? Kas būs bijušajā galdnieku darbnīcā? Kā virzīsies bizness? To visu jautāju Kārlim Zemītim un pretī saņemu pārsteidzošu atbildi, tik atšķirīgu no mūsdienu standarta redzējuma par saspringti ātri piepildāmiem mērķiem.

"Mūsu galvenā iecere ir tāda, ka kungu mājā gribam iekārtot kultūras centru. Kādreiz domājām par viesu māju, bet Ieva pārzina, kas notiek lauku tūrismā, un nolēmām, ka ar to nevēlamies nodarboties.

Kad tā ēka būs gatava, neņemos teikt. Nesaprātīgi būtu apgalvot, ka pēc pāris gadiem. Varētu ņemt atkal kredītu un saraut. Bet, manuprāt, būvniecības garšai ir jābūt ilgākai. Lai izdarītu tā skaisti. Bijusī darbnīcas ēka stāv tukša, pa vasaru tur mitinās draugi, kas atbrauc. Bijušajā mašīntelpā varētu arī koncertus rīkot."

Arī par biznesa izvēršanu Kārlim ir savs viedoklis: "Reizēm es domāju - man ir laba izglītība, es visu protu un varētu strādāt ar daudz plašāku vērienu. Bet tas nozīmē, ka man visā tajā būs jābūt iekšā, jābraukā un daudz jāuzturas Rīgā, jācilpo pa visādām darīšanām. Tas savukārt nozīmē, ka es nevarēšu rūpēties par lietām, kas man ir mīļas, bet vajadzēs pievērsties citām prioritātēm. Nauda sabojā uztveri un gribas kāst un kāst, un tad vajag baseinu un visu ko citu, bez kā var iztikt. Nu tā ir klasiskā anekdote par iezemieti, kurš neko nedara un guļ zem banānkoka. Atbrauc eiropietis un māca: "Ko tu guli, tev ir banānu koks, vāc augļus, saliec kastēs, transportē uz Eiropu, taisi lielo biznesu!" Iezemietis brīnās: "Kāpēc man tas vajadzīgs?" "Tu taču nopelnīsi daudz naudas!" "Ko es ar to darīšu?" "Iestādīsi jaunu plantāciju un varēsi nopelnīt vēl vairāk naudas!" "Un kas tad būs?" "Tad tu varēsi gulēt un neko nedarīt…"

Tāpēc es arī domāju - kam man neprātā saspringt un tērēt savu dzīvi mantas raušanai, zaudējot dvēseles komfortu? Protams, arī tagad es par daudz ko stresoju, un nav tā, ka savas dienas vadu budistu mierā, kreņķu tāpat pietiek. Ir saspringti darbu nodošanas termiņi, nupat trīs dienas nebija elektrības, bet par to brīdināja tikai dažas stundas pirms tam. Bet, ja es vēl daudz ko uzņemšos, tad vienā brīdī attapšos, ka esmu kļuvis vecs un nespēcīgs, dzīve pagājusi, bet es lāgā neesmu redzējis, kā bērni izaug, kā mainās gadalaiki… Es domāju, ka katram dzīvē ir kaut kas savs. Kāds liels komersants varbūt nesapratīs to manu dzīves smeķi, viņam būs citas vērtības. Bet mēs savā mājas zālē rīkojam kamermūzikas, džeza un blūza koncertus ar labu mākslinieku piedalīšanos un esam laimīgi."

Tie nav nekādi nieka koncerti, bet pasākumi pagasta un rajona mērogā, atbrauc arī klausītāji no Rīgas. Par tiem var uzzināt vietējos laikrakstos, un koncerti notiek ar vietējās pašvaldības atbalstu, arī par publikas ziedojumiem. "Gala beigās izejam pa nullēm, protams, nerēķinot manu un Ievas darbu. Esmu bijis slavenu mūziķu koncertos Rīgā, bet gandarījums un prieks par šiem vietējiem koncertiem man ir gandrīz lielāks."

Pa brīžam uzņēmējam Kārlim Zemītim zvana klienti, un tad viņš laipni skaidro, kā nokļūt "Zaļajās pēdās". Tikai tagad ienāk prātā, cik šis nosaukums ir simbolisks.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas