Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.27 (134) 2008. gada 2. jūlijs
            

  Biznesa vide | Aktuāls viedoklis

Latvijas nodokļu politika: salīdzinājums un vērtējums
Latvijas Universitātes lektore Mag. ekon. un sab. vad. zin. ILZE SPROĢE


Foto: no personiskā arhīva
  

Nobeigums. Sākums Nr. 25/26(132/133), 18.06.2008.



Ko darīt ar PVN

Kaut arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas jeb sociālais nodoklis un arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis ieņem lielāko īpatsvaru nodokļu kopsummā, arī pārējiem nodokļiem jābūt līdzsvarotiem, īpaši pievienotās vērtības nodoklim. Piedevām vēl jāievēro, ka netiešos nodokļus Latvijai diezgan cieši diktē Eiropas Savienība (ES). Tomēr arī stingrajos rāmjos ir iespējas nedaudz piemēroties iedzīvotāju interesēm. Viens no pamatjautājumiem ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN), ko, tāpat kā vecajās Eiropas Savienības valstīs, nepieciešams diferencēt. Pasaules attīstītajās valstīs PVN pārtikai ir samazināts vai pat netiek piemērots. Latvijā PVN pārtikai ir vienāds ar PVN tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem.

Ņemot vērā, ka lauksaimniecība veido tikai aptuveni 2,5% no iekšzemes kopprodukta, PVN pazemināšana pārtikai (un varbūt paaugstināšana tabakas izstrādājumiem un alkoholiskajiem dzērieniem) būtisku ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem neatstātu. Vēl jāievēro fakts, ka pārtiku lauku iedzīvotāji lielākoties patērē, PVN nemaksājot, jo viņi lielāko daļu izaudzē paši. Nodokli mazā mērā maksā arī no tirgos pārdotās lauksaimniecības produkcijas. Reizē ar to pārtikas daļēja vai pilnīga atbrīvošana (kā tas daļēji ir Lielbritānijā un Luksemburgā) no PVN budžetam ir maznozīmīga. Vajadzīga tikai vēlēšanās, lai neatrastu atkal kādu pretargumentu - sarežģīti diferencēt, grūti kontrolēt, nav pierasts, kases aparātiem nav tāda iedalījuma un līdzīgi.

 

Trūcīgais uzņēmumu ienākuma nodoklis

Pasaules attīstītajās valstīs nodokļu īpatsvarā nozīmīgs ir arī uzņēmumu ienākuma (peļņas, korporācijas, akciju u.c.) nodoklis. Tur tas pat pārsniedz vienu trešdaļu no nodokļu kopsummas. Arī Latvijā padomju sistēmas laikā uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) dažus gadus pārsniedza pat 46% no nodokļu kopsummas. Diemžēl pēdējos gados UIN Latvijā nodokļu kopsummā tikai nedaudz pārsniedz 5 procentus. Piedevām tas ir situācijā, kad šā nodokļu likme ir tikai 15 procentu. Attīstītajās valstīs UIN likme vidēji ir 35% un svārstās no 5% līdz 55% kopējos nodokļu ieņēmumos. No mazās UIN likmes Latvijā iegūst galvenokārt tikai monopola organizācijas un nedaudzi mazie uzņēmumi. Savukārt uzņēmumu attīstību šī mazā likme nav ietekmējusi: tāpat ir maz uzņēmumu, kas strādā ar peļņu, un tā nav liela. Tātad vājajai uzņēmumu attīstībai Latvijā ir kādi īpaši bremzējoši cēloņi. Kā galvenos bremzējošos faktorus var minēt lielo nodokļu slogu, birokrātiskos žņaugus uzņēmējdarbībā (atskaites, saskaņošana, birokrātisms u.c.), lata kursa attiecību pret citām valūtām.

Daudzviet pasaulē maziem uzņēmumiem piemēro tā dēvētās cietās nodokļu likmes vai arī nodokļu apjomu nosaka procentuāli ienākumu masai bez sarežģītās nodokļu atskaišu rakstīšanas. Tā nodokli atkarībā no atrašanās vietas, darbinieku skaita, ražošanas virziena un citiem faktoriem nosaka kā konstantu gada nodokļu summu neatkarīgi no reālā ienākuma kārtējā gadā.

Dažviet cietā nodokļa vietā piemēro nodokļa noteikšanu kā procentu no ieņēmumiem. Šādas nodokļu sistēmas piemērošanas gadījumā nav nepieciešama sarežģītā grāmatvedības kārtošana, kas ir ļoti darbietilpīga, īpaši Latvijā. Mūsu valstī fiksētā nodokļa sistēma ir ieviesta kopš 2008.gada, bet Ls 10 000 apgrozījums gadā, uz kuru tā attiecināma (mēnesī tikai Ls 800, dienā - Ls 40, un arī ar nosacījumu, ka strādā tikai 20 dienas mēnesī), ir ļoti zema robeža. Turklāt noteiktie Ls 10 000 ir apgrozījums, nevis peļņa, un tālab var jautāt, cik tad šādā darbībā liela ir peļņa? Fiksētā nodokļa summai ir jābūt vismaz trīs četras reizes lielākai, lai fiksēto likmi reāli būtu iespējams izmantot.

 

Nodokļu izmaiņas laika gaitā

Lai analizētu nodokļu struktūru un tās izmaiņu pamatotību un lietderību, svarīgi ir salīdzināt nodokļu izmaiņas laika gaitā. Piemēram, uzņēmumu ienākuma nodoklis no 1995.gada līdz 2007.gadam bija nedaudz virs 5% no nodokļu kopsummas, turpretī citos laikposmos tas veidoja lielāku īpatsvaru. UIN nodokļu struktūrā 1931.-1932.gadā veidoja 9,5%, 1939.-1940.gadā - 13,5%, 1950.gadā - 40,5%, 1960.gadā - 44,5%, 1970.gadā - 46,8%, 1980.gadā - 39,0%, 1990.gadā - 32,1% un 1993.gadā - 22,3 procentus.

Turpretī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) kopā ar sociālo nodokli no 1931.gada līdz 1990.gadam svārstījās no 6,1% līdz 13,6%, un no 39,2% 1993.gadā tas pieaudzis līdz 48% 2005.gadā. Tātad nodokļu slogs no uzņēmumiem pārnests tiešā veidā uz iedzīvotājiem (skat. tabulu). To valdība lielākoties veica ar UIN likmes samazināšanu no 25% uz 15 procentiem. Tomēr šeit darbojušies arī citi faktori.

Konsolidētais kopbudžets Latvijā 2007.gadā bija 5,38 miljardi latu, kas no Latvijas iekšzemes kopprodukta 13,98 miljardiem latu veido 38,5 procentus. Kopējā nodokļu (4,47 mljrd. latu) attiecība pret iekšzemes kopproduktu veido ap 31%, kas salīdzinājumā ar citām ES valstīm nav liela. Bet, lai salīdzinātu ieņēmumus, ir jāsalīdzina arī izdevumi, t.i., kāds atalgojums, piemēram, ir policijas darbiniekiem, kādus sociālos pakalpojumus mēs varam saņemt, vai bērni ir nodrošināti ar bērnudārziem un līdzīgi.

 

Kam slogs vissmagākais

Analizējot nodokļu struktūru, rodas pamatots jautājums, kāpēc no 1980.gada un 1990.gada tajā tik būtiski ir pieaudzis sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis, bet samazinājies uzņēmumu ienākuma nodoklis. Sociālo nodokli savulaik 90.gados paaugstināja, solot būtiski paplašināt sociālo nodrošināšanu. Tagad varam secināt, ka tā ir bijusi klaja apmānīšana, jo pensijas ir zemas, bet ievāktās sociālās apdrošināšanas iemaksas iztērē citiem mērķiem vai vienkārši inflācijas dēļ pazaudē. Savukārt, palielinot IIN, ir samazināts UIN.

Īpaši krasi nodokļa sloga pārbīde uz nelielo ienākumu guvējiem redzama, ja summējam iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālo nodokli. 1980.gadā sociālais nodoklis un iedzīvotāju ienākuma nodoklis nodokļu struktūrā kopā veidoja 13,1%, 1990.gadā - 23,33%, bet jau 2000.gadā tas sasniedza 44,82 procentus. Regress tiešām iespaidīgs. Tagad nodokļu slogu vissmagāk izjūt tie iedzīvotāji, kuru atalgojums gadā nepārsniedz 29 600 latu, jo ienākumu virs Ls 29 600 gadā guvēji sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā tika minēts iepriekš, nemaksā. Peļņai no uzņēmējdarbības tie savukārt maksā ievērojami mazāku nodokli (ne vairs iedzīvotāju ienākuma 25%, bet uzņēmuma 15%). Ietaupījums nodokļos diezgan būtisks - 10% nav maza summa. Agrāk vai vēlāk šāda nodokļu politika ir jāmaina. Latvijas nodokļu struktūrā būtiski jāpalielina UIN, tai pašā laikā maksājot UIN tikai no izmaksātām dividendēm, nevis no visas summas, - neapliekot ar nodokli reinvestēto peļņu, un jāsamazina sociālās apdrošināšanas iemaksu likme. Uzņēmumu ienākuma nodokli pamatā jāpalielina, monopola uzņēmumiem nosakot diferencētu nodokli, kā arī jāņem vērā peļņas attiecība pret ieguldīto kapitālu. Salīdzinot Latvijas nodokļu struktūru ar vecajām ES valstīm, varam konstatēt, ka tur tiešām nodokļu struktūrā lielāks īpatsvars ir UIN un mazāks - PVN. Arī Latvijai ir jāseko šai ES tendencei lielākās Latvijas iedzīvotāju daļas interesēs, tādējādi samazinot iespējas nelielai iedzīvotāju daļai dzīvot uz citu rēķina.

 

Likme vienāda

Šogad ir būtiski palielinājusies īpašumu kadastrālā vērtība, kas iespaido arī nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) maksājumus. Aplūkojot NĪN ieņēmumus valsts budžetā pret IKP, var konstatēt, ka nepilnu 10 gadu laikā tā ienākumi ir samazinājušies uz pusi. Tai pašā laikā NĪN likme ir vienāda - vai piemājas dārziņš, vai liela savrupmāja, vai ražošanas ēka. Kadastrālā vērtība tiek noteikta, izejot no blakus esošo īpašumu pirkumu-pārdevumu summas. Līdz ar to, ja kāds vienā vietā ir dzīvojis 50 un vairāk gadu, var gadīties, ka šis cilvēks būs spiests pamest savu īpašumu, jo nespēs nomaksāt nodokli - šāda situācija jau sāk veidoties Jūrmalā.

Nodokļu politikas un iekšzemes kopprodukta (IKP) sadales neobjektivitāti pamato arī zemais iedzīvotāju ienākumu līmenis. Kaut arī Latvijā IKP un mājsaimniecības rīcības vidējais ienākums aug, tas tomēr ir mazs un daudzus iedzīvotājus nenodrošina iztikas minimuma līmenī. Piedevām nenodrošināto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā ir viens no lielākajiem ES.

 

Kas būtu jādara

Pirmām kārtām mūsu valstī ir jāievieš progresīvā nodokļu sistēma. Progresīvās nodokļu politikas ieviešanas novilcināšana var radīt neprognozējamas sekas, attālinot Latvijas sapņus sasniegt veco ES valstu labklājības līmeni.

Tāpat nepieciešams samazināt pievienotās vērtības nodokli Latvijā ražotai pārtikai līdz 5% vai pat to nepiemērot, samazinājumu kompensējot ar nodokļa palielinājumu alkoholiskajiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem.

Aplikt ar UIN tikai izmaksātās dividendes, nevis aprēķināto - koriģēto peļņu. Lai likvidētu darbietilpīgo nodokļu pārskatu sastādīšanas procesu, Latvijā, tāpat kā daudzās attīstītajās valstīs, maziem uzņēmumiem būtu jāļauj pāriet uz nodokļu aprēķināšanu un maksāšanu pēc konstanta, iepriekš noteikta lieluma.

Saistībā ar lielo sociālās apdrošināšanas iemaksu pārpalikumu un augošo inflāciju, kuras dēļ zūd iekrājumi, no pārpalikuma apjoma būtu jāpalielina pensijas, lai tās vidēji pārsniegtu vismaz iztikas minimuma līmeni.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas