Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.31 (138) 2008. gada 30. jūlijs
            

  Aktuāli | Mazie uzņēmēji krīzes gaidās

Atbalsts ir vajadzīgs nekavējoties
Liena Pilsētniece, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Uzņēmēju skatījums uz Latvijas ekonomisko situāciju ir visai pesimistisks – liecina Parex bankas sadarbībā ar sabiedrisko pētījumu uzņēmumu SKDS veiktais uzņēmēju lietišķās aktivitātes pētījums. Pētījumā aptaujāti 750 uzņēmumu vadītāji, un visi uzskata, ka situācija nākamā pusgada laikā nemainīsies vai pat kļūs vēl sliktāka. 2008.gada 1. un 2.ceturksnī ir samazinājies uzņēmumu apgrozījums un rentabilitāte, kā arī novērots darbinieku skaita un investīciju apjoma samazinājums. Tomēr salīdzinājumā ar šiem objektīvajiem rādītājiem vislielāko kritumu ir piedzīvojis tāds visai subjektīvs kritērijs kā uzņēmēju viedoklis par ekonomisko aktivitāti viņu pārstāvētajā nozarē. Salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, nedaudz optimistiskāka ir kļuvusi tikai lielo uzņēmēju grupa (uzņēmumi ar vairāk nekā 250 darbiniekiem), tomēr arī viņu vērtējums par ekonomisko situāciju kopumā ir negatīvs. Parex bankas vecākais viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs, komentējot pētījumu, gan norāda, ka "daļai uzņēmēju pesimisms šobrīd ir drīzāk pēdējās modes lieta, nevis skarbās realitātes rezultāts, jo virkne šķietami negatīvu notikumu neatstāj nekādu iespaidu uz attiecīgā uzņēmuma darbību". Mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības padomes priekšsēdētājas SILVIJAS GRESTES viedoklis un situācijas vērtējums gan ir citāds.



- Uzņēmēju bailēm no ekonomikas lejupslīdes ir "lielas acis" vai tomēr pastāv reālas grūtības, kuras var saukt arī par krīzi?

- Tāda īsta krīze vēl nav iestājusies, bet tās priekšvēstneši noteikti ir manāmi. Viena no būtiskajām lietām, kas šobrīd ir skaidri jūtama - uzņēmumos ir izteikts apgrozāmo līdzekļu trūkums. Ekonomika bremzējas, un naudas aprite ir stipri mazāka. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, apgrozāmo līdzekļu pašlaik trūkst teju visiem uzņēmumiem visā valstī. Skaitļi ir dažādi, bet katrā ziņā tie nav tūkstoši, tie ir miljoni latu, kuru trūkst. Apgrozījums krīt gan ražošanas uzņēmumiem, gan arī tirgotājiem, kas ir likumsakarīgi, jo arī patēriņš kopumā samazinās. Ekonomika slīd lejup, to rāda statistika, par to liecina arī komercbanku informācija, un var teikt, ka uzņēmēji dzīvo krīzes gaidās. Cik šī krīze būs dziļa un ilga, tas lielā mērā ir atkarīgs no valdības gribas un atbalsta konkrēti šobrīd.

- Kas ir galvenie cēloņi tam, ka uzņēmēji ir nonākuši šādā pirmskrīzes situācijā?

- Tas noteikti nav kāds viens faktors, bet vairāku summēšanās. Pats sāpīgākais, protams, ir energoresursu sadārdzināšanās. Tieši ražotājiem ārkārtīgi lielas problēmas radīja kredītu procentlikmju pieaugums latu kredītiem pagājušajā gadā. Starpība starp eiro kredītiem un latu kredītiem bija milzīga, un viena daļa uzņēmēju, kuri bija ņēmuši kredītus latos, šo pieaugumu izjuta ļoti sāpīgi un faktiski no tā nevar atgūties vēl šobrīd.

- Vēl nemaz tik ilgi atpakaļ uzņēmēji norādīja, ka saņemt kredītu uzņēmuma attīstībai, ieķīlājot pašu biznesu, ir teju neiespējami. Tomēr uzņēmumi kredītus ir ņēmuši diezgan aktīvi.

- Interesantākais tiešām ir tas, ka komercbankas jau kreditēja biznesu nevis biznesa pēc, bet izsniedza, piemēram, kredītu ražošanas iekārtu iegādei, kā nodrošinājumu paņemot nekustamo īpašumu, teiksim, ražošanas ēkas. Nodrošinājumi un pārdrošinājumi ir vairākkārtēji, tāpēc es labi saprotu bankas, kuras šobrīd ir stipri mierīgas. Bet, manuprāt, nebija īsti pareizi, ka šie kredīti tika doti, tā īsti nevērtējot biznesu pašu.

Šobrīd ir citādi, zeme, ēkas vairs nav tādā vērtībā kā pirms neilga laika, bankas kredītus pret nekustamā īpašuma ķīlu vairs tik labprāt nedod, bet arī uzņēmumu bilances, pašreizējās ekonomiskās situācijas iespaidotas, nav tik labas. Un bankas atkal nelabprāt grib kreditēt uzņēmumus, jo tas ir riskanti. Un tas patiešām ir riskanti, tāpēc viens no risinājumiem varētu būt uzņēmumu kredītu termiņu pagarināšana. Biznesa kredītus no trīs, piecu, septiņu gadu termiņa varētu pastiept ilgāk, lai uzņēmējam ikmēneša maksājums būtu mazāks, vismaz šobrīd, kad ekonomikas attīstība bremzējas. Instrumenti varētu būt dažādi, bet komercbankām noteikti būtu jākreditē ražojošie uzņēmumi, jo ko tad mēs pārdosim, ja nekas nebūs saražots. Latvijas valsts importa bilance ir tāda, kāda tā ir, eksports joprojām stipri atpaliek un faktiski notiek tas, ko jau daudzi ekonomisti iepriekš paredzēja: ja Latvija neražos, neatradīs eksporta produktus, kas uzlabotu eksporta bilanci, tad ekonomiskā krīze ir neizbēgama.

- Vai uzņēmumiem draud arī bankroti?

- Es domāju, ka bankroti šobrīd vēl nav daudzskaitlīgi, bet to, ka ir problēmas ar savstarpējo norēķināšanos, nevar noliegt. Maksājumu termiņi pagarinās, bet, protams, uzņēmējs mēģinās līdz pēdējam cīnieties, lai maksājumus nokārtotu, jo visi jau saprot, ka bankrots, turklāt jebkurš bankrots, var izraisīt ķēdes reakciju, kas faktiski ir neprognozējama. Tāpēc uzņēmēji mēģina izgrozīties, lai samazinātu izdevumus, faktiski, lai izdzīvotu. Šobrīd par nekādu attīstību lielākoties nav runas, aktuāla ir izdzīvošana.

- Pēdējo pāris mēnešu laikā ir iedarbināti vairāki finanšu instrumenti, kas domāti tieši uzņēmēju atbalstam - Hipotēku bankas administrētā 200 miljonu programma, 10 miljoni caur Aizkraukles banku, tikko parakstīts līgums par ieguldījumu fonda darba sākšanu, kura viens no uzdevumiem ir arī eksporta kreditēšana. Vai šos pasākumus var vērtēt kā valdības apzināšanos par situācijas nopietnību un konkrētus atbalsta instrumentus uzņēmējiem sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos?

- Par to, kas notiek pēdējā laikā, es kā uzņēmēju pārstāvis varu tikai teikt - paldies Dievam, ka kaut kas notiek un labāk vēlu nekā nekad! Protams, būtu bijis labāk, ja šāda veida instrumenti, kaut vai iespēja uzņēmējam paņemt īstermiņa kredītu apgrozāmo līdzekļu trūkuma gadījumā, būtu radīta daudz agrāk. Šobrīd daudzi cilvēki aprēķina, ka ar savu biznesu viņi nepelna, un vienkārši pārtrauc to darīt. Viņiem nevajag pat bankrotēt, viņi vienkārši pārtrauc nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tas, ka tā notiek, tomēr ir zināms rādītājs, un valstij būtu jāgrib to apturēt.

- Vai neiznāk tā, ka tagad šī nauda, kas uzņēmumos ieplūdīs caur Hipotēku banku, caur ieguldījumu fondu un sākotnēji bija iecerēta attīstībai, faktiski tiks izlietota izdzīvošanai. Jo atkal ir nokavēts.

- Es pilnībā piekrītu šim apgalvojumam. Bet šobrīd, kad ekonomika ir lejupslīdoša, uzņēmumiem ir jāpalīdz arī izdzīvot, tāpēc šo atbalstu nevar novērtēt par zemu. Jo vieglāks uzņēmējiem būs šis izdzīvošanas posms, jo ātrāk viņiem izdosies to pārvarēt, jo vairāk viņi domās par attīstību. Tāpēc ir ļoti labi, ja valsts palīdz. Un, jo šī valsts palīdzība būs vieglāk pieejama, jo lielāka ir cerība, ka krīze nebūs tik smaga un ilga.

Kaut gan, ja man godīgi jāsaka, ļoti daudziem uzņēmējiem ir liela skepse tieši par atbalsta programmu un fondu pieejamību. Piemēram, tā pati Hipotēku bankas programma. Viens no finansējuma saņemšanas nosacījumiem ir - uzņēmumam nedrīkst būt maksātnespējas pazīmju. Bet apgrozāmo līdzekļu trūkums, kas tagad ir tik izteikts Latvijas uzņēmumos, ir viena no maksātnespējas pazīmēm. Tātad jau finansējuma saņemšanas nosacījumos ir iestrādāts tas, ka uzņēmums, kuram pēc bilances būs šāda pazīme, uz naudu nevarēs pretendēt. Tā ir acīmredzama pretruna programmas būtībai.

- Kas vēl bez finansiāliem stimuliem būtu tie instrumenti, ar kuriem valdība varētu palīdzēt uzņēmējiem?

- Joprojām ir aktuāli dažādi nodokļu stimuli. Pirmām kārtām runa ir par reinvestētās peļņas nepalikšanu ar nodokli. Par to visas instancēs tiek runāts gadiem, bet šo nodokļu atvieglojumu ir jāpieņem NEKAVĒJOTIES. Tur nav ko izgudrot riteni no jauna, lai paskatāmies, kā to jau gadiem dara igauņi, un - uz priekšu! Tas būtu reāls stimuls attīstībai.

- Ekonomikas ministrija jau ir izstrādājusi vairākus uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumu variantus reinvestētajai peļņai, tas jūs neapmierina?

- Tas ir labi, bet process ir pārāk ilgs un garš. Atvieglojumi ir nepieciešami nekavējoties. Un nevajadzētu baidīties no kļūdām. Ekonomikas ministrijā tika izskatīti vismaz pieci modeļi, kādiem būt UIN atvieglojumiem reinvestētajai peļņai. Un katrs modelis ir labs, tikai katrs ir piemērojams citā situācijā. Šobrīd, kad ir pirmskrīzes situācija, vajadzētu iedarbināt to modeli, kas maksimāli atbrīvo uzņēmēju līdzekļus, un tad paskatīties, kas notiek. Ja tas dod savu rezultātu, labi, visi esam vinnējuši. Bet šobrīd jau divus mēnešus notiek piemērotākā modeļa meklējumi, un cik vēl laika paies, līdz tas viss iegūs likuma spēku un sāks darboties? Bet tikmēr uzņēmēji pārtrauc biznesu, pārdod savus uzņēmumus, un es nedomāju, ka tas notiek tāpēc, ka viņiem klājas viegli.

- Mūžīgais strīds ap sociālo nodokli.

- Ja darbinieks saņem 100 latus, no uzņēmēja konta tiek aizskaitīti 159 lati. Apgalvojums, ka Latvijā ir zems sociālais nodoklis, neiztur kritiku. Domāju, ka sociālais nodoklis būtu jāpārdala vienādi starp darba devēju un darba ņēmēju. Pilnīgi līdzīgai būtu jābūt arī atbildībai par šā nodokļa maksāšanu. Šobrīd, ja ir kādas problēmas ar nodokļa nomaksu, uzrēķins ir tikai uzņēmējam. Esmu pati personīgi saskārusies ar to, ka darba ņēmējs saka - man nevajag, lai tu par mani maksā nodokļus, man vajag vairāk tūlīt, man jāmaksā kredīts. Un šā brīža ekonomiskajā situācijā, kad ir redzams, ka arī daudzi darba ņēmēji netiek galā ar saviem kredītiem, varbūt būtu lietderīgi kaut uz laiku samazināt šo sociālo nodokli. Kā zināms, iekasēts tas mums ir ar ievērojamu pārpalikumu.

- Kādu vēl pretimnākšanu gaida uzņēmēji?

- Ar visu citu jau iet līdzīgi - kaut kas tiek darīts, bet lēni un ne līdz galam. Slimības lapas. Uzņēmēji iesniedza priekšlikumus par to, lai slimības lapu apmaksas kārtība būtu vismaz tāda pati kā kaimiņvalstīs, kur darba devējs apmaksā vienu, divas dienas. Mūsu valdība atkāpās vien no 14. līdz 10. dienai. Labi, bet arī šis niecīgais panākums prasīja ļoti ilgu laiku.

- Jūs vērtējat, ka daudz kas notiek pārāk lēni, bet likumi un noteikumi mainās daudz un strauji, uzņēmēji sūdzas, ka nespēj tos pildīt, nespēj izsekot izmaiņām un tiek sodīti.

- Uzņēmēji nav pret noteikumu pildīšanu, ja noteikumi ir kaut cik paredzami. Lielākā problēma ir tā, ka uzņēmējdarbības noteikumi Latvijā var mainīties jebkurā brīdī, līdz ar to uzņēmējam ir grūti, pat neiespējami plānot savu darbu. Piemēram, to, ka energoresursu cenas kāps, bija iespējams prognozēt, ka celsies algas - arī tas tika plānots. Bet, ka tas viss notiks vienā gadā un tik lieliem lēcieniem - to vajadzēja ekonomistiem valsts līmenī kalkulēt un modelēt dažādus attīstības variantus. Un - kas ir pats svarīgākais - līdztekus izstrādāt shēmu, kādus valsts atbalsta instrumentus, kādus nodokļu atvieglojumus, kādus vēl stimulus izmantot katrā no ekonomikas attīstības modeļiem. Ir situācija A, izmantojam plānu A, ir situācija B, izmantojam plānu B.

Tas, ko šobrīd sagaida visi uzņēmēji, ir valsts aktīvāka rīcība tieši konkrētās šā brīža ekonomiskās situācijas pārvarēšanai.

Nevis nepārtrauktus paziņojumus par to, ka, piemēram, inflācija aug vai sāk krist, jo to, ka ir problēmas, zina un jūt visi. Nepietiek arī ar labās gribas kaut ko darīt demonstrēšanu. Mums, uzņēmējiem, ir tāds iespaids, ka Godmaņa kungam un valdībai šī labā griba ir, bet viss notiek pārāk lēni. Atbalsts ir vajadzīgs nekavējoties.

- No solītajiem "treknajiem gadiem" - 2007.-2013.gada Eiropas struktūrfondu plānošanas perioda sākuma - jau ir pagājis pusotrs gads un teju nekas nenotiek. Vai tam ir kāda ietekme uz pašreizējo ekonomisko situāciju?

- Domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs šobrīd esam šajā pirmskrīzes situācijā. Uzņēmēji rēķinājās ar Eiropas naudu savā attīstībā. Pašreizējā gandrīz divus gadus ilgā pauze ir ļoti bremzējošs faktors.

- Kā vērtējat šā perioda ES naudas akcentu uz inovācijām un attīstību? Kā zināms, tādas programmas, kas vērstas uz uzņēmumu modernizāciju un tehnoloģiju pirkšanu, vairs nav. Kaut gan igauņi jau esot pārstrādājuši savu inovāciju programmu atpakaļ uz infrastruktūras modernizāciju, tā teikt, reaģējot uz situāciju.

- No igauņiem mēs ne to vien varētu mācīties. Bet katrā ziņā arī uzņēmēji kopā ar konsultantiem darba grupās, kurās bija daudz diskusiju par ES naudas sadali pa programmām, vienmēr pastāvēja uz to, ka joprojām ir nepieciešama nauda uzņēmumu modernizācijai un ražošanas infrastruktūras uzlabošanai. To taču varēja redzēt, kāds pēc šīs naudas bija pieprasījums. Un es domāju, ka šī nauda nav tāpat vien iztērēta, bet ir ar reālu atdevi.

- Kā vērtējat viedokli, ka iespaidīgs dzinulis, kas varētu atdzīvināt ekonomiku, ir publiskās un privātās partnerības (PPP) reāla ieviešana?

- Ar PPP likumdošanu atkal notiek grūti izskaidrojama kavēšanās, kaut gan, manuprāt, ciktāl PPP attiecas, piemēram, uz izglītības iestādēm, tur pat nekas jauns nebūtu jāgudro. Un valstī vispār nav nevienas publiskās nozares, kura jau nebūtu saistīta ar biznesu. Mums ir privātas izglītības iestādes, privātas medicīnas iestādes, privātas apsardzes firmas, ja velkam paralēles ar policiju. Es tiešām nesaprotu, kāpēc valsts vilcinās vienu vai otru lietu kaut vai uz iepirkuma pamata deleģēt privātajam uzņēmējam. Bažas, ka kāds varētu, piemēram, izglītības vai medicīnas pakalpojumu nesaņemt privātā iestādē naudas trūkuma dēļ, tiktu izslēgtas, ja valstī tiktu reāli iedarbināta sistēma, ka nauda seko cilvēkam. Ja bērnam ir paredzēta nauda izglītībai, šai naudai ir jāseko viņam, vienalga, vai viņš mācās privātā vai valsts skolā. Ja viņš ir maksājis nodokļus un viņam pienākas medicīniskā aprūpe no valsts, kāda starpība, kurš ir pakalpojuma sniedzējs, ja par to norēķinās valsts?

- Ir arī viedoklis, ka PPP projekti, precīzāk, valsts funkciju un līdz ar to budžeta naudas deleģēšana privātajam sektoram, nekādu stimulu ekonomikai dot nevar.

- Bet valsts no tā varētu arī pelnīt. Jebkurai uzņēmējdarbībai pamats ir peļņa. Un ir pilnīgi normāli, ja šī peļņa tiek iestrādāta PPP projektos. Valsts proporcionāli tam, ko tā projektā iegulda - naudu, infrastruktūru - var aprēķināt arī savu peļņas daļu. Un valsts pati var izlemt, ko darīt ar šo savu daļu - ieguldīt projekta attīstībā vai uzskatīt par savu ienākumu.

- Diskutabls jautājums PPP projektos vienmēr ir bijis par atbildības sadali. Privātais vienā brīdī parēķinās, ka peļņa par mazu, un izlems privātskolu slēgt. Bet obligātā izglītība ir valsts atbildība.

- Es negribētu piekrist, ka šāda situācija vispār ir iespējama. Jebkura projekta pamatā ir biznesa plāns, kas ir pamatots ar reāliem aprēķiniem. Un ja tas ir kopējs projekts, ļoti liela nozīme ir kontrolei. Un finanšu rādītāji ļoti labi parāda, vai uzņēmums darbojas atbilstoši projektam. Vai tā vadītājs spēj realizēt īpašnieku - tostarp valsts - izvirzītos projekta uzdevumus. Nevar - nomainām vadītāju un viss notiek.

- Kā jūs vērtējat uzņēmēju pašu spēju apvienoties ne tikai viedokļa paušanai, bet arī konkrētu priekšlikumu izstrādei?

- Manuprāt, viena no problēmām, kāpēc tas nenotiek tik aktīvi, kā būtu nepieciešams, ir tas, ka valsts neveicina uzņēmējus apvienojošo sabiedrisko organizāciju veidošanos un darbību. Normatīvo aktu izvērtēšana, priekšlikumu sniegšana - tās ir lietas, kas prasa iedziļināšanos un laiku. Un laiks ir nauda. Un ja valstij ir nepieciešams dialogs ar uzņēmējiem, un valstij tas ir nepieciešams, tad valstij ir jāatrod arī mehānisms, kā uzņēmēju asociācijas un organizācijas atbalstīt. Kaut vai paredzot budžetā noteiktu summu uzņēmēju organizāciju administrācijas uzturēšanai.

"Tas, ko šobrīd sagaida visi uzņēmēji, ir valsts aktīvāka rīcība tieši konkrētās šā brīža ekonomiskās situācijas pārvarēšanai. Nevis nepārtrauktus paziņojumus par to, ka, piemēram, inflācija aug vai sāk krist."

Vēl viens risks - likums par sabiedriskajām organizācijām pašlaik ir tāds, ka var sanākt kopā divi uzņēmēji, nodibināt organizāciju ar skaļu vārdu un runāt teju visu uzņēmēju vārdā. Likumā kaut kas ir izdarīts un kaut kas nav izdarīts līdz galam. Ar likuma spēku par sociālo partneri ir atzīta Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome, tai ir atbalsts arī no budžeta. Tāpat par oficiālu sociālo partneri ir atzīta Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) ar visām no tā izrietošām garantijām. Bet Mazo un vidējo uzņēmumu un amatniecības padomei (MVUAP), kas apvieno tieši mazos uzņēmumus, ir tikai konsultatīvs raksturs. Tas nozīmē, ka uzņēmējiem pašiem ir jāgrib sanākt kopā, pašiem sevi ir jāfinansē, lai viņi varētu darboties kā līdzvērtīgs sociālais partneris.

Manuprāt, MVUAP būtu jākļūst par juridisku vienību, tās nolikumu būtu jāapstiprina valdībai, nevis tikai ekonomikas ministram, kā tas ir šobrīd. Tad arī MVUAP būtu oficiāls sociālais partneris, atvērts jebkurai uzņēmēju organizācijai. Jo tāds arī bija padomes veidošanas mērķis - apvienot visas uzņēmēju organizācijas un konsolidēt uzņēmēju viedokli par vienu vai otru jautājumu. Tas atvieglotu gan sociālo dialogu, gan valdības darbu. Nostiprinot šo padomi, tas būtu arī labs signāls uzņēmējiem - viņi redzētu, ka valdība padomi uzskata par nopietnu partneri, ar viņu runā un viņā ieklausās. Otrs - organizācijas tiktu reāli apvienotas un kliedētu uzņēmēju neticību sabiedriskas organizācijas iespējām ietekmēt lēmumus.

- Vai mazajiem uzņēmumiem tiešām vajag savu padomi, nepietiek ar LDDK?

- Atšķirības starp mazajiem un lielajiem uzņēmumiem, viņu problēmām ir radikālas. Atšķirīgi ir arī nosacījumi atbalsta saņemšanai. Vienam otram lielam uzņēmumam šobrīd varbūt ir tik liela peļņa, kas tas nezina, kur to likt. Mazajiem savukārt ir problēmas, kā izdzīvot. Protams, ir arī daudzas kopīgi risināmas lietas un tās arī kopīgi tiek risinātas. Bet arī starptautiskā prakse liecina - maziem uzņēmumiem tomēr ir savas organizācijas.

- Kas būtu mazie uzņēmumi Latvijas izpratnē? Vai uzņēmums ar 50 darbiniekiem, kas pēc klasiskā dalījuma tiek pieskaitīts pie vidējiem, Latvijas mērogos jau nav vērtējams kā liels?

- Līdz 50 darbiniekiem uzņēmumā - tie būtu mūsējie, mazie. Un viņiem ir jāapvienojas, ko es arī aicinu darīt. Neviens mūsu vietā neko nedarīs, jādarbojas pašiem.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas