Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.31 (138) 2008. gada 30. jūlijs
            

  Biznesa kāpnes | Latvijai – 90

Aptiekāre un viņas aptieka. Uz 124 gadus veca pamata
Liena Pilsētniece, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
      

Viesītes vecās aptiekas kārtībai ir jūlija saules siltums, kas iegūlies senajās ozolkoka vitrīnās, nomierina un aicina uzticēties. Telpu dziļumā kārtība iegūst veldzējošu vēsumu – svaigu kā piparmētras lapa. Ārstniecības augi simtgadīgās aptiekas dārzā gan sen vairs netiek audzēti, bet citādi pirms 124 gadiem iesāktais ir maz mainījies – aptieku zina visā Viesītē, tajā saimnieko iejūtīgi un zinoši darbinieki. Pēdējo 31 gadu – aptiekas vadītājas un īpašnieces AINAS PEČAUSKAS vadībā.



SIA "Kristīnes Viesītes aptieka" - tāds tagad ir vecās aptiekas oficiālais nosaukums. Tajā Aina vēlējusies saglabāt tradīcijas un reizē iezīmēt nākotni - viņas meita Kristīne studē farmāciju, un profesijas izvēli tā arī pamato: nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu.

Aptiekāra darbs Ainai sen kļuvis par dzīvesveidu, un vecajā aptiekā viņa ne tikai strādā, bet arī dzīvo. Ēka un tās tagadējā saimniece satikās 1977.gadā. Abas jau zinošas un pieredzējušas - Ainai aiz muguras vairāki darba gadi Aknīstes aptiekā, bet Viesītes aptieka savu misiju nav mainījusi kopš tās uzcelšanas 1884.gadā.

Šim stāstam vispār bija jābūt par biznesu. Latvijas deviņdesmito dzimšanas dienu gaidot, visa redakcija meklējām uzņēmumus, kas ir pastāvējuši vienlīdz ilgi ar mūsu valsti un pat vēl senāk. Un nav ne pārdoti svešās rokās, ne izputināti. Tādu ir ļoti maz, bet ir. Arī Viesītes aptieka. Bet stāsts pēc ciemošanās Viesītē iznāca par kopdzīvi. Jo citādi to nosaukt nevar - Aina Pečauska ir tik dziļi iekšā savā profesijā, savā darbā, savā aptiekā un Viesītē, ka labāku vārdu neatrast. Būs jau arī par biznesu - tā ir svarīga nianse, bet Ainas, aptiekas un Viesītes attiecībās nebūt ne noteicošā.

 

Aina un farmācija

"Zāles būtu jāvar izgatavot katrā aptiekā. Tomēr realitāte ir tāda, ka to dara reti kur - tas ir nerentabli, laikietilpīgi un sarežģīti. Bet es esmu lepna, ka mūsu aptiekā zāles gatavo. Un darām to katru dienu, neaizmirstam savas profesijas praktisko pusi," stāsta Aina, pametot acis uz saviem īkšķiem, it kā tajos vēl redzētu aso, stingro pudelīšu aizsienamo diegu sāpīgās griezumu pēdas.

Iemesli, kāpēc mūsdienās ārsti vēl izvēlas izrakstīt un cilvēki pieprasa gatavojamās zāles ir dažādi, bet liela nozīme ir tieši cilvēciskajam faktoram, atzīst Viesītes vecās aptiekas saimniece. Cilvēcības jēdziens sarunā ar viņu tiks pieminēts bieži. Jo tieši misijā uzklausīt, respektēt un palīdzēt Aina redz farmaceita profesijas būtību. To viņa pati gan neskandina katra teikuma galā, bet teju visa saruna ir tieši par to - par misiju palīdzēt.

"Aptiekārs - tas kādreiz skanēja labi. Šodien mūs varbūt vairāk pieskaita pie tirgotājiem un savā ziņā mēs jau arī esam tirgotāji, bet tomēr atšķirīgi," pārdomās par farmaceita arodu dalās Aina. Viņai bieži nosāp sirds par viņai tik mīļā aroda zināmu degradāciju šodienas patērētāju laikmetā. Dažā labā aptieku tīklā par pārdevējiem konsultantiem tiek pieņemti nespeciālisti, pat pusaudži. Un tad nākas sastapties ar tādiem skumjiem kurioziem, kad augonim uz vaiga tiek rekomendēts uzsmērēt "Bepanthen" ziedi… "Tas mani kā farmaceiti ļoti skumdina, ka ir šādas aptiekas, kur mūsu arodu tā placina," atzīst pieredzes bagātā aptiekāre.

Savulaik beigusi Rīgas 1.medicīnas skolu kā farmaceita palīgs, pavisam nesen Aina ieguva arī augstāko izglītību savā profesijā - 2006.gadā absolvēja Rīgas Stradiņa universitāti.

"Piecus gadus divas dienas nedēļā braucu uz Rīgu mācīties. Kur palika tie gadi, nezinu, bet tas bija savdabīgs laiks, kad daudz ko pārdomāju. Bija grūti, bet arī ļoti interesanti. Augstākā izglītība man bija nepieciešama, lai es varētu vadīt aptieku, tāda bija likuma prasība. Un es vēlos vadīt aptieku," uzsver Aina. Aptieka un farmaceita profesija vienmēr ir bijusi un būs vajadzīga. Šī apziņa viņai dod stabilitātes sajūtu.

 

Aina un aptieka

"Esmu no Viesītes blakuspagasta - Rites. Pēc Rīgas 1.medicīnas skolas beigšanas, mani, kā tas tajos laikos bija pieņemts, norīkoja strādāt tuvāk dzīvesvietai. Sāku darbu Aknīstes aptiekā. Pēc laika atbrīvojās Viesītes aptiekas vadītāja vietnieka vieta un es atnācu strādāt uz šejieni. Bet tiekšanās veidot karjeru absolūti nebija mans mērķis, vienkārši gribējās kaut ko pamainīt savā dzīvē. Tā es te atnācu, tā es te paliku un tā es te dzīvoju.

Aptiekas vēsture sākotnēji nebūt nebija tas, kas vilināja. Man pat par to nebija ne jausmas, tikai laika gaitā no cilvēkiem uzzināju, kā te izskatījās kādreiz, kāds bija dārzs, ka aptiekā dzīvojis un strādājis arī ārsts," atmiņās kavējas aptiekas saimniece.

Nākamais nozīmīgais solis Ainas un aptiekas sadzīvošanā bija lēmums par aptiekas privatizāciju. "Tas bija tajos juku laikos, kad tika likvidēta padomju laiku aptieku sistēma un vajadzēja izlemt - vai nu iet pašai savu patstāvīgu ceļu, kas tobrīd bija nesaprotams un nezināms, vai pašvaldība pārņem aptieku. Tā 1993.gadā mēs kļuvām par pašvaldības uzņēmumu. 2001.gadā tomēr nodibināju savu uzņēmumu. Esmu tāda rakstura cilvēks, kam vajag visu labi apdomāt, bet, kad nu biju izlēmusi, visu izdarīju ātri."

Viesītes vecās aptiekas nonākšanu privātās rokās, lai arī labi zināmās un sevi darbā pierādījušās, ne visi mazpilsētas iedzīvotāji uztvēra labvēlīgi. Pa kādam indes zoba kodienam nākas just vēl šodien - sak, nu jau tu būsi bagāta, nu tik pelnīsi… Aina to neuztver sāpīgi. Jo ne jau pelnīt un kļūt bagātai ir viņas darba mērķis. Un ja arī būtu, tad ne jau Viesītē un ne jau ar aptiekāra darbu to būtu iespējams sasniegt. Zāles kļūst arvien dārgākas, iedzīvotāju skaits un pirktspēja Viesītē ir tāda, kā ir, visas izmaksas kļūst tikai lielākas, algas un nodokļi ir jāsamaksā laikus - vajadzības uzskaita aptiekas vadītāja.

Protams, šobrīd aptieka ir rentabls uzņēmums, bet vecajai ēkai ik pa laikam nepieciešams remonts, realitāte pieprasa jaunākas tehnoloģijas, kaut vai to pašu iespēju norēķināties ar karti. Tas viss prasa izdevumus. "Es nevaru ņemt tikai sev, rēķināt, ka tas ir tikai mans, man pat tādas domas nav bijis. Jā, man ir konkrēti jautāts - tā ir tava aptieka? Jā, mana. O, tad jau tu tagad bagāta. Es nezinu, kas kuram ir bagātība. Man aptieka pa šiem gadiem ir kļuvusi kā otras mājas, es vairs nevaru ilgāk par pāris dienām no tās aizbraukt."

Vecos ozolkoka plauktus tirgotavas zālē Aina papildinājusi ar jauniem - arī no ozolkoka, tagad gan tie vēl ir gaiši, bet gan jau ar laiku iegūs cienīgo tumsnējību. Nomainītas arī ārdurvis, citādi viss ir palicis pa vecam, vien pielabots un uzturēts.

Aptiekā no kādreizējiem divpadsmit darbiniekiem palikuši vien trīs farmaceiti - bez Ainas pašas vēl Inese un Maija. "Milzīgs paldies manām meitenēm! Bez viņām nekas nebūtu iespējams. Labi, ka ir tāds kolektīvs, kuram tu vari uzticēties, aizbraukt, atstāt aptieku un zināt, ka viss būs kārtībā. Meitenes ir vietējās, arī strādā aptiekā jau kādus 20 gadus," ar savu kolektīvu lepojas Aina.

Katra diena aptiekā ir citāda, viena grūtāka, cita vieglāka, bet saimniece apgalvo, ka ar darbiem galā tiekot. Iespējams, vajadzētu vēl kādu darbinieku, varētu to arī atļauties, bet… nav, ko ņemt. "Mana meita arī mācās par farmaceitu, bet vai viņa nāks atpakaļ uz Viesīti?" šaubās Aina. Vēlāk atvadoties gan vienojamies, ka ar gadiem mainās cilvēku dzīves uztvere un, izbaudījis lielpilsētas labumus, ne viens vien sāk raudzīties atpakaļ uz laukiem. Kā būs, tā būs, bet būs labi.

 

Atkāpe par lielveikalu

Viesītē gatavojas atvērt "Mego" lielveikalu. Pēc tā koncepcijas veikalā jābūt arī aptiekai. Par lielveikala projektu atbildīgā darbiniece zvanījusi Ainai ar lūgumu uzņemties lielveikala aptiekas vadību. "Es viņai jautāju - bet kā lai atstāju savu aptieku? Nu, viņa tomēr pie manis atbraukšot. Atbrauca, paskatījās un teica - es jūs saprotu, man nav ko jums piedāvāt."

To, ka atveroties jaunai aptiekai, vienai no vecajām ir jāaiziet, diktē farmācijas nozari regulējošie likumi. Viesītē nav tik daudz iedzīvotāju, lai būtu vietas trim, pat divas pēc noteikumiem jau ir par daudz. Ja Aina izvēlētos strādāt "Mego" aptiekā, tad Viesītes lejasgals paliktu pavisam bez aptiekas. "Kā tad es cilvēkiem acīs skatītos, tad nu tiešām teiktu, ka mani tikai bizness interesē. Tāpēc es izlēmu palikt savā aptiekā," stāstu nobeidz Aina. Un aptiekas vēsture turpinās.

 

Aina un aptiekas klienti

Vecajai aptiekai ir savs klientu loks, Aina neņemas teikt, kāpēc cilvēki nāk tieši uz viņas aptieku, bet nāk, pat no otra pilsētas gala. Skumji ir tas, ka pircēju loks mazinās, daudziem aizejot aizsaulē. "Finanšu rādītāji liecina, ka mēs apkalpojam arvien mazāku cilvēku skaitu, bet zāles kļūst dārgākas, līdz ar to vidējais naudas daudzums, apgrozījums īpaši nemainās," biznesa nianses demogrāfiskā griezumā neslēpj aptiekas vadītāja.

Diendienā strādājot aptiekā, Aina redz, ka cilvēki slimo arvien vairāk, slimo arī jaunie. Medikamentu pieejamība sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos ne vienmēr ir pietiekama - daudzi nevar atļauties nopirkt visu iepakojumu, pērk vien pa plāksnītei. Arī Ainas aptiekā, tāpat kā daudzās citās Latvijas aptiekās, ir parādu burtnīciņa. Nu nevar bez tās. "Atnāk cilvēks ar recepti. Pajautā, cik maksā zāles. Un saka - es neņemšu. Bet kā tu neņemsi, tas ir nepieciešams, kā dzīvosi bez zālēm? Es tā nevaru cilvēku palaist, tur nekāds bizness vairs nestrādā, tas ir tikai cilvēcīgi."

Gadās, ka ieraksts burtnīciņā pārdzīvo pašu parādnieku. Un ne jau par niecīgām summām. Bet Aina šo tēmu nobeidz ar tik noteiktu "tā notiek", ka ir pilnīgi skaidrs, ka šādi notikumi nemainīs viņas attieksmi pret savas aptiekas klientiem - ja būs vajadzīga palīdzība, viņi to saņems. Tas gan nenozīmē, ka Aina ļauj sevi izmantot. "Ja redzu, ka parādniekam ir nauda, varu arī veikalā pieiet klāt un paprasīt. Un ja vienreiz mani esi piekrāpis, zini, nekādas atlaides vairs nebūs - šajā ziņā esmu stingra." Un tik un tā Aina ceļas augšā un slēdz aptieku vaļā arī nakts vidū, ja pēkšņi kādam slimība uzbrukusi. Tā kā aptiekā ir arī veterināro zāļu nodaļa, Ainu modina arī veterinārārsts.

Aina neslēpj, ka nākas reizēm arī pašai piestrādāt par dakteri, sniegt konsultācijas. Ņemot vērā viņas ilgo darba pieredzi, cilvēki nāk un prasa padomu. Un ir gandarījums, kad pēc tam tiek teikts paldies - ieteiktās zāles ir palīdzējušas ātri tikt uz kājām. Tomēr Aina pati ir noteikusi sev robežu, līdz kurai padomu došanā iet. "Vienmēr sūtu cilvēku pie ārsta, ja runa ir par sirdi. Mans uzdevums ir izskaidrot situācijas nopietnību. Jo cilvēki pret savu veselību kopumā izturas ļoti vieglprātīgi."

Vecās aptiekas vadītāja cilvēkiem, ne ierēdņiem par labu tulko arī prasību pieprasīt un glabāt aptiekā receptes recepšu medikamentiem. "Atbrauc lauku sieviņa reizi mēnesī uz aptieku, kā es saku, pati ar savu recepti, proti, garu zāļu sarakstu, starp kuriem, protams, ir arī recepšu medikamenti. Nu kā es viņai tās zāles nedošu, kaut arī receptes nav. Es pati atrisināšu šo receptes jautājumu, bet es nevaru pateikt - nedošu. Viņa man lūdz - meitiņ, nu saproti… Un es saprotu. Pie ģimenes ārstiem rindas ir tik garas. Arī akūtu saslimšanu gadījumos situācijas ir līdzīgas. Cilvēkam ir temperatūra, bet ārsts viņu var pieņemt pēc nedēļas. Mājās vizītēs ārsts arī nevar atnākt, jo viņam jāapkalpo tie, kas nedēļu pirms tam rindā pieteikušies. Tā vainas no akūtām nereti kļūst par hroniskām. Un es uzticos cilvēkiem, ka viņi recepti atnesīs. Un mani reti kad pieviļ."

Tā paiet Ainas un vecās aptiekas ikdiena. Katru darbdienu no 10.00 līdz 18.00, sestdienās līdz 16.00. Bet patiesībā daudz ilgāk. Jautāta par īpašiem gandarījuma brīžiem, Aina samulst. Nevarēšot tā uzreiz atcerēties. Viņa min Latvijas Tirgotāju asociācijas rīkotajā konkursā par labāko tirgotāju iegūto atzinību, labos vārdus, kas sadzirdēti caur žurnāla "Marta" rīkoto aptauju "Mans aptiekārs". Var just, uzņēmīgā un darbīgā aptiekas saimniece nav radusi daudz runāt par sevi. Tad jautāju nejauši sastaptiem viesītiešiem. Iejūtība, izpalīdzība, kompetence, nesavtīgums un reizē izdarīgums un aktivitāte - tā Viesītē raksturoja Ainu Pečausku, starp citu, arī Viesītes domes deputāti.

Vecās aptiekas dārzā vairs nekuplo paparžu mežs. Un tomēr papardes, Ainas koptas, sazēlušas gar sētu ielas pusē. Senās aptiekas vēsture nav iekalta ne memoriālā plāksnē, ne bijušo aptiekāru portretos pie aptiekas sienas, bet tieši Aina bija tā, kas rūpējās par iepriekšējās ilggadējās aptiekas vadītājas Veltas Viļķes mūža novakari. Un varbūt tāpēc vecā aptieka joprojām ir aptieka un būs aptieka, ka nepārtraukti tajā saimnieko cilvēki, kuri domā vispirms ar sirdi. Arī par biznesu.

 

 



Laikā no 1884. līdz 1887.gadam Viesītē uzcēla aptieku. Tajā saimniekoja aptiekārs Oskars Osterhofs, ēkā atradās arī ārsta kabinets un daktera Vīgnera dzīvoklis.

"Neaizmirstamā atmiņā no Osterhofu laikiem ir palicis aptiekas pagalms un dārzs visapkārt ēkai, ko iežogoja koka zedeņu sēta. Dārzs un pagalms līdzinājās skaistai pasakai. Bez augļu kokiem un ogulājiem tur auga reti krāšņuma krūmi. Pat mandeļu koks ar saviem liegajiem zariem un bāli rozā ziediem, sarkanais un baltais krateguss, zelta lietus un citi. Pasakainas papardes klāja visu piekrasti, bet leju sedza balto narcišu dobes. Te bija ziedu valstība no agra pavasara sniegpulkstenīšiem un beidzot ar pēdējiem rudens ziediem. Tanī laikā tā bija skaistākā vieta mūsu pilsētā. /../

Nevaru neatzīmēt mūsu aptiekas darbinieku kolektīva laipnību, iejūtību, vēlēšanos palīdzēt slimajiem cilvēkiem, kam padomi, palīdzība un zāles ir vajadzīgas."

No A.Bagātās atmiņām, kas pierakstītas Viesītē, 1976.gada 4.novembrī.

 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas