Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.50 (157) 2008. gada 10. decembris
            

  Aktuāli | Kas notiek mūsu ekonomikā

Latvijas ekonomikas lejupslīdes cēloņi
Mg.oec. IRĪNA ČURKINA, LZA Ekonomikas institūta pētniece


Foto: Māris Kaparkalējs "LV"
  

Pašreizējie notikumi pasaules ekonomikā kārtējo reizi apstiprina senu patiesību: ekonomiskais uzplaukums nav mūžīgs, un uzplaukums vienmēr mijas ar lejupslīdi.



ASV miljardi un miljardi zaudējumu

Šis gads ir sevišķi smags pasaules finanšu tirgum: ASV hipotekārā krīze rezultējās vairāku milzīgu finanšu kompāniju darbības grūtībās. Krīzes upuriem piepulcināma viena no lielākajām ASV investīciju kompānijām "Bear Sterns" (ASV Centrālā banka sniedza atbalstu, izpērkot par 30 mljrd. dolāru), hipotēku bankas "Fannie Mae", "Freddie Mac" (izpirkuma summa - 200 mljrd. dolāru). Septembrī bankrotēja "Lehman Brothers", un apdrošināšanas kompānijai "American International Group" (AIG) Centrālā banka piešķīra 80 mljrd. dolāru aizdevumu pret 79,9% kompānijas akciju. Tiek lēsts, ka finanšu krīzes radītie zaudējumi ir tuvu vienam triljonam dolāru.1

ASV hipotēku krīze sākās 2007.gada augustā, un, pēc ekspertu domām, ir lielākā kopš lielās depresijas 90.gadu sākumā. Finanšu krīzes radītie zaudējumi banku sektorā ir gandrīz divas reizes augstāki nekā Āzijas krīzes rezultātā (1998-99), turklāt kopējie zaudējumi, ko nes banku un citas finanšu institūcijas, ir trīs reizes lielāki.2

Pasaules akciju tirgos krīzes atbalsis ir vērojamas visu gadu, it sevišķi fondu tirgu aktivitāte svārstās pēc kārtējiem lielo kompāniju paziņojumiem par to saimnieciskās darbības rezultātiem, no vienas puses, un ASV Federālās rezervju sistēmas publicētajiem makroekonomisko rādītāju datiem, no otras puses.

Arī Latviju ietekmē pasaulē notiekošais, jo tā ir cieši iesais­tīta pasaules tirgos. Taču Latvijas negatīvais pieaugums, ko prognozē šogad, ir lielā mērā mūsu tautsaimniecības strukturālās problēmas. Gan Latvijas, gan ārvalstu eksperti pēc iestāšanās ES brīdināja par ekonomikas pārkaršanas draudiem, kā arī prognozēja cieto un mīksto piezemēšanos.

 

Mīkstā un cietā piezemēšanās

Lai kopaina ir skaidrāka, šie jēdzieni ir jādefinē. Ekonomika laikā svārstās. Ja tā atrodas augšanas fāzē (pieaug IKP3, ražošana, investīcijas, patēriņš, ražošanas un patēriņa cenas, spekulācijas ar vērtspapīriem, nekustamā īpašuma pārdošana, samazinās krājumi noliktavās, bezdarbs), tad pārlieku straujš nosaukto indikatoru pieaugums agri vai vēlu nonāks punktā, kad pieprasījuma dēļ rodas pārprodukcija, strauji aug cenas. Kāda šoka ietekmē (piemēram, kreditēšanas ierobežojumi u.c.) pastāv risks, ka iedzīvotāju pirktspēja samazināsies un pieprasījuma samazinājums radīs ražošanas un pakalpojumu apjomu lejupslīdi.

Ar mīksto piezemēšanos tiek saprasts tāds stāvoklis ekonomikas izaugsmē, ka reālā IKP pieaugums ir samazinājies un tautsaimniecība aug ļoti lēni.

Cietās piezemēšanās klasiskais gadījums ir straujas izaug­smes mija ar izlaides kritumu. To ilustrējot, var teikt, ka Latvijā mīkstā piezemēšanās nozīmētu aptuveni 1-2% IKP pieaugumu 2008.gadā, bet cietā piezemēšanās - 5% IKP samazinājumu salīdzinājumā pret iepriekšējo gadu.

 

Agrīnās brīdināšanas signāli

"Danske Bank" 2007.gada sākumā, izmantojot 11 tautsaimniecības ievainojamības rādītājus, novērtēja jauno Eiropas Savienības dalībvalstu attīstības perspektīvas. Rādītāji, kas signalizē par tautsaimniecības nestabilitāti, saskaņā ar pētījumu, ir šādi:4

• IKP pieaugums;

• inflācijas temps;

• tekošā konta bilances īpatsvars IKP;

• reālais efektīvais valūtas kurss;

• kredīta īpatsvars IKP;

• ārvalstu valūtas rezervju īpatsvars importā (foreign exchange reserves);

• eksporta attiecība pret importu;

• īstermiņa parādu īpatsvars ārvalstu valūtas rezervēs;

• reālās procentu likmes;

• valsts finanses.

Šie indikatori ir agrīnās brīdināšanas signāli par iespējamu finanšu vai ekonomikas satricinājumu. Pētījumā valstis tika sagrupētas pēc to indikatoru nozīmīguma: 7 no 11 rādītājiem signalizēja par paredzamu smago piezemēšanos un finanšu risku Igaunijā, Latvijā un Rumānijā; Bulgārijā 6 indikatori no 11 uzrādīja bīstamu attīstības tendenci, savukārt Lietuvā - 5 rādītāji. Slovēnija no aplūkotajām jaunajām dalībvalstīm atradās uz pārkaršanas riska robežas, savukārt visstabilākā attīstība bija Polijā (visu rādītāju dinamika atbilda stabilai attīstībai). Čehijā un Slovēnijā tikai divi indikatori norādīja uz ekonomikas nelīdzsvarotību. Pētījumā secināts, ka septiņās no desmit jaunajām dalībvalstīm pazīmes liecina par iespējamu krīzi. Analizējot izaugsmes rādītājus, tika konstatēts, ka visās jaunajās ES dalībvalstīs izaugsmes dzinējspēks galvenokārt ir pieprasījums. IKP vidējais pieauguma temps valstīs ar augstu pārkaršanas risku bija augstāks par 8%, pārējās valstīs tas bija zemāks par šo robežu.

Par pārkaršanu 2006.gada beigās signalizēja arī tekošā konta deficīts, inflācija un algu dinamika. Inflācijas slieksnis, kas liecina par stabilitāti, tika noteikts zemāks par 3%. Valstis ar inflācijas tempu zemāku par 3% bija Slovēnija, Čehija un Polija. Ungārija, kuras attīstība tika uzskatīta par stabilu, ierindojās otrajā augstākajā vietā aiz Latvijas. Augsto inflāciju Ungārijā skaidro ar netiešo nodokļu likmju paaugstinājumu un subsīdiju apjoma samazinājumu, tādēļ tas mazina krīzes risku. Maksājumu bilances deficīta rādītāji viszemākie bija Polijā, Slovēnijā un Čehijā. Galvenais straujā pieprasījuma izvēršanās cēlonis ir kredīta ekspansija, turklāt "Danske Bank" eksperti uzskata, ka stabils kredīta tempu pieaugums ir aptuveni 25% gadā. Kredītu pieaugums no 25% līdz apmēram 35% gadā norāda uz pārkaršanas draudiem, savukārt šā līmeņa pārsniegšana jau liecina par nestabilu attīstību. Pēdējā riska grupā tika iekļautas trīs valstis - Latvija, Lietuva un Rumānija. Eksperti uzsvēra, ka pārlieku augsts kredītu pieauguma temps vienmēr mijas ar tā strauju kritumu un arī tautsaimniecības aktivitātes mazināšanos.

 

Tautsaimniecības struktūra un izaugsmes kvalitāte

Šā gada sākumā tika publicēts kārtējais pētījums, apkopojot iepriekš minētos 11 indikatorus par 2007.gadu. Pētījumā tika secināts, ka Slovēnija no riska zonas ir pārvietojusies uz drošu attīstības virzienu, savukārt riska zonā jau iekļuvusi Polija, Slovākija, Čehija un Ungārija. Saskaņā ar ekspertu datiem, Igaunija jau piedzīvoja krasu IKP tempu samazinājumu, Latvijā joprojām bija augstākais inflācijas temps, tekošā konta deficīts, kredītu pieauguma temps privātajam sektoram un zemākā eksporta un importa attiecība.

Ir skaidrs, ka Latvijas vājai izaug­smei šogad un, iespējams, arī nākamgad ir loģisks pamatojums. Tas meklējams Latvijas tautsaimniecības struktūrā un izaug­smes kvalitātē.

Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempi līdzinās Āzijas tīģeru izaugsmei.

Aplūkojot IKP struktūru, jāsecina, ka ir notikusi pāreja no ražošanas uz pakalpojumu ekonomiku. Būtībā šāda struktūra ir visās attīstītajās valstīs, un vairums pasaules valstu pašlaik galvenokārt balstās uz pakalpojumu sektora radīto pievienoto vērtību. Taču ir jānošķir valsts ar stabilu ekonomiskās attīstības vēsturi no valsts ar ekonomikas modeļa maiņu. Tas, ka Latvija pēc tautsaimniecības struktūras līdzinās attīstītajām valstīm, ir nevis stabilas un ilgtspējīgas augsmes, bet komandekonomikas sistēmas sabrukuma rezultāts. Savu 1990.gada izlaides līmeni (IKP pēc pirktspējas paritātes) Latvija sasniedza tikai 2004.gadā. Slovēnija, Čehija, Ungārija, Slovākija un Polija pārsniedza pirmspārejas izlaides līmeni 2000.gadā, un tas liecina par veiksmīgākām tautsaimniecības reformām.

To, ka Latvijas izaugsme nav ilgtspējīga, nosaka arī augstais gaistošo pakalpojumu nozaru īpatsvars. Tirdzniecības sektora īpatsvars IKP 1995.gadā bija 10%, bet 2007.gadā - jau 20%. Strauji pieauga darbības ar nekustamo īpašumu, noma un tamlīdzīga komercdarbība. Šīs nozares īpatsvars IKP 1995.gadā bija 10%, bet 2007.gadā - 16%.

Savukārt nekustamo īpašumu nozares pievilcību uzskatāmi parāda arī ārvalstu investīciju apjoms - te 2000.gadā Latvijā koncentrējās 5% no visām ārvalstu investīcijām (Lietuvā 2%), 2008.gadā - 12% (Lietuvā 6%).5

Nopietns brīdinājuma signāls tautsaimniecībai ir zemais apstrādes rūpniecības īpatsvars - no aptuveni 30% 90.gadu sākumā tās īpatsvars IKP šā gada 3.ceturksnī bija 10,7%.

 

Ko darīt ekonomikas politikas veidotājiem

Lai arī IKP pieaugums 2008.gadā ir prognozēts negatīvs, jāsecina, ka IKP apjoms joprojām būs lielāks nekā 2007.gadā (sk. attēlu).

Šāda tautsaimniecības korekcija, lai cik cietsirdīgi tas skanētu, lielā mērā nozīmē arī ekonomikas attīrīšanos. Piemēram, nekustamā īpašuma tirgū sērijveida dzīvokļu cenu kritums 2008.gada novembrī pret augstāko 2007.gada aprīļa punktu ir gandrīz 40%. Samazinoties kreditēšanas apjomiem, ir vērojama uzņēmējdarbības klimata maiņa būvniecībā un saistītās nozarēs.

Taču tas, ka apstrādes rūpniecības izlaide samazinās, ir signāls ekonomikas politikas veidotājiem aktīvākai rīcībai. Iespējams, pienācis īstais laiks pārskatīt dažu nodokļu pozīcijas par labu progresīvām nodokļu likmēm.

IKP negatīvais pieaugums lika arī pārskatīt valsts finanses, pieņemot 2009.gada budžetu ar 1,5% deficītu no IKP. Kā galveno argumentu parasti, plānojot budžetu, min Māstrihtas kritērijus (ne vairāk kā 3% no IKP) tautsaimniecības stabilitātei. Jāsaka, ka arī virknē attīstīto valstu vidējais budžeta deficīts laikā no 1991.gada līdz 2000.gadam nereti neatbilda kritērijiem - Itālijā 6%, Francijā 4%, Kanādā, Japānā 4%, Vācijā 2%. Šā brīža ekonomikas attīstības nosacījumi liecina, ka budžetu plānot ar pārpalikumu nav iespējams. Tas bija jādara tad, kad izaugsme pārsniedza 8% gadā. Ekonomikas politikas receptes ir gadu desmitus senas: lejupslīdes laikā jāatvieglo tautsaimniecības slodze, paplašinot valsts izdevumus, samazinot nodokļus, un uzplaukuma laikā - pretēji. Piemēram, Latvijā noraidītā ideja pazemināt PVN likmi pārtikai pastāv lielā daļā ES valstu: Lietuvā, Čehijā, Austrijā, Vācijā, Lielbritānijā.

Labākais arguments, kas varētu likt pārskatīt ekonomikas politikas veidotāju patērētāja nostāju attiecībā pret nodokļiem, ir sociālā gaisotne Latvijā. Minimālā reālā alga joprojām atpaliek no iztikas minimuma, un sociāli neaizsargātāko iedzīvotāju ienākumi ir vēl zemāki. Pretēji plānotajam, ir pieaugusi iedzīvotāju noslāņošanās un sociālā spriedze sabiedrībā.

Jāsecina, ka galvenais Latvijas attīstības drauds ir nevis finanšu krīzes iespējas, bet strukturālo problēmu saasināšanās: atalgojuma un produktivitātes samērs, izmaksu pieaugums un darbaroku trūkums.

 

Reālā IKP pieaugums Latvijā (1996-2008, %)

1996

1997

1998

1999

2000

2001

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2008*

3,9

8,4

4,7

3,3

6,9

8

6,5

7,2

8,7

10,6

12,2

10,3

-5,0

* prognoze

 


1 Čevers M. Domino kauliņu efekts, jeb kurš būs nākamais? Miljons, 2008, oktobris, Nr.6, 11.-13.lpp.

2 Global Stability Report. IMF, 2008, October, pp.15-17.

3 Iekšzemes kopprodukts - visu gala preču un pakalpojumu vērtība, saražota valstī gada laikā, naudas izteiksmē.

4 Christensen L., Rasmussen L. New Europe: A warning not be ignored. Danske Bank, 2007, February 23.

5 Latvijas Bankas un Lietuvas Statistikas departamenta dati.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas