Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.20 (76) 2007. gada 16. maijs
            

Lauku tūrisma maizes mīkstums un garoza

 

05.JPG (20599 bytes)
Rideļu dzirnavās maltos miltus turpat blakus, krogā, iejauc pankūku mīklā un cienā viesus. Saimniece Ingūna Jātniece smaida vien un pie biezajām miltu bliņām piedāvā gan krējumu, gan medu un zapti. Vai nav īstens lauku labums?

Asociācijas "Lauku Ceļotājs" izrādītais piedāvājums ir raibs kā dzeņa vēders: no gultasvietām blakus saimnieku istabai līdz lepniem viesu namiem un brīvdienu mājām ar izsmalcinātu interjeru. Ir gan ko izvēlēties tūristiem, gan ko mācīties viesu uzņēmējiem: lauku tūrisma biznesā arvien ir brīvas vietas.

 

Saimnieki saka: maizei mīkstums labs

Kurzemes puses lauku tūrisma saimnieki par klientu trūkumu šovasar nesūdzas: kalendāri jau piezīmēti sarkani no vasaras sākuma līdz beigām. Pārsvarā te brauc ārzemnieki, kam vajag jūru, ezera krastu, svaigu gaisu, puķes, putnus un mieru.

Viesu mājas "Brāļtīrumi" saimnieks Valdis Drande neslēpj, ka dzīvo labi: par naudu, ko viņš nopelna lauku tūrismā, izdodas gan iztikt ikdienā, gan kopā ar sievu divreiz gadā aizbraukt uz ārzemēm. Nekādu lielo saimniekošanas noslēpumu nav: kārtība, viesmīlība, angļu valodas zināšanas un prasme paprasīt maksu par piedāvātajiem pakalpojumiem.

Par lauku tūrisma amatieri sevi sauc arī brīvdienu mājiņas "Mikas" saimnieks Pēteris Cīmanis. Viņa saimniekošana aizsākusies gluži nejauši, kad kopā ar sievu izdomājuši, ka viņu vasarnīca Abragciemā kļūst gluži skumīga neapdzīvotības dēļ, jo paši uz to aizbrauca labi ja reizi nedēļā. Kāpēc lai tur nedzīvotu tūristi, kurus vilina jūra tepat pāri plecam? Un vai tā nav laba ziņa, ka vienā no "Miku" mājām visu atvaļinājuma nedēļu pavadīja kultūras ministre?

Par citām viesu mājām līdzīgi stāsti: "Piejūras namā" izbūvēts koka kubls, kur viesiem karsēties svaigā gaisā, bet "Ezerkrastos", Sasmakas ezera krastā, saimniece ziemā visu māju kurina pat viena ciemiņa dēļ: reiz kāds vīrietis, kam vajadzēja pastrādāt, bet mājas apstākļi neļāva, ieradās un savdabīgajā japāniskajā interjerā pavadīja vairākas dienas.

Saimnieki nesūdzas. Jo pie tiem īgnajiem viesi brauc nelabprāt, bet pie veiksmīgajiem atgriežas paši un sūta draugus.

 

06.JPG (43084 bytes)

Atrodi atšķirības - tā varētu teikt tiem, kas domā, ka visi lauku tūrisma piedāvājumi ir pār vienu kārti metami. Nebūt ne! Ja saimnieks uzdrošinās, viņš kā naktsmītni var piedāvāt tūristu vajadzībām pielāgotu vasaras mājiņu bezmaz strazdu būra lielumā, bet - ja rocība atļauj - tūristu priekam var uzcelt pat veselu māju. Pa labi - Pētera Cīmaņa piedāvātais vasaras namiņš "Mikas" Abragciemā, pa kreisi - Valda Drandes piedāvājums "Brāļtīrumi" Ģipkā. Par klientu trūkumu nesūdzas ne viens, ne otrs

Ir arī garoza. Pacieta…

Lai gan apciemotie brīvdienu un lauku māju saimnieki ir optimisma pilni un cerīgi, neba viņu darba maize bez garozas. "Lauku Ceļotāja" vides speciālists Juris Smaļinskis, kas labi pārzina lauku tūrisma darboņu problēmas un priekus, atzīst, ka saimniekiem ne vienmēr klājas tik labi, cik optimistiski viņi par to stāsta citiem.

Lauku māju saimniekiem daudz vienkāršāk uzņemt viesus būtu tad, ja tiktu vienkāršotas papīru kārtošanas un finanšu atskaišu lietas: nav problēmu sakopt telpas un uzklāt gultu, laipni sagaidīt un ar cerību uz atkalsatikšanos pavadīt ciemiņus, bet krietni grūtāk ir sadzīvot ar dažādām kontrolējošām iestādēm.

Pamatīga lauku saimnieku problēma ir viesu ēdināšana. Nokārtot visas formalitātes un ievērot noteikumus, lai varētu gatavot ēdienu viesiem, ir tik sarežģīti, ka saimnieki drīzāk izvēlas sev vieglāko, bet ciemiņiem neizdevīgāko variantu: piedāvā izmantot virtuvi, kurā tūristi sev ēst gatavo paši. Vairāki saimnieki, kas ir mēģinājuši piedāvāt ēdināšanu, to pārtraukuši drīz vien pēc Sanitārās inspekcijas pārbaudēm.

Vēl cita lauku tūrisma problēma ir rūpala sezonālais raksturs: patiesībā vien trīs mēnešus gadā saimnieki var strādāt ar pilnu atdevi, kamēr pavasarī, rudenī un ziemā klientu ir nesalīdzināmi mazāk. J.Smaļinskis atzīst: nav noslēpums, ka daudzi saimnieki, kas vasarās laipni uzņem tūristus, citos gadalaikos brauc piepelnīties uz ārzemēm.

 

07.JPG (31381 bytes)
 Tūristu priekam Engures ezera krastos ganās gan savvaļas zirgi, gan govis. Te nu būtu jāielāgo, ka tie tomēr ir savvaļas dzīvnieki, ap kuriem nevajadzētu čubināties un barot tos ar maizi un "bonbongām" - tā var tikai traucēt dzīvniekiem iemācīties izdzīvot pašiem

Idejas uzņēmīgajiem

Izzinot lauku tūrisma apjomus, pieredzi un tendences, kā arī iepazīstot citu valstu lauku tūrisma piedāvājumu un tūristu prasības, J.Smaļinskis spēj ne vien izvērtēt jau padarīto, bet arī ieteikt jaunas idejas.

Viena no tām: nākotnē ieguvēji noteikti būs tie, kas Latvijā piedāvās putnu vērošanu. Mūsu zemē ir daudz vietu, kur aplūkojamas daudzas putnu sugas, kuru Eiropā vairs nav vai kas kļuvušas gaužām retas. Protams, tiem, kas putnus redz ik dienu, var likties: tad nu bizness - kurš gan nav putniņus redzējis! Bet izrādās - nav jau arī! J.Smaļinskis zina kādu Eiropas lielpilsētas putnu vērotāju, kas nedēļas nogalēs regulāri dodas uz Latviju, lai atkritumu izgāztuvē Getliņos pētītu putnus. Jebkurā gadījumā - Latvijā putnu vērošanas vietu varētu būt daudz vairāk.

Vēl viena ideja: velotrašu izveidošana Latvijā. Nezinātājiem pat prātā nevar ienākt, cik daudz ārzemju tūristu interesējas, kur Latvijā vasarā var ar riteni nobraukt, bet ziemā ar distanču slēpēm noslēpot garus gabalus, lai mierīgā gaisotnē baudītu dabu. J.Smaļinskis iesaka šādas velotrases vai slēpošanas ceļus izveidot vietās, kur savulaik vijās šaursliežu dzelzceļi. Ja šīs trases turklāt papildinātu ar bijušo stacijas ēku apskati, pieprasījums būtu noteikti. Starp citu - pavisam drīz "Lauku Ceļotājs" izdos Latvijā pirmo karti ar ceļojumu maršrutiem velosipēdistiem.

 

Dabas taku spožums un posts

Lai tūristus piesaistītu kādai vietai, ir vajadzīgs kas īpašs, bet ne ārkārtējs: tūristi nebrauc uz laukiem, lai meklētu dimanta olas vai zelta ābeles. Tas, ka paši nespējam novērtēt tos dārgumus, kas mums ir, nenozīmē, ka neesam interesanti tūristiem. Spilgts piemērs ir Latvijā jau izveidotās dabas takas: objekti, ko cilvēki tajās dodas aplūkot, bija jau sen pirms taku izveidošanas, bet ar infrastruktūras - norāžu, informatīvu stendu - izveidošanu, tūristiem tiek atklāti pateikts: nāciet, te ir ko redzēt! Veiksmīga lauku tūrisma komplekta labākās sastāvdaļas ir dabas taka + lauku labumi + jaukas naktsmājas.

Lauku tūrisma speciālisti atzīst: arvien neprotam paņemt naudu par dabas labumiem, kuru apskatei izveidota attiecīga infrastruktūra. Cik tūristu ar laivām izbrauc Gauju, nemaksājot par to ne santīma? Cik izstaigā dabas takas? Vienīgais, kā pašlaik tūristi var atbalstīt lielas dabas taku daļas uzturēšanu: pašiem jāizmanto un citi jāmudina meklēt vietējos gidus, kuru pavadībā taku izstaigāšana ir daudz vērtīgāka abām pusēm.

Dabas takas Latvijā apdraud vēl kāds posts: nekur citur cilvēki tūrisma infrastruktūru nebojā tik ļoti kā Latvijā. Turklāt līdz ar dabas taku izveidošanu diemžēl cieš tās dabas bagātības, kuru dēļ takas izveidotas. Piemēram, Orhideju takā, kas vijas gar Engures ezeru, vairs nezied tik daudz orhideju, cik plauka tad, kad takas vēl nebija. Diemžēl pārāk daudzi tūristi grib tikai vienu puķi, domājot, ka viņš tāds vienīgais…

 

Lolita Lūse, KV

Foto: Maija Pētermane, travelnews.lv

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas