Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.15 (122) 2008. gada 9. aprīlis
            

  Aktuāli | Ko domā uzņēmējs

Ražotājs un eksportētājs konkurences dzirnavās
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
   

Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas (JMR) sakoptajā pagalmā dārzniece aprūpē pirmās pavasara puķes. Nelielās biroja ēkas kāpņutelpā norisinās pamatīgs remonts, ļaujot nojaust, ka šeit drīzumā būs moderna un skaista vide, tāpat kā visapkārt.

Ārēji viss liecina par sakārtotu ražošanu un pārticību arī šajā ekonomikas pieklusuma laikā, kad elektroenerģijas cena tika paaugstināta gandrīz par 40 procentiem.

Kā ir īstenībā, intervijā "Komersanta Vēstnesim" stāsta a/s "Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca" valdes priekšsēdētājs PĒTERIS BILA.



- Cik daudz cilvēku pašlaik strādā rūpnīcā?

- JMR un SIA "Madara", kas arī specializējusies mašīnbūvē un kam pieder 75 procenti JMR akciju, nodarbina aptuveni 250 strādājošo. Bet mūsu telpu nomnieki dod darbu gandrīz tūkstotim cilvēku. Tā ka ļaužu šeit strādā daudz. Ja telpas neizmanto, tās tiek izdemolētas. Tepat, Lietuvas šosejas malā, redzams, kas palicis pāri no bijušās Sēklu fabrikas. Skats kā pēc kara.

 

Gandrīz 100 procentu eksports

- Cik daudz cilvēku šeit strādāja padomju laikā?

- Senāk šajās teritorijās rosījās vairāk nekā 3000 cilvēku. Tolaik mums tirgus bija visur pasaulē, kur Padomju Savienība uzbūvēja metalurģiskos kombinātus, - Meksikā, Kanādā, Āfrikas un arābu valstīs. Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas ekonomiskā situācija noplaka un, protams, saruka arī pieprasījums.

- Kurp tagad eksportējat savus izstrādājumus?

- "Madara" eksportē 98 procentus produkcijas, JMR ir par pāris procentiem mazāk, un pircēji ir Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Kazahstānā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, Ēģiptē, Pakistānā, Irānā un citur. Izgatavojam eļļošanas iekārtas un bremžu sistēmas lieliem mehānismiem - to pašu, ko senāk. Mūsu lielākie klienti ir lielie metalurģijas uzņēmumi.

- Kad Jelgavā mašīnbūve bija uz iznīkšanas robežas un jūs pārņēmāt rūpnīcas, no jauna nācās dibināt visus kontaktus un iekarot savu vietu?

- Protams. Arī daudzās bijušās PSRS valstīs sākās privatizācija, rūpnīcām mainījās saimnieki, jā, viss bija jādara no jauna.

- Kādā attīstības posmā pašlaik ir JMR?

- Mēs modernizējam gan savu produkciju, gan iekārtas, ar kurām strādājam. Pieprasījums strauji palielinās, un, tā kā ražošanas apjomi pieaug arī Ukrainā un Krievijā, mēs to vairs nespējam apmierināt.

- Tad jau labi! Atliek tikai pašiem izvērsties?

- Kadru nav! Rūpnīcai ir specifiska produkcija, un mums šodien faktiski vairs nav strādnieku šā vārda ierastajā izpratnē. Tie ir speciālisti, kas strādā ar programmētajiem darbgaldiem (CNC), un viņiem faktiski jau vajadzīga augstākā izglītība. Mums ir nepieciešami tehnologi, darbgaldu programmētāji. Jā, mēs varētu straujāk palielināt ražošanas apjomus - japāņu, vācu, zviedru un franču darbgaldus sapirkām, viss ir, bet nav, kas ar tiem strādā.

 

Aizvilinātie metinātāji un inženieri

- Vai jums ir padoms, kā risināt šo jautājumu?

- Risinājums ir ļoti vienkāršs, bet valdība mums neļauj kadrus mācīt. Ir izveidots tāds Darba likums, kas faktiski nosaka, ka darba devējam par saviem līdzekļiem ir jāapmāca darba ņēmēji, bet viņiem pret darba devēju nekādu saistību nav. Tas bremzē visu ražošanas attīstību. Ja mēs strādniekus apmācām, viņi tūdaļ aiziet pie konkurentiem, jo tie sola piecus latus vairāk. Mēs par savu naudu esam izmācījuši aptuveni 250 metinātāju, visa Jelgava ir pilna ar mūsu bijušajiem kadriem, bet pašiem trūkst. Man tagad tas ir apnicis un arī līdzekļu vairs nav.

Kā jau teicu, vienkāršu strādnieku tradicionālajā izpratnē mums vairs nav. Ir programmēto darbgaldu CNC operatori, kam nepieciešama inženieru kvalifikācija, turklāt viņi papildus vēl jāapmāca Zviedrijā vai Vācijā, un tas izmaksā desmitiem tūkstošus eiro par katru speciālistu.

- Varbūt jūsu dotais atalgojums ir tik skops, ka to viegli pārsolīt?

- Konkurentam vairs nav jātērē lielā nauda darbinieka apmācībai, viņš var atļauties maksāt vairāk tam speciālistam, kura sagatavošanā esmu ieguldījis tūkstošus. Bez darba devēja ieguldījuma speciālists šādu atalgojumu nekad nesaņemtu. Bet visas ārzemju firmas, kas te, Jelgavā, darbojas, nosola nedaudz lielāku algu un mūsu sagatavotos speciālistus aizvilina. Jo viņi patiešām nav glupi un ir gana centīgi.

- Cik daudz maksājat?

- Darba samaksa viņiem, tāpat kā citos līdzīgos uzņēmumos, ir augsta - tūkstotis, pusotra tūkstoša latu mēnesī. Bet, kad augstskolas beidzēji pie mums atnāk strādāt, kā jau teicu, ārzemnieki tos uzreiz izzvejo. Turklāt ne tikai ārvalstu uzņēmumi, kas darbojas Latvijā. JMR apgrozās to somu, zviedru un norvēģu firmu pārstāvji, kurās mums izgatavo un pārdod darbgaldus un instrumentus, un, tikko redz labu jauno speciālistu, tā tūdaļ klusām nolīgst. Mums te iztīrīja visu cehu no šiem CNC puišiem. Bet ārzemju uzņēmumi ar viņiem noslēdz kontraktus, piemēram, uz pieciem gadiem, un tas viņiem ir saistoši. Tā ir visā pasaulē, tikai ne pie mums. Tādēļ mums neatmaksājas apmācīt jaunos speciālistus. Bet, cik zinu, to būtu gatavi darīt ļoti daudzi uzņēmēji. Ja mēs droši varētu maksāt stipendijas, augstskolu un koledžu studentiem nevajadzētu gudrot, kā nopelnīt naudu un piestrādāt pa vakariem, lai samaksātu par skolu un izdzīvotu. Es labprāt atlasītu puišus no Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes, kuri pie mums nāk praksē un jūtas šeit kā savās mājās, maksātu viņiem 100-200 latu stipendiju mēnesī, ja zinātu, ka pēc augstskolas beigšanas viņi atnāks uz mūsu rūpnīcu un dažus gadus strādās par tādu algu, kāda mūsu uzņēmumā ir. Problēma tādējādi būtu atrisināta. Protams, ka mēs nevaram maksāt tik lielas algas kā zviedri vai norvēģi.

Saistībā ar Latvijas attīstību ir ļoti būtiski mainīt likumdošanu, lai darba devējs un darba ņēmējs būtu līdzvērtīgā situācijā. Ja noslēdz līgumu, tad abām pusēm tas ir saistošs. Pašlaik darba ņēmējam nav gandrīz nekādu saistību. Tas bremzē arī visu izglītības sistēmu.

 

Izglītības sistēma kā akls kaķēns

- Par to, ka tik daudzi jaunie inženieri aizbrauc strādāt uz ārzemēm, nav gadījies dzirdēt. Līdz šim valstī skaļāks uztraukums bijis par tiem aizbraucējiem, kas ārzemēs lielākoties strādā vienkāršus darbus.

- Manuprāt, tas vairs nav aktuāli - kas gribēja, tie jau aizbraukuši, turklāt mūs šie cilvēki neinteresē, jo mašīnbūvē viņi neko nevar darīt. Bet, lūk, tie speciālisti, par kuriem runāju, virza uz priekšu attīstību. Kāda inovācija un tehnoloģiju attīstība var būt, ja nav tās nākotnes virzītāju?

- Arī Tehniskā koledža gatavo programmēto darbgaldu operatorus. Vai tas jums nebūs atspaids?

- To sāka darīt tikai nesen. Paskatīsimies, kā būs. Taču valsts mērogā tas vienalga ir par maz. Pašlaik izglītības sistēma maldās kā akls kaķēns - māca visu ko, bez sajēgas, ko īsti vajag. Un, protams, māca tajās specialitātēs, kas prasa mazāk izdevumu. Ekonomistu, juristu vai politologu izglītošana ir daudz lētāka par inženieru sagatavošanu, un tagad ir saražots tik daudz šo speciālistu, ka nav kur likt. Mūsu uzņēmums un citi ražotāji valstij maksā lielus nodokļus, un īstenībā šīs aplamības tiek darītas par mūsu pašu naudu.

Visi ražotāji zina, kādi speciālisti un cik daudz turpmākajos gados tiem būs vajadzīgi, jo mēs plānojam savu darbību ilgtermiņā. Kad nesen Jelgavā bija ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, viņš rokas vien plātīja - jā, jūsu uzdevums ir maksāt valstij nodokļus, bet izglītības sistēmas - gatavot jums labus speciālistus…

Kad LLU Tehniskajā fakultātē bija mašīnbūves programmas akreditācija, uz to bija ieradušies profesori no Kauņas institūta. Viņi stāstīja, ka arī Lietuvā trūkst šādu inženieru, bet tur var noslēgt līgumus ar jaunajiem speciālistiem par konkrētu darba ilgumu uzņēmumā. Ja pēc augstskolas jaunajam speciālistam kādi divi trīs gadi ir jānostrādā uzņēmumā, tad šajā laikā parasti viņš nokārto arī mājokļa lietas, varbūt apprecas, iesakņojas, un ir pamats domāt, ka tur arī paliks. Es nezinu, kas ar tiem ierēdņiem ir - prātiņa pietrūkst vai nav vēlēšanās sakārtot šādas elementāras lietas.

 

Konkurētspējas vājums

- Kā jūtaties šajā inflācijas kāpuma laikā ārvalstu tirgū?

- Ceļas visi maksājumi. Par gāzi, par elektrību, kas ir mūsu ražošanas pamats, arī zemes nodoklis tika paaugstināts desmitkārtīgi, jo tikpat daudz paaugstinājās zemes kadastrālā vērtība. Labi, ka likums nosaka: šis pieaugums nedrīkst būt lielāks par 25 procentiem no iepriekšējā gada summas. Bet par ēkām maksājums patiešām pieaudzis desmitkārt. Paaugstināja minimālo algu, atkal lielāks nodoklis jāmaksā. Un ir godīgi jāatzīst - ar tuvākajiem kaimiņiem mēs neesam spējīgi konkurēt. JMR iztur tādēļ, ka ražojam specifisku produkciju, saņemam nomas maksu par telpām, esam ārkārtīgi modernizējuši ražošanu. Bet "Madarai", kas savus izstrādājumus pārdod tuvāk - Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā -, pretim ir poļu, lietuviešu un igauņu ražojumi, kas labvēlīgākas uzņēmējdarbības vides dēļ ir lētāki. Mēs arī nevaram pacelt cenu tik daudz, cik prasītu visi iepriekš minētie apstākļi, tādēļ cieš uzņēmuma attīstība. Bet tik un tā esam dārgāki, un bizness pamazām aiziet pie kaimiņiem.

- Kāda tieši ir jūsu atšķirība no konkurentiem?

- Igauņu un lietuviešu uzņēmēji darbinieku slimības lapas apmaksā vienu vai divas dienas, un šāda kārtība pastāv sen. Viņiem ar nodokli neapliek ražošanas attīstībā ieguldītās investīcijas. Lietuvā ir ļoti vienkārši arī ar transporta nodokli - ja tu brauc vairāk, tad arī maksā vairāk. Bet mums, kaut arī izmantojam kādu mašīnu reizi mēnesī, jāsamaksā pat 400 latu nodoklis par visu gadu. Tas ir visīstākais stulbums. Un sekas šai sliktajai biznesa videi redzam uz katra soļa - mums ir leišu veikali, kuros tirgo turienes pārtikas produktus, bet mūsu piena pārstrādes uzņēmumi nevar izturēt konkurenci unveras ciet. Un arī mēs zaudējam izdevīgus pasūtījumus no ārvalstīm.

 

Atbalsts tikai vārdos

- Taču īstenībā jūs darāt tieši to, ko valsts sludina kā visnepieciešamāko - ar jaunām tehnoloģijām un iekārtām ražojat izstrādājumus ar augstu pievienoto vērtību un gandrīz visu produkciju eksportējat.

- Un kas no tā? Mums tikai paaugstina izmaksas. Bija runa, ka samazinās sociālos maksājumus. Nekas nav noticis. Tagad par darbnespējas lapu atmaksu kaut ko lemj. Atbalsts ir tikai vārdos, vēlamajā izteiksmē. Runā par eksporta atbalstu - mēs to nejūtam!

Ja valdība stimulētu ražošanu, nodokļu ieņēmumi palielinātos paši par sevi. Pietiktu gan ārstiem, gan skolotājiem un pensionāriem. Bet mūsu varasvīriem pietiek prāta tikai paaugstināt nodokļus. Valdība ir, ministri sēž, bet varbūt pēc dažiem mēnešiem viņi tur vairs nebūs.

Un tādēļ rodas iespaids, ka ilgtermiņa programmas viņus faktiski neinteresē. Tas, ka nodokļu ieņēmumi pašlaik vēl pildās, ir iepriekšējo gadu inerce. Drīz jutīsim pretējo.

- Vai redzat, ka metālapstrādes nozarē būtu vieta arī jauniem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem?

- Mazie ražotāji var strādāt tikai tad, ja pastāv lielie, kas tiem dod pasūtījumus. Mēs pašlaik nevaram saražot tik daudz, cik mums ir pieprasījums, un ļoti daudzas detaļas pasūtām izgatavot citiem uzņēmumiem. Bet to starpā ir ļoti maz Latvijas firmu. Pasūtījumus dodam igauņiem, lietuviešiem, jo tie spēj saražot lētāk.

- Tad jūs lielā mērā uzturat šo valstu mazos ražotājus!?

- Bet ko lai mēs darām? Ja tagad inženieris pabeidz Tehnisko fakultāti, ja ir enerģisks un gudrs un vēlas veidot savu biznesu, kam viņš ražos? Savulaik pirmā Godmaņa valdība jau veiksmīgi likvidēja daļu uzņēmumu, un izskatās, ka tagad tiks piebeigti atlikušie. Ja mēs, Baltijas valstis, esam kā vienots reģions, ja starta pozīcija visām bija līdzīga, tagad valdības uzdevums būtu gādāt, lai mums ir labvēlīgāka biznesa vide nekā sāncenšiem. Bet Latvija ir atpalikusi, runa pat nav par vienlīdzīgu konkurētspēju. Pašlaik uzņēmumi rindām vien tiek slēgti vai strauji samazina strādājošo skaitu. Tepat, Jelgavā, "Signum" pārdod savas iekārtas, "Flora" no 150 ir atlaidusi 80 cilvēkus, un tā visapkārt.

Parunājiet ar jebkuru valdības vīru, viņš teiks - jā, lai būtu konkurētspējīgi, nodokļu slogam jābūt tādam pašam kā kaimiņiem. Bet tā nav. Kāpēc?

 

Ķīnieši - nopietni sāncenši

- Nule atgriezāties no Ķīnas. Pētījāt tirgu?

- Ķīna pašlaik pārņem pasauli ar savu milzīgo ražošanu, un ir jāzina, kas tur notiek mūsu laukā. Padomājiet - viens miljards un trīssimt miljoni, un viņi VISI strādā!

- Vai saskatāt draudus arī jūsu industrijai?

- Tas ir drauds visiem. Viņu politika ir tāda: ja ir kāds labs produkts ar lielu pieprasījumu, tad cenšas dibināt kopuzņēmumu ar šā izstrādājuma ražotāju vai panākt tā meitasfirmas izveidi Ķīnā. Tikko ražotne izveidota un nostabilizējusies, pieredze izpētīta, blakus tiek būvēta ķīniešu rūpnīca ar tādām pašām iekārtām, kas ražo tos pašus produktus, un tirgus ir pārņemts.

- Bet vai šie ražojumi būs tikpat kvalitatīvi?

- Tas ir aizspriedums, ka ķīniešu produkcija nav tik laba. Tā ir pietiekami kvalitatīva par daudz zemāku cenu. Mēs bijām mašīnbūves rūpnīcās - tur stāv tādi paši moderni darbgaldi kā pie mums. Viņi jau sāk pētīt mūsu ražojumus un piedāvā mūsu produkciju ražot Ķīnā. Bet es zinu, ar ko tas beigsies. Jau ir jāskatās, lai neražotu tos produktus, ko piedāvā ķīnieši, jo konkurenci neizturēsim.

- "Madara" ir viens no uzņēmumiem, kas nodarbina ieslodzītos. Pirms gada ļoti slikta bija situācija ar darba ražīgumu - cietumnieki nevēlējās darba laikā strādāt, jo no viņu algas tika veikti lieli atskaitījumi valsts budžetā. Satversmes tiesa tos atcēla. Kā veicas tagad?

- Ieslodzīto profesionālā apmācība notiek veiksmīgi, mēs sadarbojamies gan ar Pieaugušo izglītības centru, gan arodskolu, gan arī skolojam par saviem līdzekļiem, un pie mums viņi iegūst praktiskās zināšanas. Pašlaik strādā aptuveni 70 cilvēku. Plānojām paplašināties arī šajā jomā, bet tagad cenas ceļas un nevaram atļauties papildu ieguldījumus. Vienas darba vietas iekārtošana cietumā vien maksā 20 tūkstošus latu.

Mēs darām ļoti derīgu darbu, izmācām viņus par metinātājiem. Tas ir pieprasīts un ļoti labi atalgots arods. Ieslodzītie par nopelnīto algu var veidot uzkrājumus un, iznākot brīvībā, atrast sev mājokli un labi apmaksātu darbu - tātad normāli iekļauties dzīvē.

- Viņi cenšas apgūt šo arodu?

- Ļoti cenšas. Pasniedzēji saka: par tādiem skolniekiem varam tikai sapņot. Jo viņiem nekā cita īpaši nav ko darīt, kā vien mācīties. Turklāt es tiem, kuri bijuši centīgi, arī pēc soda izciešanas piedāvāju darbu. Tā mazinās iespēja, ka bijušie ieslodzītie neilgi pēc atbrīvošanas atkal izdara noziegumu un atgriežas nebrīvē. Mani patiešām ļoti uztrauc noziedzības augstais līmenis Jelgavā un ne tikai šeit. Pēc soda izciešanas ieslodzītajiem izsniedz niecīgu pabalstu un palaiž brīvībā. Darbu atrast viņi nevar, jo neko neprot, tādēļ atliek vien kādu piekaut un aplaupīt. Valstij ļoti vajadzētu atbalstīt uzņēmējus, kas nodarbina ieslodzītos.

- Cik liels ir jūsu uzņēmumu apgrozījums?

- "Madarai" ir pieci miljoni eiro, un JMR aptuveni pieci miljoni dolāru.

- Un nobeigumā - kā jūs viens cilvēks tikāt pie šīm rūpnīcām?

- Nopirku izsolē. Godīgi. Manā labā nekādi noteikumi nav grozīti. Mašīnbūves rūpnīcas izsolē es biju vienīgais pretendents. Tāpat arī ar Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu. JMR bija pusotra miljona latu nodokļu parāds, un pusotru miljonu vajadzēja samaksāt par rūpnīcu - tas bija deviņdesmito gadu vidū. Tā bija ļoti liela nauda. Lai to atpelnītu, "Madara", kas iegādājās rūpnīcu izsolē, strādāja trijās maiņās un vēl sestdienās un svētdienās, lai šo naudu nopelnītu. Mums bija grafiks, kā bija jāizmaksā. Ja tagad padomā, kā mēs strādājām, otrreiz to nespētu. Toreiz vide bija tāda, bija cilvēki, kas gribēja saglābt savu rūpnīcu - laba komanda!

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas