Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.22 (129) 2008. gada 28. maijs
            

  Likumu ABC | Par valodu uzņēmējdarbībā

Kādā valodā tirgojam un pelnām?
Klinta Ločmele, "KV"


Foto: no Valsts valodas aģentūras arhīva

Nereti, darbiniekiem pieprasot svešvalodu zināšanas, uzņēmēji atstāj novārtā valsts valodas lietojumu. Šobrīd sabiedrībā raisās diskusija – cik liela loma valsts valodai jāatvēl privātajā uzņēmējdarbībā. Vai pārdot maizi pircējam krievu valodā ir Valsts valodas likuma pārkāpums? Valsts valodas aģentūras direktors prof. JĀNIS VALDMANIS intervijā norāda, ka latviešu valodas pozīcijas privātajā uzņēmējdarbībā ir pasliktinājušās, jo daudzām profesijām tieši darba devējs ir tas, kurš nosaka nepieciešamo valodas zināšanas pakāpi. Bet bieži – to nemaz nenosaka…



Pārdevējai jārunā latviski

- Kā kopumā vērtējat valsts valodas lietojumu uzņēmējdarbībā? Vai manāms uzlabojums, vai tomēr līdz ar ārvalstu uzņēmumu ienākšanu saziņa vairāk norit svešvalodās?

- Privātā uzņēmējdarbība ir bijusi vājākais posms valsts valodas lietojuma ziņā kopš 1999.gada Valsts valodas likuma un Ministru kabineta noteikumu Nr.296* pieņemšanas. Sociolingvistiskie pētījumi rāda, ka iedzīvotājus neapmierina, kā valsts valodu lieto privātajā uzņēmējdarbībā. Valoda ir atstāta novārtā, jo uzņēmējs ir tiesīgs pats noteikt darbiniekam nepieciešamo valodas zināšanu līmeni. Kāpēc lai viņš noteiktu prasības darbiniekiem un arī sev, ja vieglāk ir šīs prasības neizvirzīt? Ir tikai saprotami, ka cilvēkam vieglāk ir runāt dzimtajā valodā.

Nevēlēšanos izvirzīt prasības valsts valodas lietošanai privātajā uzņēmējdarbībā argumentē šādi - tas ir privātīpašums, un mums nav tiesību to ietekmēt. Bet runa nav par to! Lai tas veikals vai frizētava pieder cilvēkam privāti, pakalpojums, ko tā piedāvā, ir publisks! Ja valsts valoda Latvijā ir viena, tad ikvienam ir tiesības saņemt pakalpojumu vai nopirkt lietas, sazinoties valsts valodā. Protams, ir labi, ja darbinieks prot svešvalodas, bet pirmām kārtām valsts iedzīvotājiem jānodrošina lingvistiskās cilvēktiesības Latvijā tikt apkalpotiem latviešu valodā. Tas nozīmē, ka ir profesijas, kurās valoda ir viens no darba instrumentiem. Ja cilvēks strādā publiskajā jomā, lietot valsts valodu ir obligāta prasība. Jautājums ir tikai par prasmes apjomu.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzskata, ka, pieprasot valsts valodas zināšanas arī zemas kvalifikācijas darbiniekiem, cietīs pakalpojumu kvalitāte. Manuprāt, šeit nav runas par pakalpojumu kvalitāti, bet - vai mēs šo pakalpojumu saņemam vai nesaņemam. Piemēram, kāds man labi zināms cilvēks iekāpa taksometrā un teica, lai viņu aizved uz lidostu. Bet taksometra vadītājs to nesaprata. Kad klients, iegrimis savās domās, beidzot paskatījās pa logu, viņš ieraudzīja pavisam citu ceļu un apvidu: kur mēs braucam? Arī šoferis bija neizpratnē: kā, uz kurieni? Uz ostu! Bet osta un lidosta taču ir pavisam atšķirīgi galamērķi. Tāpēc es nedomāju, ka to var raksturot kā nekvalitatīvu pakalpojumu, jo šoferis valsts valodas neprasmes dēļ piedāvāja pavisam ko citu - braucienu citā virzienā. Līdzīgi pārpratumi var rasties arī veikalā, frizētavā un citās publiskās vietās.

- LDDK presei izplatītajā paziņojumā arī norāda: "Privātajā sektorā klientu apkalpošanas kvalitāti regulē konkurence, to nav nepieciešams ierobežot ar jauniem administratīviem šķēršļiem, pieprasot valodas zināšanas profesijās, kurās strādā zemas kvalifikācijas strādnieki."

- Jautājums: vai zemas kvalifikācijas strādnieku sniegtie pakalpojumi ir publiski? Piemēram, lai apkopēja saprastu norādes darbam, nepieciešamais valodas minimums ir ļoti zems. Jo darbiniekam saskarsme ar cilvēkiem ir lielāka, jo valodas apjomam jābūt plašākam. Bet tajā pašā laikā kādam augstas kvalifikācijas darbiniekam, piemēram, programmētājam, kam nav tiešas saskarsmes ar klientiem, nepieciešamais valsts valodas zināšanu līmenis varētu būt zemāks.

- Kāds tekstilrūpniecības pārstāvis reiz teica, ka viņam ir vienalga, kādā valodā šuvēja runā ar savu darbgaldu. Jūs viņam piekrītat?

- Ja cilvēkam nav saskarsmes ar klientiem, likums tiešām neparedz, kādā valodā viņam "jāsarunājas ar šujmašīnu".

Bet tam ir arī otra puse - nesen tika veikts pētījums par valodas prasmju ietekmi uz ekonomiski aktīvo cilvēku dzīves kvalitāti. Darbinieki, kas nezina valsts valodu, par savu darbu saņem mazāk nekā darbinieki ar vairāku valodu prasmi. Valodu prasme tieši ietekmē darbinieka vērtību un atalgojumu darba tirgū un dod plašākas iespējas darbu izvēlē.

- Vai uzņēmējs var pieņemt darbā cilvēku, kam nav valsts valodas zināšanu?

- Ja patiesi viņa darbā valoda nav darba instruments, tad var pieņemt. Bet Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu Nr.296 2.pielikumā ir iekļautas profesijas, kurās vairāk vai mazāk notiek saskarsme ar cilvēkiem - līdz ar to nepieciešamas kaut minimālas valsts valodas zināšanas.

- Ir gadījumi, kad darbinieks zina latviešu valodu, bet tajā nerunā. Vai aicina pielāgoties un runāt valodā, kuru viņš pārvalda. Vai tas ir Valsts valodas likuma pārkāpums?

- Latvijā tiešām ir unikāla situācija. Nezinu, kur vēl citur pasaulē ir tā, ka darbinieks pārvalda valsts valodu, bet to nelieto. Arī man ir bijuši gadījumi, ka pārdevējs pie manis vēršas krievu valodā, taču es turpinu runāt latviski, kamēr arī viņš vai nu tomēr pāriet uz latviešu valodu, un mēs saprotamies, vai arī es dodos projām, skaidri apzinoties, ka manas lingvistiskās cilvēktiesības ir pārkāptas. Protams, katram ir vieglāk runāt dzimtajā valodā, bet tā nevar būt norma. Pēc likuma - ja es ieeju veikalā vai frizētavā, man ir tiesības saņemt pakalpojumu valsts valodā. Dažkārt darbinieki krievu valodas zināšanas uzskata par pašsaprotamām, un pārdevēja vedina runāt viņas dzimtajā valodā, bet ir pietiekami daudz latviešu un ārzemnieku, kuri krievu valodu patiešām nezina.

Starp citu, ārzemnieki latviešu valodu iemācās diezgan ātri. Taču ir grūti pieņemt, ka darbinieki, kas Latvijā dzīvojuši gadiem ilgi, nevar iemācīties valsts valodas minimumu profesijai nepieciešamo pienākumu veikšanai, jo apgūt valodu vidē, kur tajā runā, ir daudz vieglāk.

 

Brīvā tirgus konkurence - tikai ne valodai

- Daļa uzņēmēju uzskata, ka darbinieku valodas zināšanas jāatstāj konkurences un brīvā tirgus ziņā. Klients izvēlēsies - doties uz veikalu, kur apkalpo latviski, vai tur, kur - citā valodā.

- Valsts valodu, tāpat kā valsts karogu un himnu, nevar atstāt brīvā tirgus konkurencei. Tā nedara neviena sevi cienoša valsts. Katrā sazināšanās reizē mēs izvēlamies vienu konkrētu valodu. Šajā brīdī sašaurinās citu valodu lietošanas joma. Bet mēs nevaram atļauties sašaurināt valsts valodas robežas! Jo valsts valodai jāfunkcionē visās jomās. Protams, ir labi, ja ārzemniekus var apkalpot svešvalodā, bet cilvēkam ir jābūt iespējai jebkurā veikalā vai aptiekā iepirkties, saziņā lietojot valsts valodu. Tālab parasti mazākas valodas brīvā tirgus konkurenci mēģina kompensēt ar juridiskiem mehānismiem, nosakot, kādos gadījumos valoda ir jālieto.

- Kāpēc, jūsuprāt, tieši šobrīd ir aktualizējies valsts valodas lietojuma jautājums?

- Pēdējā gada laikā no iedzīvotājiem Valsts valodas centrs ir saņēmis trīsreiz vairāk sūdzību par valsts valodas nelietošanu. Tā kā privātajā darbībā ir samazināts profesiju skaits, kurās ir vajadzīgas latviešu valodas zināšanas, situācija pamazām pasliktinās, arvien grūtāk ir saņemt pakalpojumus valsts valodā, un cilvēki par to raksta sūdzības.

90.gadu sākumā cilvēki daudz aktīvāk apguva latviešu valodu. Tagad manāms atslābums. Patiesībā jaunatnes latviešu valodas zināšanas uzlabojas. Bet plašākā kontekstā - ir daudz ekonomiski aktīvo cilvēku, kas nav novērtējuši, palaiduši garām vai negribējuši izmantot iespēju mācīties valodu.

Situācijas pasliktināšanos var novērot arī, analizējot darba sludinājumus un tajos ietvertās prasības, kādām jāatbilst amata pretendentam. 90.gadu sākumā darba sludinājumos pirmām kārtām bija prasīta kvalifikācija, kas attiecas tieši uz darbu. Otrkārt, - angļu valodas prasme. Jau pēc kāda laika amata pretendentam vajadzēja zināt arī latviešu valodu. Turklāt ne tikai mutvārdos, bet arī rakstveidā, lai prastu latviešu valodā veidot dokumentāciju. Bet tagad, kad atkal latviešu valodas prasības ir mazinājušās, sludinājumos kā obligāta tiek prasīta krievu valoda. Taču nedrīkst pieprasīt, lai krievu valodas prasme, stājoties darbā Latvijā, ir obligāta. To var darīt tikai tad, ja tam ir pamatots iemesls, piemēram, darbinieka tiešie amata pienākumi paredz sadarbību ar klientiem Krievijā.

"Cilvēkam jābūt iespējai jebkurā veikalā vai aptiekā iepirkties valsts valodā."

- Vai var teikt, ka valodas zināšanas darbiniekiem ir labs konkurētspējas rādītājs?

- Neapšaubāmi ikvienam cilvēkam valodas prasmes ir liels pluss viņa profesionālajā jomā. Bet jāšķir divas lietas: cilvēka kā indivīda daudzvalodība un valsts daudzvalodība. Latvijas valsts ir vienvalodīga, valsts valoda ir viena - latviešu valoda.

- Kas ir galvenais, ko jūs ieteiktu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem atcerēties no šīs sarunas?

- Pievēršoties jau minētajam LDDK dokumentam, nesen dzirdēju LDDK pārstāves komentāru televīzijā: valsts valodas pozīciju nostiprināšanu nav iespējams panākt, palielinot administratīvos sodus par valodas nelietošanu darbavietās, jo tad būšot jāatlaiž daudz cilvēku. Bet es uz to skatos citādi: kāpēc jāatlaiž? Tas ir nekonstruktīvs ceļš. Darbiniekiem, kas mazliet prot latviešu valodu, šīs prasmes jāpalīdz uzlabot. Visi darba devēji grib darbinieku, kam jau būtu visas prasmes. Bet ieguldiet līdzekļus viņa izglītībā! Un atalgojiet dāsnāk darbiniekus, kam ir vairāku valodu prasmes, piemaksājiet vispirms jau par valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē! Turklāt darbinieki, kas sapratīs, ka viņu atrašanās amatā ir apdraudēta valsts valodas nezināšanas dēļ, paši sāks aktīvāk rīkoties un to apgūt.

 

*19.12.2006. MK noteikumi Nr.1023 "Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumos Nr.296 "Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību" [spēkā ar 23.12.2006.]

 

 



UZZIŅAI
Valsts valodas aģentūra darbojas divos no trim valsts valodas lietojuma politikas virzieniem: izglītojošajā (pedagoģiskajā) un lingvistiskajā. Iestādes pienākumos neietilpst valodas lietojuma uzraudzība un kontrole – tā ir Valsts valodas centra pārziņā.

UZZIŅAI
Latviešu valodas zināšanu novērtējums uzņēmumos

• 67% respondentu latviešu valodas zināšanas uzņēmumā vērtē kā apmierinošas, 17% – kā ļoti labas. Ir arī uzņēmumi, kas uzskata, ka zināšanas ir viduvējas un pat sliktas.

• Puse respondentu uzskata, ka uzņēmumā tiek pastiprināti sekots līdzi, lai uzņēmuma darbinieki runātu pareizi latviski, līdz ar to latviešu valodas zināšanu līmeni vērtē kā ļoti labu.

• 33% respondentu atzīst, ka uzņēmumā pareizai latviešu valodas lietošanai cenšas pievērst uzmanību, tomēr nepietiekami. Tas izskaidrojams ar dažādiem apstākļiem – ir daudznacionāls kolektīvs vai ietekme no svešvalodām, ko darbinieki lieto ikdienas saziņā.

Avots: Valsts valodas aģentūras un tulkojumu biroja "Skrivanek Latvia" sadarbībā ar laikrakstu "Dienas Bizness" veiktais pētījums 2008.gada sākumā

 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas