Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.22 (129) 2008. gada 28. maijs
            

  Biznesa kāpnes | Katrs var būt mākslinieks

Ar otām un krāsām – biznesā
Lolita Lūse, "KV"


Foto: no studijas arhīva
     

Ķekavniece RŪTA BAŠKEVICA par savu biznesa pieredzi saka: "Nekāda elpu aizraujošā stāsta jau man vēl nav, esmu tikai uz pirmā pakāpiena". Bet elpa var aizrauties arī no tā vien, ka pirmos soļus neparastā biznesā drosmīgi sper politoloģe-pedagoģe ar diviem maziem bērniem.



Ieilgušais bērna kopšanas atvaļinājums

Jau kopš bērnības Rūta sapņojusi kļūt par skolotāju. Taču, kad pienāca laiks studēt, aizgāja vēl nopietnāku ceļu un ieguva bakalaura grādu politikas zinātnēs ar specializāciju starptautiskajās attiecībās. Viņa saka: "Bet tad, kad nonācu Ārlietu ministrijā, sapratu, ka šī tomēr nav mana vieta." Tādēļ Rūta devās uz Rīgas Teikas vidusskolu, droši teica, ka grib te strādāt, un jau pirmajā gadā mācīja angļu valodu, politiku, ekonomiku un ētiku, vienlaikus iegūdama arī otru - pedagoģisko izglītību.

Kad arī skolotājas diploms bija kabatā, Rūta sāka gaidīt meitiņu Paulu un no darba aizgāja. Nu mazajai Paulai ir trīs, bet viņas brālītim Krišam - pusotrs gadiņš. "Man bērna kopšanas atvaļinājums ir ieildzis," saka Rūta. Viņa atzīst: "Lai kā man patiktu darbs skolā, es sapratu, ka pašlaik tur nevaru atgriezties, jo nevaru pamest bērnus un ik rītu astoņos būt darbā. Man bija jādomā ko darīt."

Atkal un atkal prātā pārcilādama visus iespējamos uzņēmējdarbības virzienus, visu dzīvē redzēto un dzirdēto, Rūta galu galā apstājās pie divām idejām. Viena no tām - telpu uzkopšana. Bet atturēja doma - ir iegūtas divas augstākās izglītības, bet nāksies iet un tīrīt citu mājas. Kaut kā negribējās. Otra ideja likās daudz jaukāka. Savulaik strādādama ASV par auklīti, Rūta bija vedusi pieskatāmos bērnus uz trauku apgleznošanas studiju. Kāpēc tādu nevarētu izveidot arī Latvijā?

Un tapa studija "TASE". Rūtai ļoti gribējies radīt nosaukumu, kura burtus varētu atšifrēt ar vārdiem, bet tādu nav izdevies atrast. Tad licies, ka vārds "tase" būs ļoti elegants. Tikai pēc tam izrādījies, ka studijas "TASE" burtus arī var atšifrēt - trauku apgleznošanas studija, tikai burts "e" paliek bez skaidrojuma.

 

Ziemassvētku laiks - īstais!

Lai studija varētu sākt darboties, Rūta meklēja visu iespējamo informāciju - gan par trauku apgleznošanas tehnikām, gan krāsām, glazūru, trauku apdedzināšanu. Daudz vajadzīgo padomu un ieteikumu viņa saņēma no iespējamajiem izejvielu piegādātājiem, un viens no lielākajiem notikumiem bija trauku apdedzināšanas krāsns sagaidīšana. Beidzot!!! Gaidīt vajadzējis pusotru mēnesi, un tas likās TIK ilgi.

Vajadzīgās izejvielas un traukus Rūta iegādājas ārzemēs, jo tā diemžēl ir lētāk, nekā darbam nepieciešamo pirkt no starpniekiem Latvijā, kas arī grib gūt peļņu.

Viss vajadzīgais bija sagādāts, un darbs varēja sākties. Pirmie klienti bija Rūtas draugi un draugu draugi, bet īpaši uzmundrinošs uzņēmējdarbības sākums bija tādēļ, ka Rūta sāka darboties Ziemassvētku laikā, kad tik daudzi meklē dāvanas un gribas kaut ko oriģinālu. "Tas, ka mans piedāvātais pakalpojums ir vajadzīgs, deva milzīgu optimismu. Pēc svētkiem gan interese uz brīdi noplaka," atceras Rūta. "Tomēr pirmais iespaids par izvēlētās idejas veiksmi bija cerīgs. Un tas deva drosmi turpināt."

Kopš šā gada marta Rūta ir iesaistījusies biedrības "Līdere" atbalstītajā mentoringa programmā, un nu Rūta daudz labu padomu un ideju saņem no savas mentores, "Spāres boulinga" īpašnieces Ivonnas Ķezberes.

 

Kā tas notiek?

Rūtas trauku apgleznošanas studija "TASE" nav vieta, kur rindiņā sēž diplomētas mākslinieces un ar filigrāniem otas pieskārieniem zīmē gleznas uz krūzēm un šķīvjiem. Arī pati Rūta nav mācījusies pat mākslas skolā, lai arī sava daļa ķēriena viņai ir: pašas mājās sienas rotā nelielas viņas zīmētas glezniņas.

"Es nepiedāvāju mākslas pakalpojumus, es piedāvāju pasākumu, kura laikā tā dalībnieki rada ko skaistu," saka Rūta. Viņa pie klientiem dodas ar speciāliem baltiem traukiem, īpašām krāsām un otām un mudina viņus radīt katram savu trauku. Kā māki. Kā vēlies. Kā sanāks. Jo vienalga - izdosies visvisskaistākais…

Protams, bieži vien jaunizceptie mākslinieki sākumā raustot plecus un nesaprotot, ko un kā zīmēt. "Lielākoties šāda situācija neilgst vairāk par piecām minūtēm - cilvēki sāk zīmēt, un parasti uz izvēlētā trauka pietrūkst vietas, jo gribas zīmēt vēl un vēl. Nekad nav atdots atpakaļ neviens balts trauks - visi ir apgleznoti," ir priecīga Rūta.

Viņai gan katru reizi ir līdzi trafareti, kas palīdz ātri vien radīt brīnišķīgus zīmējumus, bet trafaretus labāk rādīt iespējami vēlu, citādi neviens vairs negribēs zīmēt pats. Rūta atzīst: "Mans mērķis nav radīt mākslas darbu. Mans mērķis ir atraisīt cilvēkus, mudināt zīmēt arī tos, kas otiņu rokās nav turējuši kopš skolas laikiem. Kopīgā, neparastā darbošanās rada jaunas un nebijušas izjūtas, un tas ir pats svarīgākais!"

Apgleznošanas laikā krāsas uz traukiem izskatās bālas, savu īsto toni tās iegūst tikai pēc apdedzināšanas. Tādēļ Rūta allaž gleznotājiem ik pa brīdim rāda krāsu paleti un saka: "Tādi vēlāk būs arī jūsu trauki."

Kad darbs pabeigts, Rūta visus gatavos traukus ved mājās, lai noklātu ar virsglazūru, kuras mētelī visi šķīvji un krūzes kļūst rozā, un pēc tam apdedzinātu. Viņa stāsta: "Mirkli, kad varēšu traukus ņemt no krāsns ārā, gaidu kā mazs bērns. Jo man tik ļoti patīk šis brīdis - ieraudzīt, kas ir sanācis! Arī trauku apgleznotājiem gatavo izstrādājumu saņemšana pēc nedēļas ir liels pārsteigums. Pirmoreiz viņi ir priecājušies un brīnījušies, kad traukus gatavoja, otrreiz - kad tos saņem. Tātad prieks ir divkāršs."

 

Mazas pēdiņas un rociņas

Pieprasītākais no Rūtas piedāvājumu klāsta jau kopš uzņēmuma darbības sākuma ir mazuļu rociņu un pēdiņu nospiedumi uz traukiem: bērna rociņu nokrāso ar nekaitīgu krāsu un tad plaukstu vai pēdiņu piespiež traukam. Ja ir vēlēšanās, nospiedumu var papildināt ar citiem izskaistinošiem zīmējumiem, uzrakstīt bērna vietā autogrāfu, un dāvana gatava. Trauki ar šādiem rotājumiem pie Rūtas gatavoti gan vecmāmiņām, gan māmiņām, gan krustvecākiem. Rūta saka: "Mazuļi ir vispacietīgākie klienti." Jaunākajam klientam bijušas tikai septiņas dienas, un viņa rociņu un kājiņu nospiedumi izmantoti, gatavojot dāvanas mediķiem, kas mazulim palīdzēja nākt pasaulē. Ir vecāki, kas jau laikus bērnam sagatavojuši dāvanu astoņpadsmitajā dzimšanas dienā - tētis un mamma daudzus gadus glabās noslēpumā sava lolojuma atstāto rociņas nospiedumu. Viņam, pilngadību sasniedzot, noteikti būs milzīgs pārsteigums, saņemot tik sen darinātu dāvanu.

"TASES" saimniece stāsta, ka bērnu rociņu un kājiņu nospiedumi uz traukiem ir populāri arī ASV un Anglijā, bet vairākas citas lietas, kas iecienītas viņiem, mums savukārt neder: trauku apgleznošana skautu un gaidu pasākumos, kā arī pensionāru vakaros. Tāpat atšķiras apgleznojamo trauku izvēle. Latvieši ir praktiski, viņi vislabprātāk apglezno krūzītes un šķīvjus, nevis nenosakāma pielietojuma un formas izstrādājumus - saldējuma tūtas un līdzīgus priekšmetus. Rūta gan piedāvā izdaiļot arī vāzītes un citus niekus, piemēram, paliktni kaķa formā, ko var izmantot arī kā suvenīru.

 

No dzimšanas līdz sirmam vecumam

Plānodama, kam varētu piedāvāt savus pakalpojumus, Rūta izprātojusi visu gadu, visus svētkus un notikumus dažādu vecumu cilvēkiem. Tātad - pavisam mazi bērniņi var radīt traukus ar rociņu un kājiņu nospiedumiem, bet arī vēlāk ideju netrūkst.

Traukus var apgleznot dzimšanas dienas ballītēs, piemēram, radot trauku komplektu jubilāram vai arī katram viesim atstājot piemiņu no šiem svētkiem.

Ne tik labi kā Rūta bija gaidījusi īstenojusies viņas ideja par trauku apgleznošanu izlaidumu gaidās. Vai nav laba dāvana - klase kopīgi apzīmē krūzītes, uz kurām savus parakstus atstāj visi klasesbiedri.

Lieliski izdodas pasākumi vecmeitu ballītēs. Tajās meitenes pirms draudzenes izdošanas pie vīra kopīgi apzīmē traukus, vienlaikus čalodamas un iemalkodamas kādu glāzi vīna. Rūta saka: "Biju iedomājusies, ka šo manu pasākumu izvēlēsies cita tipa meitenes - ne tās, kas ar rozā zaķu ļipām vecmeitu ballītēs skraida ap Brīvības pieminekli. Tomēr mans negatīvais stereotips par šīm meitenēm sašķīda ātri vien: traukus ir apgleznojušas arī meitenes ar zaķa ļipām, un viņas bija tik foršas!"

Rūta plāno attīstīt arī vēl kādu trauku apgleznošanas pasākumu, bet tur viņai jāatrod sadarbības partneris - psihologs vai cilvēks, kas specializējies personāla izglītošanas un komandas treniņu jomā. Rūta atklāj: "Manuprāt, kopīga darbošanās lieliski saliedē komandu, un es ar saviem traukiem varētu būt klāt tur, kur, piemēram, ar kādu darba kolektīvu strādā cits speciālists. Ceru šo ideju īstenot tuvākajā laikā."

 

Nevajag sarežģīt vienkāršas lietas

"Ne vienmēr visam vajag milzīgus ieguldījumus," par savu pirmo biznesa pieredzi stāsta Rūta. Uzņēmuma mājaslapas izveide viņai izmaksājusi 25 latus, citi par to maksā simtus. Mājaslapas pamatus radījis kāds puisis, bet visus tekstus uzrakstījusi un sakārtojusi Rūta pati. Viņa saka: "Izrādās - nevajag neko sarežģītu, visu var izdarīt arī ļoti vienkārši, un par savu mājaslapu esmu saņēmusi daudz labu vārdu."

Viņa par pareizu soli atzīst arī visu pakalpojumu un trauku cenu ievietošanu mājaslapā. "Jā, daudziem trauku apgleznošana šķiet dārga, bet tie, kas tā uzskata, man nemaz nezvana. Mani meklē tikai tie cilvēki, kam cenas ir pieņemamas. Ļoti slikti jūtos, ja kāds zvanītājs cenas mājaslapā nav pamanījis un man tās jāsauc pa telefonu. Ak, krūze maksā 10 latu?! Vai nevar lētāk? Bet nevar lētāk! Es taču esmu sīki sarēķinājusi, cik maksā trauki, cik krāsas, cik mana nokļūšana pie klienta, cik trauku apdedzināšana. Cena ir tāda, kāda tā ir."

 

Klientam saka "jā"

"Kopš esmu sākusi savu biznesu, manās mājās ir parādījies kalendārs," teic Rūta un atzīst, ka, dzīvojot mājās ar bērniem, bieži vien patiešām bijis vienalga, kāds datums un kāda diena. Tagad, kad Rūtai piezvana klients un nosaka laiku, kad viņš rīko pasākumu, Rūta visbiežāk, ilgi nedomājot, saka "jā". "Tikai pēc tam plānoju, kā visu paspēšu un kur likšu bērnus - pie vīra, pie vecvecākiem. Bet klienta prasības man ir likums: es labi zinu, ka šis klients par mani stāstīs saviem draugiem, un šī reklāma man ir ļoti, ļoti nozīmīga."

Pašlaik Rūta pievērsusies arī tiem cilvēkiem, kas uzvarējuši viņas rīkotajā konkursā portālā "Cālis" neilgi pirms Mātes dienas. Rūta stāsta: "Rīkot konkursu, nevis maksāt par reklāmām ieteica mana mentore. Tā arī darīju. Portālā "Cālis" tika publicēti jautājumi, konkursā piedalījās apmēram 100 cilvēki, un trim uzvarētājiem dāvināju iespēju apgleznot traukus. Ar diviem no šiem cilvēkiem esmu jau tikusies, šīs tikšanās man ir ļoti svarīgas: tā ir mana reklāma."

Īpašas pārdomas Rūtā raisījis kāds "Cāļa" konkursa uzvarētājs - tētis ar diviem dēliem. Viņi visi apskaužamā rūpībā zīmējuši traukus mammai Mātes dienā. "Tad sapratu, ka nākamgad pirms Mātes dienas man īpaši jāpievēršas tieši vīriešu auditorijai, mudinot viņus kopā ar bērniem radīt dāvanas sievām un mammām."

 

Viens brīvprātīgais darbinieks

Pagaidām Rūta ar klientu pasūtījumiem tiek galā viena, vien reizēm viņai palīgos dodas māsa Dzintra. Bet viņai ir lielisks piespiedu brīvprātīgais darbinieks - vīrs Sandijs, kurš vajadzības gadījumā ir gan grāmatvedis, gan šoferis, aukle un konsultants. Ikdienā viņš gan strādā par sporta skolotāju - darba pietiek.

Rūta atceras: "Kad izloloju savu ideju par trauku apgleznošanas studiju, Sandijs sākumā tikai šķaudījis: viņš šaubījās, ka pasākums izdosies un nesīs kaut nelielu peļņu. Sandijam likās, ka pašreizējos inflācijas apstākļos cilvēkiem neatliks naudas trauku apgleznošanai, kas nebūt nav lēts prieks. Toties tagad Sandijs ir tik ļoti aizrāvies ar manu ideju! Nupat bijām Berlīnē, kur gājām garām līdzīgam uzņēmumam. Būtiskākā atšķirība: es braucu pie klienta, bet tur trauku apgleznošanas studijai ir savas telpas un klienti nāk paši. To ieraudzījis, Sandijs sajūsmināti mudina arī mani domāt par savām telpām."

Lai vai kā - Rūta nojauš un cer, ka agri vai vēlu studiju nāksies paplašināt un tad būs vajadzīgs vēl kāds darbinieks. Viņa saka: "Droši vien grūti un pat neiespējami būs atrast cilvēku, kam mana ideja liksies tikpat svarīga kā man, un to no cilvēka nemaz nevar prasīt… Man pašai tik ļoti patīk satikt savus klientus!" Pagaidām darbinieku meklēšanas un motivēšanas laiks Rūtai vēl priekšā.

Vaicāta, kas mainījies kopš Rūta sākusi savu uzņēmējdarbību, viņa atbild: "Galvenais, ko esmu guvusi nepilna gada laikā, - esmu kļuvusi krietni pārliecinātāka par sevi, uzlabojušās domas par sevi, esmu satikusi daudz jauku cilvēku, ko citādi man nebūtu izdevies sastapt."

 

 



"TASE" klientu vērtējumā:

"Martā manam vīram un mūsu dēliņa tētim ir četrdesmitā dzimšanas diena. Gribējās uzdāvināt ko īpašu – tādu, ko nevar redzēt parasta veikala plauktā. Mokošos meklējumus pārtrauca sludinājums "Manā Mazajā": studijā "TASE" ir iespējams pašiem piedalīties dāvanas radīšanas procesā. Manam dēliņam šī darbošanās sagādāja īpašu prieku, man pašai bija bezgala interesanti, jo kaut ko tādu darīju pirmo reizi. Mans dēliņš vēl joprojām jautā, kad atkal brauksim pie Rūtas ciemos pakrāsot. Bet rezultāts? Burvīgs, tikai mūsu mīļajam tētim un vīram gatavots trauku komplekts, kurā visu mūžu viņš varēs redzēt, cik lielas bija mūsu trīsgadīgā dēlēna roķeles... Paskatoties uz šiem (vēl neuzdāvinātiem) traukiem, mani pārņem siltums un mīļums. Ceru, ka tētim tā būs labākā dāvana, ko jebkad viņš būs saņēmis!"

"Pirms Ziemassvētkiem gudrojām, kādas dāvanas varētu palikt zem eglītes radiem un draugiem šogad. Uzzinājām par "TASI" un nolēmām, ka mūsu bērnu pēdiņu un rociņu nospiedumi uz flīzītēm vismaz vecvecākiem noteikti ies pie sirds, un tā arī bija. "TASES" pasākums patika bērniem (kuram bērnam gan nepatīk ķēpāties ar krāsām, izmantojot savus pirkstiņus un plaukstiņas). Pasākums iepriecināja arī pieaugušos (nemaz nezināju, ka varu tā aizrauties un radīt mākslas darbus ar krāsām un otām). Noteikti gribētu to atkārtot. Šoreiz, piemēram, apgleznot kafijas krūzītes draudzeņu sabiedrībā pie kādas vīna glāzes..."

"Pirmkārt, pati "TASES" ideja ir apsveicama – tik jaukā veidā sagādāt dāvaniņas citiem un patīkamas atmiņas pašiem sev! "TASES" pakalpojumu izmantojām divas reizes – gatavojām Ziemassvētku dāvaniņas radiem un pateicības meitiņu ārstiem. Visi saņēmēji bija patiešām priecīgi! Žēl, ka "TASE" vēl nebija rudenī, kad precējās mana draudzene – meiteņu ballītē noteikti būtu izveidojušas dāvaniņas jaunlaulātajiem. Paldies, un lai veicas!"
 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas