Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.36 (143) 2008. gada 3. septembris
            

  Aktuāli | Par komerciāliem pētījumiem augstskolā

Tehnoloģiju pārnese uz komercijas takas
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Lai savestu kopā zinātniekus un ražotājus, arī Latvijā, vadoties pēc ārvalstu pieredzes, radās ideja par tehnoloģiju pārneses kontaktpunktu izveidi lielākajās valsts augstskolās. Valsts budžeta grozījumos tehnoloģiju pārneses veicināšanai 2005.gadā valsts budžetā tika paredzēts finansējums 588 tūkst. latu apjomā. Piemēram, Latvijas Universitātes (LU) tehnoloģiju pārneses kontaktpunkta radīšanai tika piešķirts 253,9 tūkst. latu finansējums.



Pauze atbalstā

Šī Ekonomikas ministrijas īstenotā valdības programma, kas faktiski deva tādu kā ierauga naudu tehnoloģiju pārneses sistēmas iedibināšanai, beidzās pērnā gada decembrī. Tālāk kontaktpunktu darbība tiks veicināta valsts atbalsta programmas "Uzņēmējdarbība un inovācijas" apakšaktivitātes "Tehniskās pārneses kontaktpunkti" ietvaros. Projektu iesniegumus pieņēma līdz 20.maijam, un kopējais pieejamais finansējums ir 2,5 milj. latu. Vienam projektam aktivitātes ietvaros maksimāli pieļaujamais finansējums ir 50 tūkst. latu gadā, nepārsniedzot 300 tūkst. latu visam projektam sešu gadu laikā. Tagad valsts atbalsta īstenošana ievirzījusies līgumu slēgšanas fāzē, un tam gatavojas arī LU, kuras Inovāciju centra darbības nodrošināšanas projekta kopējās izmaksas ir 440 tūkst. latu. Pārtraukums starp šīm abām programmām bija vismaz astoņi mēneši, un Inovāciju centra vadītājs Matīss Neimanis atzīst, ka šo laiku aizvadīt nebija viegli: LU piešķirtais finansējums centram gan nodrošināja iztikas minimumu, bet par lielākām mārketinga aktivitātēm nevarēja būt ne runas.

 

Taustāms iznākums

Taču tieši šīs aktivitātes ir ļoti vajadzīgas ne tikai LU Inovāciju centram, bet arī pārējiem kontaktpunktiem visā Latvijā. Jo problēma par zinātnieku un komersantu satikšanos nekur nav pazudusi, tā ir gandrīz tikpat dzīvīga kā pirms gadiem trim.

Jautājumam "Ko Inovāciju centrs var piedāvāt uzņēmumam, ja tas nepazīst uzņēmumu?" bija veltīta arī biedrības "Connect Latvija" apaļā galda diskusija LU pagājušajā nedēļā. Īpašais eksperts tajā bija LU Vides un tehnoloģisko procesu matemātiskās modelēšanas laboratorijas vadītājs asoc. prof. Andris Jakovičs.

M.Neimanis uzsver, ka LU patiešām ir liela pētniecības kapacitāte - 19 fakultātes, 21 pētniecības institūts, kas pārstāv vairākas zinātņu nozares, un tas rada objektīvus nosacījumus, lai radītu jaunas idejas, jaunas tehnoloģijas, jaunus produktus.

Jaunā programma ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu prasa reālu kritēriju izpildi, piemēram, noteiktu starptautisko un nacionālo patentu pieteikumu sagatavošanu gada laikā, noteiktu skaitu līgumu ar komersantiem. LU Inovācijas centram līdz programmas darbības beigām ik gadu jāsagatavo vidēji seši līgumi par zinātnieku sadarbību ar uzņēmējiem inovācijas projektu izstrādē. Tagad tehnoloģiju pārneses centriem ļoti svarīga kļuvusi darbības rezultativitāte.

 

Atdeve pēc gadiem

Kad universitātes zinātnieku lietišķās pētniecības izstrādņu krātuves bija apzinātas, Inovāciju centrs sāka tiešās pārdošanas aktivitātes. Tika atlasīti aptuveni 300 uzņēmumu, kuriem zinātnieku lietišķie pētījumi varētu noderēt. M.Neimanis atzīst, ka tas apstiprināja jau zināmo: uzņēmēji ir izbrīnīti par to, ka LU varētu ko darīt ražotāju labā, piemēram, izstrādāt jaunu ražošanas līniju. "Ja vajadzīga tehnoloģiska palīdzība pārtikas rūpniecībā, uzņēmēji pirmo iedomājas Latvijas Lauksaimniecības universitāti, ja kaut kas ar inženieru lietām, tad - Rīgas Tehnisko universitāti, bet ne mūsu augstskolu. Veidojas tāds kā apburtais loks: piedāvājums ir ļoti plašs, bet mums ir grūti uzminēt, tieši kuriem uzņēmumiem tas viss noderētu." Trīssimt komersantu apzināšana gaidīto atdevi nav devusi, jo daudziem no tiem nav naudas inovācijai, daži jau atraduši citus pakalpojumu sniedzējus, vēl citi neredz vajadzību kaut ko mainīt vai neuzticas zinātnieku spējai uzlabot ražošanas procesu. Tātad arī šis ceļš nav panaceja uzņēmēju saprecināšanai ar pētniekiem. Tomēr nenoliedzami ir interesanti projekti, kurus izdevies iekustināt. Piemēram, kādam uzņēmumam akmeņu šķirošanai bija vajadzīga jauna iekārta, un tā vadītājs jau bija izprātojis, ka derīga būs tikai sarežģīta lāzeru tehnoloģija. Inovāciju centrs pusstundas laikā atrada zinātniekus, kas ar to nodarbosies, turklāt tehnoloģiskais risinājums izrādījās daudz vienkāršāks, nekā sākotnēji domāts. Šo pasūtījumu veic A.Jakoviča vadītā laboratorija. Viss notika ātri un vienkārši. Bet kā panākt, lai šādu ceļu izvēlētos vairāk uzņēmēju?

 

Iedarbīgākais ir labais piemērs

A.Jakovičam ir gan zinātnieka, gan uzņēmēja pieredze: viņš līdztekus pētniecībai Fizikas un matemātikas fakultātē nodibinājis arī inženiertehnisku uzņēmumu SIA "Procesu analīzes un izpētes centrs". Tas ir kā turpinājums un papildinājums fakultātes zinātnieku darbībai - ko nevar paveikt tur, izdara privātais uzņēmums, un otrādi. A.Jakovičs saka, ka funkcijas veiksmīgi tiek dalītas, komercpasūtījumi tiek kā vieniem, tā otriem. Tie ir gana vērienīgi - no lieliem uzņēmumiem gan tepat, Latvijā, gan ārvalstīs. Komercuzņēmums tapa 1996.gadā, kad pasniedzēju algas un pētniecības finansējums bija vairāk nekā pieticīgs un bija jāgudro, kā ar lietišķu, praktiski izmantojumu darbu nopelnīt iztiku. Turklāt bija sabrucis lielais Austrumu tirgus, no kurienes zinātniekiem nāca pasūtījumi ekskluzīviem pētījumiem.

Apaļā galda sarunās bija noprotams - pašlaik zinātnieki nemaz tik ļoti neraujas pēc komercpasūtījumiem, kas neapšaubāmi sev līdzi nes papildu slodzi un stresu, jo komersantiem visu vajag ātri. Ļoti nozīmīgus un lielu peļņu nesošus pasūtījumus Inovāciju centrs vēl nespēj piedāvāt, bet par nelieliem projektiem no mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nopelnītais nav motivācija uzņemties šādu darbu. Par komercizgudrojumiem zinātniekam nekādi plusi viņa karjerā nepienākas, tādēļ svarīgāk ir veltīt laiku priekšlasījumiem zinātniskajās konferencēs un publikācijām zinātniskajos žurnālos. Motivācijas mehānisma radīšana būtu tehnoloģiju pārnesē svarīgs faktors - šī bija vēl viena no diskusijas atziņām. Motivācijas problēmu varētu atsvērt tas, ka augustā doktorantiem beidzās lielās stipendijas - kā joku ar nopietnības piedevu bilda viens no universitātes pārstāvjiem. Varbūt radīsies vajadzība pelnīt vairāk, iesaistoties komerciālos projektos?

Pasūtījumi zinātniekiem radīsies tad, kad būs sakrāta labo piemēru bagāža, uzskata A.Jakovičs. Efektīvāk par jebkuru reklāmu iedarbojas labā ziņa par kādu izdevušos kopdarbu, ko uzņēmēji vēsta cits citam. Viņa uzņēmuma darbības sākumā potenciālie klienti tika meklēti, izsakot piedāvājumu individuālās vizītēs. Izraudzīti tika turīgi un valstī pazīstami uzņēmumi. Ja uzņēmuma biznesa vēsturē ir veiksmīga sadarbība, piemēram, ar "Ventspils naftu", Pļaviņu HES, tā bruģējot ceļu nākamajiem darbiem. Protams, ir arī iespēja ievietot reklāmu internetā, biznesa katalogos, taču tā būs mazāk efektīva, domā zinātnieks un uzņēmējs. "Mūsu apritē pagaidām gan nav nonācis neviens komersants, kurš būtu ieguvis informāciju, atverot internetā universitātes mājaslapu. Bet ir jāsaka arī tas, ka daļu darbu, ko varēja veikt universitāšu speciālisti, tagad ir pārņēmuši komercuzņēmumi, ko vada jauni, uzņēmīgi un apsviedīgi cilvēki ar labu izglītību un arī gana plašiem personiskajiem kontaktiem kopš studiju laikiem. Universitātēm tas nav glaimojoši, bet - tas ir mans subjektīvs priekšstats, kas, visticamāk, nav vispārināms. Vēl vēlos uzsvērt, ka uzņēmēji nereti ar savu ieceri pie mums pagrozās un tad pazūd. Izstaigājušies pa pasauli, velti izmeklējušies lētāku un labāku piedāvājumu, atrodas pēc pāris gadiem ar to pašu vajadzību. Tas liecina, ka sēkla, kuru sējam šodien, var uzdīgt pēc ilgāka laika, tā sakot, ar fāzu nobīdi divu trīs gadu garumā."

 

Tās pašas klimpas citā mērcē?

Normunds Bergs, a/s "SAF Tehnika" valdes priekšsēdētājs, norāda, ka Inovācijas centrs sava piedāvājuma popularizēšanā un kontaktu meklēšanā ar komersantiem plašāk varētu izmantot profesionālās asociācijas. Savukārt vadības konsultants Jānis Briedis bilst: "Mana pieredze liecina, ka tiešā pārdošanā realizēt tikai piedāvājumu ir neiespējami. Uzņēmējs vēlas pirkt gatavu produktu, ar ko grib pelnīt vairāk naudas. Tas ir uzticības jautājums, vai pieņemt priekšlikumu, un te var līdzēt ļoti labas rekomendācijas."

"Problēma par zinātnieku un komersantu satikšanos nekur nav pazudusi."

Savstarpējā uzticēšanās starp zinātniekiem un komersantiem arī ir uzmanības vērts faktors, kas it bieži kļūst par klupšanas akmeni kopīgo projektu veidošanā. "Mēs esam mēģinājuši ļoti daudz strādāt gan ar RTU un LU, un tikai pēdējos trijos gados veidojas labs dialogs. Šobrīd mēs sadarbojamies ar Lauksaimniecības universitāti, redzēs, kas iznāks," tā N.Bergs. "Ir ārkārtīgi maza varbūtība, ka uzņēmumu interesējošo problēmu kāds profesors vai profesoru grupa ir pētījusi jau gadiem. Tādēļ visbiežāk tas, ar ko nodarbojas zinātnieki, nevienam uzņēmumam konkrēti Latvijā nav vajadzīgs, bet tajās sfērās, kas interesē uzņēmējus, viņiem zināšanu nav un nav arī vēlmes ar to nodarboties. Laboratorijas vadītājs varētu teikt - lūk, mums ir pāris doktorantu, piekabināsim viņiem pāris maģistrantu un ātri tiksim ar to galā!"

Tad uzreiz rodas jautājums - kas maksās par izpētes un sagatavošanās posmu? Komersants to nevēlas, jo nav drošs par iznākumu, bet zinātniekiem nav intereses pūlēties bez samaksas.

Par to savā pieredzē dalās arī Roberts Dlohi, šoreiz kā uzņēmējs, kurš pārstāv mašīnbūves nozari: "Kad uzņēmējs grib zināt, ko zinātnieks viņam īsti pārdos, izrādās, ka nekādas projekta dokumentācijas nav. Tad nav saprotams, par ko maksāt 200 tūkstošus latu. Bet zinātnieks saka: kamēr man nesamaksās, tālāk neko nedarīšu! Otrkārt, neesmu saskāries ar pētnieku grupu, kas varētu piedāvāt pilnu problēmas risinājumu. Var papētīt atsevišķus virzienus, bet ne visu kopā. Varbūt man nav laimējies."

Tehnoloģiju pārnesē ir virkne citu sarežģījumu - gan projektu īstenošanas smagnējais mehānisms lielā valsts universitātē, gan tagad arī valsts atbalsta programmas neelastīgums samērojumā ar inovāciju laukam raksturīgo straujo mainīgumu.

Šeit minētais nav nekas jauns, taču prasās pēc noteiktas rīcības izmaiņu virzienā, jo tehnoloģiju pārneses mehānismam pašreizējā veidolā būtiski traucē. Kā apaļā galda noslēgumā sacīja M.Neimanis: "Mēs runājam par problēmām, bet ir vajadzīgi arī risinājumi. Tās problēmas tiek arvien apviļātas jaunā mērcē, un tas ir viss."

 

 



UZZIŅAI
• Latvijā tikai 0,8% nodarbināto iesaistīti pētniecībā un attīstībā, turklāt no tiem aptuveni 60% strādā augstākās izglītības un tikai 14% – privātajā sektorā. Eiropas Savienībā zinātnē nodarbināto īpatsvars pārsniedz 1,4%, un tuvu pusei (49–53%) ir nodarbināti privātajā sektorā, vien aptuveni 40% – augstākās izglītības sektorā.
• Latvijas rūpniecībā kopumā dominē nozares, kas saistītas ar dabas resursu pārstrādi un lēta darbaspēka izmantošanu.
• Augstas tehnoloģijas produktu īpatsvars rūpniecībā ir 3–4%, un to īpatsvars eksporta struktūrā nepārsniedz 6%, kamēr ekonomiski attīstītās pasaules zemēs tas ir aptuveni 30%.
• Augsto tehnoloģiju uzņēmumos Latvijā ir 4,4% nodarbināto. Eiropas Savienības valstīs šis rādītājs ir 11%.

Avots: Ekonomikas ministrija

 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas