Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.45 (152) 2008. gada 5. novembris
            

  Likumu ABC | Arī rēķiniem jābūt taisnīgiem

Jāievieš skaidrība un kārtība patērētā ūdens norēķinos
ANDRIS STRAZDS, Daugavpils reģionālā Sabiedrisko pakalpojumu regulatora padomes priekšsēdētājs


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Situācijā, kad būtiski pieaug sabiedrisko pakalpojumu tarifi, jautājums par taisnīgu, patērētājiem izprotamu norēķinu sistēmu ir īpaši aktuāls.
Jau vairākus gadus patērētāju neizpratni un neapmierinātību izraisa pastāvošā norēķinu kārtība par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, kur galvenais strīdus objekts ir starpība starp daudzdzīvokļu māju ievados uzstādīto ūdens plūsmas mērierīču (turpmāk – skaitītāji) norēķinu periodā fiksēto piegādātā ūdens daudzumu un atsevišķos dzīvokļu īpašumos, t.sk. nedzīvojamās telpās, uzstādīto mērierīču uzrādīto patēriņu summu, kam pieskaitīts ūdens patēriņš, kas ar skaitītājiem uzskaitīts netiek, bet tiek noteikts aprēķinu ceļā.



Kāpēc šāda kļūmīga situācija ir izveidojusies?

Manuprāt, problēmas pirmsākums ir meklējams Ministru kabineta 1997.gada 22.jūlija noteikumos Nr.253 "Kārtība, kādā dzīvokļa īrnieks vai īpašnieks norēķinās par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem" (spēkā no 26.07.1997. līdz 29.03.2002.), kuru 5.punktā bija noteikts: "Izīrētājs nav tiesīgs aizliegt atbilstošu noteiktā kārtībā pārbaudītu mērīšanas līdzekļu uzstādīšanu dzīvoklī, ja attiecīgo darbu veic licencēts uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) un iegādes un uzstādīšanas izdevumus sedz īrnieks."

Vienlaikus daudzos plašsaziņas līdzekļos tika popularizēts norēķinu pēc skaitītājiem izdevīgums. To atbalstīja arī pašvaldības, pat piešķirot finansējumu skaitītāju ierīkošanai maznodrošināto īrnieku dzīvokļos. Lai gan formāli skaitītāju uzstādīšana atbilda iepriekš minētajiem MK noteikumiem, tomēr vairumā gadījumu tika iegādāti un uzstādīti salīdzinoši lētākie un neprecīzie A klases skaitītāji, turklāt - tikai daļā dzīvokļu. Tā kā pakalpojumu realizācijas apjoms būtiski samazinājās, pakalpojumu sniedzēji piegādātā ūdens komercuzskaitei par saviem līdzekļiem uzstādīja skaitītājus daudzdzīvokļu māju ievados. Tad arī parādījās starpība, kas atsevišķos gadījumos sasniedz pat līdz 30 procentiem no attiecīgajai mājai piegādātā ūdens daudzuma, par ko pakalpojumu sniedzēji maksu nesaņēma, tāpēc cieta zaudējumus.

Šādas starpības veidošanos ietekmē dažādi faktori, piemēram, dzīvokļu ievados uzstādīto skaitītāju neprecizitāte, dažādā laikā izdarītie skaitītāju rādījumu nolasījumi, šo rādījumu noapaļošana, apzināta faktiskajam patēriņam neatbilstošas informācijas sniegšana, nesankcionēta skaitītāju rādījumu ietekmēšana (magnētiska vai cita iedarbība), noplūdes māju iekšējās ūdensapgādes sistēmās un vairāki citi apstākļi.

Mēģinājums risināt radušos problēmu tika veikts, MK 2002.gada 26.marta noteikumos Nr.133 "Kārtība, kādā dzīvokļa īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu" ietverot nosacījumus, kā sadalāma un samaksājama starpība, kas radusies starp mājas kopējā skaitītāja rādījumu un vienlaikus nolasītu dzīvokļu mērīšanas līdzekļu rādījumu summu. Tajos noteikts arī, ka tiem īrniekiem, kuru dzīvokļos mērīšanas līdzekļi nav uzstādīti, ūdens patēriņu var noteikt ne augstāku par 10 m3 uz vienu cilvēku mēnesī. Tam par pamatu acīmredzot bija Latvijas būvnormatīvā LBN 221-98 norādītais maksimālais ūdens patēriņš uz vienu cilvēku diennaktī, kas gan jāievēro, projektējot un izbūvējot dzīvojamo māju iekšējās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, bet nav paredzēts komercnorēķiniem.

Diemžēl pakalpojumu sniedzēji un dzīvojamo māju pārvaldītāji šo ierobežojumu pārsvarā uzskata par ūdens patēriņa normu, patērētājiem sūtot rēķinus par nesamērīgi lielām summām.

Ir izveidojusies situācija, ka daļai patērētāju, kuru dzīvokļos skaitītāji atbilst visām valsts normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un kuri nav veikuši nesankcionētas darbības attiecībā uz skaitītāju rādījumu ietekmēšanu, tomēr par ūdensapgādes un proporcionāli arī par kanalizācijas pakalpojumiem ir jāmaksā par lielāku pakalpojumu apjomu, nekā tas uzskaitīts ar skaitītājiem un viņi faktiski ir saņēmuši. Vēl neapskaužamākā situācijā ir nonākuši tie patērētāji, kuri saņēmuši lielus rēķinus par it kā patērēto ūdeni pēc normas "10 m3 uz vienu cilvēku", šim daudzumam pieskaitot vēl daļu no starpības.

 

Pārkāpj patērētāju tiesības

Tā kā vairākums dzīvokļu skaitītāju ir zemas precizitātes klases, daļai dzīvokļu piegādātā ūdens daudzums tiek aprēķināts pēc visai apšaubāmas metodikas, bet radušās starpības objektīvu noteikšanu traucē jau pieminētie daudzie faktori, ir jāsecina, ka patērētāju faktiski saņemto pakalpojumu apjoma neprecīzās noteikšanas rezultātā masveidā tiek pārkāptas patērētāju tiesības. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 3.pantā ir noteikts, ka patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja "samaksa par pirkumu un svars vai mērs nav noteikti pareizi, kā arī nav nodrošināta iespēja pārliecināties par to".

Gadījumos, kad individuālo skaitītāju uzskaitītajam ūdens apjomam bez kādiem tiešiem pierādījumiem pieskaita vēl kādu šķietami nelikumīgā veidā patērētu papildu apjomu, zināmā mērā var pat uzskatīt, ka tiek pārkāptas LR Satversmes 92.pantā noteiktās cilvēka pamattiesības: "Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu."

Lai gan pastāvošās neskaidrības un patērētāju neapmierinātība ar patērētā ūdens uzskaiti bija un joprojām ir vispārzināms fakts, tas nav traucējis attiecīgajām institūcijām, sagatavojot projektu, un Ministru kabinetam, pieņemot pašreiz spēkā esošos 2006.gada 12.decembra noteikumus Nr.999 "Kārtība, kādā dzīvojamās telpas īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu", ietvert nosacījumus par ūdens patēriņa pārrēķinu, starpību sadalot proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļos, kā arī par ūdens patēriņa normu noteikt jau pieminētos 10 m3 uz vienu cilvēku mēnesī. Tas atkārtojas arī Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamentā sagatavotajā un Valsts sekretāru sanāksmē 2008.gada 17.jūlijā izsludinātajā MK noteikumu projektā VSS-1246 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu".

 

Kas būtu jādara, lai izietu no kļūmīgās situācijas?

Uzskatu, ka norēķinu kārtība par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem, kā administratīvi regulējamiem, nav jāreglamentē daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu reglamentējošajos valsts normatīvajos aktos, bet gan ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sniegšanas nozares speciālajos valsts normatīvajos aktos, jo šie pakalpojumi tiek sniegti plašam lietotāju lokam.

Vispirms būtu nepieciešams izdarīt grozījumus Ūdens apsaimniekošanas likumā, papildinot to ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā ūdensapgādes un kanalizācijas nozares komersanti piegādā un lietotāji lieto ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus pēc analoģijas ar citām administratīvi regulējamām sabiedrisko pakalpojumu nozarēm, piemēram, siltumenerģijas, elektroenerģijas vai dabasgāzes piegāde un lietošana.

"Diemžēl pakalpojumu sniedzēji un dzīvojamo māju pārvaldītāji šo ierobežojumu pārsvarā uzskata par ūdens patēriņa normu, patērētājiem sūtot rēķinus par nesamērīgi lielām summām."

Šajos Ministru kabineta noteikumos vajadzētu ietvert arī nosacījumus attiecībā uz norēķiniem par pakalpojumiem, t.sk. ar gala lietotājiem. Lai turpmāk šajā nozarē ar valsts normatīvajiem aktiem netiktu veicināta patērētāju tiesību pārkāpšana, pat cilvēka pamattiesību neievērošana, kā tas diemžēl ir pašreiz, noteikumos būtu jānosaka, ka norēķini par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem obligāti veicami tikai pēc valsts normatīvajos aktos noteiktā kārtībā uzstādītu un verificētu augstas precizitātes klases plūsmas mērītāju (skaitītāju) rādījumiem, ka šie skaitītāji ir jāuzstāda, jāapkalpo un nepieciešamās izmaksas jāsedz šo pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem pakalpojumu lietotājiem ir noslēgti līgumi.

Šāds regulējums atvieglotu arī ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu tarifu projektu sagatavošanu un izvērtēšanu, jo dati par sniegto pakalpojumu faktiskajiem apjomiem un zudumiem ārējos tīklos būtu daudz objektīvāki nekā šobrīd, kā arī tas ļautu pakalpojumu kopējās izmaksās ietvert papildu izdevumus saistībā ar sakārtotas sniegto pakalpojumu uzskaites un kontroles sistēmas ieviešanu un uzturēšanu. Tas dotu iespēju ūdensapgādes pakalpojumu uzskaitē ieviest modernās tehnoloģijas, kas ir praktiski neiespējami, ja paliek pašreizējā absurdā prakse, ka skaitītājus pēc savas subjektīvās izvēles uzstāda (vai neuzstāda) gala lietotāji, t.i., daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki, īrnieki vai nomnieki.

Aplūkotais jautājums ir komplicēts, jo skar valsts pārvaldes institūciju, pašvaldību, pakalpojumu sniedzēju, dzīvojamo māju pārvaldītāju, ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu lietotāju, kā arī sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas institūciju intereses un kompetenci, tādēļ lietderīgas būtu lietišķas diskusijas, kas sekmētu pastāvošo problēmu optimāli risināt gan tehniski, gan juridiski.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas