Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
      Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.41 (97) 2007. gada 10. oktobris
            

"Būt unikāliem - cita ceļa mums nav"

 

Prof., Dr.oec. Tatjana Volkova, Banku augstskolas rektore, - "Komersanta Vēstnesim"

 

04.JPG (13581 bytes)
Foto: Boriss Koļesņikovs, "LV"

Valdība lēmusi vairs nekarot ar inflāciju vien, bet izstrādāt visaptverošu ekonomikas stabilizācijas plānu, kam jābūt gatavam decembrī. Gaidot šo plānu un sekojot līdzi norisēm mūsu valsts uzņēmējdarbības vidē, "Komersanta Vēstnesis" uz sarunu aicināja Tatjanu Volkovu. Ekonomikas un vadībzinātņu eksperti, kura nenogurstoši popularizē jēdzienu "biznesa izcilība" un cieši turas pie pārliecības, ka izcili uzņēmumi spēj pastāvēt un attīstīties arī strauji augošas un varbūt pat pārkarstošas ekonomikas apstākļos.

Oficiālā inflācija nav reālā inflācija

- Kas notiek Latvijas ekonomikā? Tas, ka kaut kas vairs nav normāli, ir skaidrs, bet ciktāl notiekošais vēl iekļaujas pieļaujamās nobīdes robežās?

- Tradicionālās ekonomikas teorijas un standarta risinājumus nav iespējams piemērot Latvijai - mazai un atvērtai ekonomikai globalizācijas apstākļos. Un tā nav tikai mūsu valsts problēma - tas, par ko, piemēram, Vācijas ekonomika tikai "nošķaudās", Nīderlandei jau var radīt "plaušu karsoni".

Runājot konkrēti par inflāciju, kas tagad ir "karstais temats" Latvijas ekonomikā, ir jāsaprot, ka ir divu veidu faktori, kas rada inflāciju. Pirmkārt, cenas audzē izmaksu pieaugums, otrkārt, cenu pieaugumu veicina pieprasījuma palielināšanās pēc konkrētiem produktiem un pakalpojumiem.

Latvijā inflāciju šobrīd mēra pēc konkrēta patēriņa cenu groza. Šo grozu veido vairāk nekā 400 dažādu preču un pakalpojumu, kas ik pa laikam tiek mainīti un papildināti. Būtisks ir jautājums, cik lielā mērā oficiālajā patēriņa grozā ietilpstošais atspoguļo reāla Latvijas iedzīvotāja reālās dzīves vajadzības? Grozā, piemēram, ir liels pārtikas preču īpatsvars, bet katra iedzīvotāja vajadzības ir tik dažādas un nepārtraukti mainīgas. Turklāt dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjiem šīs vajadzības ļoti atšķiras un viņu patēriņa grozi ir grūti samērojami. Mēs ikdienā katrs dzīvojam savādāk un katram mums izdevumi veidojas un arī palielinās citādi nekā par tiem 15 procentiem, par ko tagad valda satraukums.

Inflācijas mērījumi, kas parāda cenu izmaiņas vidēji par visu patēriņa grozu, tiek ņemti par pamatu, analizējot norises citos tautsaimniecības sektoros. Rezultātā tiek aicināts, piemēram, samazināt kredītus, lai samazinātu pieprasījumu. Taču kā rīkoties pensionāram? Ja oficiālā patēriņa groza struktūrā sievietei ir paredzētas, piemēram, divas zeķbikses gadā, tad katrā konkrētā individuālajā patēriņa grozā izdevumu kāpums būs gluži citāds nekā oficiālie inflācijas procenti.

Pensionāram pārtika, kādi citi izdevumi, piemēram, mājoklis, varbūt ir 50 procentu un vairāk no patēriņa groza, līdz ar to viņam reālā inflācija ir daudz augstāka pat par tiem 15 procentiem. Ir izdevumu pozīcijas, kuras gada laikā jau pieaugušas par 20 un vairāk procentiem - elektrība, gāze…

Valstij pirmām kārtām ir jādomā par to, kā kompensēt inflāciju sociāli neaizsargātajiem sabiedrības slāņiem, ko darīt, lai šie iedzīvotāji būtu mierīgi, ka valsts par viņiem parūpēsies. Un svarīgāk ir ne tikai ļoti taupīt, kā šobrīd tiek aicināts, bet vairāk domāt arī par to, kā palielināt ienākumus. Uzņēmumiem ir jādomā, kā veicināt, piemēram, eksportu, lai neiznāk tā, ka daudzi uzņēmumi beidz pastāvēt tikai tāpēc, ka inflācijas rezultātā samazinās iekšzemes pieprasījums. Arī šajos uzņēmumos strādā darbinieki un viņiem ir jāmaksā darba alga. Lūk, tā ir prioritāte - domāt, ko darīt, lai uzņēmumi pastāvētu, lai darbarokas neizplūstu uz to pašu Īriju, lai cilvēki justos pasargāti un droši savā valstī. Jādomā arī par valsts pārvaldes sektora kapacitātes stiprināšanu.

Svarīgi radīt apstākļus, lai cilvēku justos apmierināti un laimīgi dzīvojot Latvijā. Ja nemaldos, jau Platons definēja to, kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs - veselība, godīgi nopelnīta nauda un emocionāla labsajūta dzīvojot… Par emocionālo labsajūtu jārūpējas visiem kopā, tai skaitā arī plašas saziņas līdzekļiem. Lai nāk vairāk tādu iniciatīvu kā, piemēram, "Latvijas lepnums"!

Samazināt izmaksas vai tomēr taupīt

- Ko darīt? Tikai taupīt tātad neder, vismaz valsts līmenī ne? Bet uzņēmuma līmenī?

- Par izmaksu samazināšanu, protams, ir jādomā. Bet tā nav tikai taupīšana. Necelt darba algas atvērtās ekonomikas apstākļos ir riskanti, darbinieki aizbrauks un pelnīs citur. Viens no padomiem nav nekāds jaunatklājums - uzņēmumiem jau laikus jādomā par investēšanu tehnoloģijās, par tirgus paplašināšanu arī ārpus valsts robežām un par sadarbību.

Inflācija šobrīd ir reāls atspoguļojums tam, kas notiek ar izmaksu pieaugumu - ja vadītāji nespēj pārkārtot uzņēmuma darbību un samazināt izmaksas, viņiem, protams, ir jāceļ cenas.

Kāpēc samazināt izmaksas un taupīt nav viens un tas pats? Uzņēmumam ir jānodrošina sava ilgtspējīga pastāvēšana, attīstība ilgtermiņā. To sagaida gan uzņēmuma īpašnieki, gan darbinieki. Un ir jāsaprot, ka ilgtermiņā izdzīvos tikai labākais. Uzņēmuma vadītāja atbildība ir nepārtraukti palielināt uzņēmuma vērtību nākotnē. Savukārt vērtību var paaugstināt saprotot, kādi ir uzņēmuma mērķi. Ja uzņēmuma mērķis ir piedāvāt lētus produktus, lai tos var iegādāties mazturīgā iedzīvotāju daļa, protams, šis uzņēmums taupīs, bet neprasiet no tā augstu garšas kvalitāti. Bet, ja uzņēmums grib piedāvāt tirgū unikālu produktu, kuru pērk tieši kvalitātes vai dizaina dēļ, tādā uzņēmumā taupīšana var kaitēt - zaudēt gan produkta unikalitāti, gan kvalitāti. Ja šodienas Jaunrades laikmetā, kā man patīk teikt, uzņēmums grib iziet ārējā tirgū, tad "esi atšķirīgs vai mirsti" - cita ceļa nav. Un lai sasniegtu šo atšķirību, ir jāinvestē cilvēku prātos, atbrīvojot radošu pieeju darbam. Šajā gadījumā taupīšana nedrīkst notikt uz darbinieku kompetences rēķina. Ir jāskatās, kā efektīvāk izmantot uzņēmuma vērtības ķēdes, kā sadarboties ar citiem uzņēmumiem. Ir jāmēģina nevis visu paturēt savās rokās, bet meklēt izdevīgus partnerības risinājumus, lai celtu uzņēmuma konkurētspēju.

- Kā uz šā fona Jūs raksturotu Latvijas uzņēmējiem bieži piedēvēto vēlmi daudz un ātri pelnīt? Arī tāds var būt mērķis - labi dzīvot tagad!

- To var izskaidrot - ja cilvēkam nav bijuši uzkrājumi, viņš grib ātri un skaisti dzīvot, viņš, protams, nedomā par nākotni, par nākamām paaudzēm. Viņš grib māju, sievu aizvest atpūtā uz Bali salu, uzdāvināt kažoku un galu galā pats labi izskatīties… Kāpēc tā nav Rietumos - tur ir pavisam cita tērēšanas kultūra, tur noteiktam slānim jau ir nodrošināts noteikts dzīves standarts. Mums vēl nav tā angļu mauriņa, ko tur kopj jau 400 gadu, tāpat mums nav tādas naudas krāšanas un tērēšanas tradīciju.

Jā, tā ir Latvijas problēma, ka mēs visu gribam ātri un uzreiz. Nav apšaubāms, ka daudzi šodienas Latvijas miljonāri savus miljonus ir paši godīgi nopelnījuši - ar tām iespējām, kādas nu bija tajos pašos 90. gados. Un tolaik to varēja izdarīt salīdzinoši ātri. Lai šodien tikpat ātri un daudz uzkrātu, ar godīgām metodēm vien ir grūti. Piemēram, nesen vēl ienesīgais nekustamo īpašu tirgus jau pārceļas uz Bulgāriju un Ēģipti. Ja tu gribi godīgi strādāt un pelnīt ilgtermiņā Latvijā, ir jābūt pacietīgam, ir jāinvestē uzņēmuma attīstībā, samazinot šā brīža peļņu. Uzņēmējam, kas ir uz ilgtermiņa attīstību vērsts, kas domā, kāds būs viņa uzņēmums pēc 20 gadiem, nekāda ātrā pelnīšana nesanāk. Konkurence pieaug, tā ir cīņa 24 stundas diennaktī.

Šodienas ekonomikā uzņēmuma vērtība vairs nav tikai pamatlīdzekļi, zeme un ēkas.. Uzņēmuma zīmola kapitāls, līderības kapitāls, zināšanu kapitāls, inovācijas kapitāls, reputācijas kapitāls, sociālais kapitāls - tie ir tie būtiskie virzieni, kuros ir jāinvestē, bet kas bilancē vis neparādās. Tās visas ir uzņēmuma nemateriālās vērtības sastāvdaļas, kas šodien vēl ļoti bieži netiek novērtētas. Cik daudz ir jāiegulda, lai atraisītu uzņēmuma darbiniekos radošo potenciālu, lai viņi nāktu klajā ar iniciatīvu, domātu, rīkotos citādi. Tā ir vesela filozofija. Un tajā ir jāinvestē. Finanšu pārskatā to nerāda, bet nerāda arī to, kas notiktu ar uzņēmumu, ja tam visa iepriekšminētā nebūtu.

Un diemžēl ne tuvu visi uzņēmumu vadītāji spēj novērtēt šīs nemateriālās lietas. Tām biežāk uzmanību pievērš lielie un vidējie uzņēmumi, mazie daudz retāk. Gan darbaroku pietrūkst, gan izpratnes par šādas vērtēšanas nepieciešamību, bet vadītājam ir jāapzinās, ka uzņēmuma attīstība lielā mērā ir balstīta uz konsekventu vadītāja lēmumu un rīcības kopumu, kas var nodrošināt uzņēmuma vērtības paaugstināšanu ilgtermiņā.

- Kā sekmēt šos ieguldījumus nemateriālajā kapitālā? Viens ir izpratnes palielināšana par tā svarīgumu, vēl…

- No valsts puses tā noteikti ir politiskā izšķiršanās par nodokļu atvieglojumiem par ieguldījumiem attīstībā. Igaunijā tā uzņēmumu peļņas daļa, kas tiek ieguldīta atpakaļ uzņēmumu attīstībā, netiek aplikta ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Tas ir skaidrs valsts signāls - nenoēdiet naudu, domājiet ilgtermiņā, stipriniet sava uzņēmuma konkurētspēju. Arī Latvijai būtu par to jādomā.

Kas vēl ir būtiski - ja mēs runājam par Zināšanu ekonomiku, tad no uzņēmumu viedokļa zināšanas ir resurss. Bet zināšanu izmantošana - tās ir uzņēmuma darbinieku spējas un kompetences. Visu laiku mēs runājam par Zināšanu ekonomiku, bet tas ir kā tāds miris koks. Dzīvību viņam var iedvest tikai aktīva rīcība.

Un tā ir visu mūsu kopējā atbildība - sekmēt šos rīkotiesgribu, darītgribu. Vai mums maz labu ziņu, labu piemēru, par kuriem stāstīt. Bet mums ir radīts priekšstats, ka labas ziņas ir sliktas ziņas. Ja cilvēkus ikdienā baro ar negatīvām ziņām, viņi arī sāk ticēt, ka viss ir tikai slikti. Mums ir "nesakārtota valsts, izglītības sistēma neatbilst darba tirgus prasībām" un tā mēs te savstarpēji ķīvējamies. Paši sevi noniecinām. Bet var arī savādāk - tie paši pensionāri sanākt pulciņā un iemācīties kaut tik daudz angļu valodu, lai vasarā ogas tūristiem spētu pārdot.

Un vēl - Latvijas iedzīvotāju lielai daļai ir raksturīga neticība pašiem sev, un tai pašā laikā arī pozitīvas attieksmes trūkums pret tiem, kas mēģina meklēt ko jaunu, ko tādu, kas nestu Latvijas vārdu pasaulē.

Piemēram, Pasaules sienas projekts, ko iecerēts realizēt Latgalē. Ir plānots pasaules mēroga arhitektu konkurss, ir aprēķināts, cik daudz naudas šis projekts, veiksmīgi realizēts, varētu ienest valsts budžetā, bet nē - atkal pietrūkst atbalsta "Jūs to varat, Jums tas izdosies", tā vietā pavīpsnā un, sak, ko nu sadomājušies… Var jau saprast, ka ir vajadzīgs laiks, lai mūsu sabiedrības domāšana paceltos līdz tādam līmenim, ka var lielas lietas darīt. Bet tie, kas jau tagad mēģina darīt vairāk, ir jāatbalsta.

Eksports, produktivitāte un darba tirgus atvēršana

- Vai eksports ir tāda Latvijas uzņēmumu panaceja, par kādu tas bieži tiek daudzināts?

- Daudz tiek runāts par produktu eksportu, maz par pakalpojumu eksportu, kam ir būtiska nozīme. Latvija ir mazs tirgus un īpaša izaugsmes potenciāla uzņēmumiem strādājot vietējā tirgū nav. Ja grib augt, ir jāmeklē lielāks tirgus, tas nu ir skaidrs, vai nu jāpiedāvā produkti ar augstu pievienoto vērtību. Tā īsti veiksmīgi un ilgtermiņā eksportēt no Latvijas var tikai unikālus produktus, kuru pamatā ir radošas idejas.

- Saistībā ar ekonomikas stabilizācijas pasākumiem bieži tiek minēts grūti izmērāmais jēdziens "produktivitāte". Latvijā tā esot visai zema.

- Industriālajā laikmetā produktivitāti bija viegli izmērīt - saskaitīja, cik zābaku saražo Jānis, cik Pēteris. Vienību skaitu uz katru nodarbināto. Tagad jāmēra saražotā vērtība, peļņa, apgrozījums uz vienu nodarbināto. Līdz ar to darba ražīgums, darba efektivitāte maina savu nokrāsu. Faktiski darba ražīguma jēdzienu šobrīd būtu jātulko divējādi - kā efektivitāti un kā lietderīgumu, turklāt saprotot abus vienlaikus. Lietderīga ir tā strādāšana, kas, efektīvi izmantojot resursus, noved pie izvirzītā mērķa. Ja mērķi nav definēti - kā tas bieži vien ir daudzos Latvijas uzņēmumos - nav iespējams izmērīt lietderību.

- Jūsu viedoklis par darba tirgus durvju atvēršanu "uz iekšpusi"?

- Robežas būs jāatver gribot negribot, jo mēs izmirstam... Bet vispirms robežas vajadzētu atvērt izglītības tirgū. Tuvāko astoņu gadu laikā uz pusi samazināsies vidusskolu beidzēju skaits. Viens no cēloņiem ir demogrāfiskā "bedre", vēl cits, maz pētīts, bet ļoti svarīgs - mūsu vidusskolu absolventi izbrauc, tāpat kā izbrauc strādājošie. Potenciālie studenti dodas studēt ārvalstīs. Un tāpēc mums ir jādomā ne vien par augstskolu piedāvātās izglītības kvalitātes nemitīgu celšanu, bet arī par to, kā atvest uz šejieni, uz mūsu augstskolām gudrus jauniešus no citām valstīm. Lai brauc un paliek talantīgi prāti pie mums, nevis mazkvalificēti strādnieki.

- Kā Rektoru padomes priekšsēdētāja noteikti zināt, ko plāno darīt Latvijas augstskolas, lai sekmīgi konkurētu tuvās nākotnes apstākļos?

- Latvijā jau šobrīd studē vairāk nekā 1500 ārvalstu studentu no 33 valstīm. Augstskolu rektori daudz domā par studiju starptautisko aspektu, ārvalstu studentu piesaisti, Latvijas augstākās izglītības pozicionēšanu starptautiskajā izglītības telpā.

Ir jāmācās "iestādīt" naudu

- Arvien biežāk izskan aicinājumi netērēt, bet krāt. Uz to mudina politiķi, reklamē bankas. Bet ja noguldījumu peļņas procenti atpaliek no inflācijas procentiem…

- Latvijā nav uzkrāšanas kultūras. Ļoti būtisks šajā kontekstā ir jautājums par finanšu izglītību - cilvēkiem nav pietiekamas informācijas, nav nepieciešamo zināšanu par jaunajiem finanšu instrumentiem, kas ir ienākuši Latvijā - progresīvo depozītu, ieguldījumu fondiem, kuros ieguldītā nauda reāli pelna. Latvijā ar ieguldījumiem tradicionāli tiek saprasti pārsvarā depozīti, un ja, noguldot naudu bankā, es saņemu mazākus procentus kā inflācija, protams, es šo naudu tērēšu, nevis krāšu. Latvijai vajadzētu veikt plašu iedzīvotāju izglītošanas kampaņu, valsts līmenī mācīt, kur un kā "iestādīt" naudu, lai tā augtu griezdamās un nestu augstākus procentus, nekā to noguldot depozītā. Un ir par maz, ja kāda banka par šīm iespējām pastāsta televīzijas reklāmā. Ir jāpanāk plašāka iedzīvotāju izglītošanas kampaņa.

- Bet vai tiešām jau šobrīd tā ir, ka es ar saviem 300 latiem varu iet uz banku, un man ir iespējas ar šo naudu pelnīt?

- Jā, ir investīciju fondi, kuru ieguldījumu plāni ir ļoti brīvi, un to kopā ar banku ir iespējams izpētīt - kur un kā labāk ieguldīt. Pasaules finanšu tirgū līdzekļi ir ļoti nepieciešami. Var ieguldīt uzņēmumos ar ļoti augstu rentabilitāti, kā arī pastāv tā saucamie īstermiņa depozīti, piemēram, "overnight" depozīti, kur naudu iespējams ieguldīt uz ļoti īsu laiku - vienu nakti - un kaut ko jau nopelnīt.

Un tā ir valsts atbildība - nevis aicināt "tērējiet mazāk", bet mācīt un skaidrot, kā ieguldīt gudri, lai no ieguldīšanas saņemtu maksimālu efektu. Amerikā to dara pat prezidents. Bet mums ir reklāmas, kurās rāda, ka saņemt naudu ir tik vienkārši kā nospiest pogu. Par medaļas otru pusi - kas notiek, ja šo viegli saņemto naudu neizdodas atdot laikā - par nokļūšanu Parādnieku reģistrā, neviens nerunā. Bet tieši kredītu devējiem ir jāuzņemas atbildība par šo cilvēku likteņiem. Latvijā vēl nedarbojas likums par fizisko personu maksātnespēju un nedarbojas elementāras aizsardzības normas, kas garantētu - ja es arī nonāku personīgā bankrota priekšā, jumtu virs galvas man tomēr nevar atņemt. Lai nebūtu situācijas, ka par kavētiem maksājumiem kreditors pārņem kredītņēmēja īpašumu, ļoti strauji izsola to, turklāt par cenu, kas ir zemāka nekā kredīts. Rezultātā cilvēks paliek bez mājas un vēl parādos. Arī kredītiestādēm jābūt sociāli atbildīgām, jārūpējas par savu valsti un tās cilvēkiem.

Miljards universitātei

- Tikko izskanējis viens no tradicionālajiem Banku augstskolas pasākumiem - starptautiskā konference "Rīgas dialogi". Vai tā deva jums personīgi kādu jaunu atziņu, pārsteigumu?

- Vēlreiz nācās dzirdēt, ka Somijā 2009.gada plānots atvērt Inovāciju universitāti! Veselu miljardu eiro somi investēs trīs augstskolu - biznesa, dizaina un tehniskās universitātes - apvienošanā. Banku augstskola plāno sludināt konkursu par telpu nomu modernā, jaunā ēkā, mūsu mērķis ir 3500 studentu, tai skaitā 500 ārvalstu studentu piesaiste, un finansējuma pamatā ir studiju maksa. Bet tepat kaimiņos valsts atvēl miljardu inovāciju universitātes radīšanai! Tā ir atbildīga valsts politika. Domāšana divdesmit un vairāk gadu uz priekšu. Pie mums diskutē palielināt vai nepalielināt skolotājiem algas… Beidzot tomēr būtu jāsaprot, ka bez izglītotas sabiedrības, bez tautas, kura grib tās zvaigznes no debesīm, nekas nenotiks! Mēs nekad vairs nebūsim lētā darbaspēka zeme, mums jābūt unikāliem. Valstī ir augsts radošais potenciāls, tikai vajag investēt prātos!

Liena Pilsētniece, "KV"

 

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas