Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.42 (98) 2007. gada 17. oktobris
            

Tikai kvalitāte, un nekas vairāk

 

Ikdienas negatīvo ziņu gūzmā mēdz pazust labie darbi, pašapziņa, ka kādā jomā Eiropā un pasaulē varam būt ne tikai pēdējie, bet arī pirmie. Tostarp bijušajās Mārupes pļavās, arvien ciešāk nonākot privātmāju ielenkumā, šauras ieliņas malā gaiša vīd jauna, acīmredzami biroja un industriālā ēka. Tur mājo uzņēmums "Scruples", kuras īpašnieks un tehniskais direktors ir Juris Zariņš, bet līdzīpašnieks Jānis Ābols. Viņš nesaka "mēs ražojam pasaulē labākos mikrofonus", kā to apgalvo mūzikai un biznesam pietuvināti ļaudis, bet vienkārši noteic, ka pasaulē ir trīs slavenas kompānijas, mikrofonu ražotājas, bet "mēs tām stipri minam uz papēžiem", un, ja paveiksies ar plašajām tuvākā laika iecerēm, kas zina, ko nākotne nesīs…

 

04.JPG (19222 bytes)
 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Mikrofons Makartnijam

Biroja ēkas otrā stāva gaitenī vestibila siena rotāta ar daudziem diplomiem par uzvarām starptautiskās izstādēs. "Scruples" izstrādātie un izgatavotie studijas mikrofoni pozitīvi novērtēti arī ārvalstu presē. Piemēram, britu izdevums "Future Music" par pērnā gada Platīna balvas ieguvēju mikrofonu "Violet-The Globe" raksta: tas ir dārgs, bet skaisti veidots, ar zīdaini izlīdzinātu skaņu un pārspēj visu līdz šim par tādu cenu redzēto. Šo mikrofonu savos ierakstos izmanto daudzi augsti profesionāli skaņu inženieri, kas strādā ar slaveniem mūziķiem - dziedātāju Polu Makartniju (Paul McCartney), grupām "Tool", "Queens Of The Stone Age", "Skunk Anansie", "Bi2".

"Uzņēmums, kuru es vadu, nav novērtējams naudā. Mēs cenšamies izstrādāt jaunākās tehnoloģijas, ieviest tās pasaulē, un primārais nav peļņa," saka J.Zariņš. "Nauda, protams, ir svarīga, lai attīstītos, labi dzīvotu. Bet prioritāte tomēr ir šis azarts - pasaules tirgū pretendēt uz pirmo vietu mikrofonu kvalitātes ziņā. Tas nav pārspīlējums, bet īstenība."

 

Deviņi amati, desmitais…

"Scruples" īpašnieka dzīvē arodu, amatu un vaļasprieka pavedieni savijušies krustu šķērsu. Latvieši mēdz teikt: "Deviņi arodi, desmitais bads." J.Zariņa mākas tuvojas šim skaitlim, bet, pretēji parunai, ne vien allaž izvedušas no grūtām situācijām un devušas iztikšanu, bet arī pavērušas biznesa ceļu.

Jau no bērnības tēvs, profesionāls augstākās kvalifikācijas juvelieris, dēlu mācīja strādāt ar metāliem - gravēt, fasēt briljantus, veidot gredzenus un citas rotas no zelta.

Juris ieguva instrumentu atslēdznieka un tehnologa izglītību, un Ļeņingradas naudas kaltuvē (Moņetnij dvor) - augstāko juveliera kategoriju jeb tā dēvēto sarkano diplomu. Latvijā neko tādu nevarēja iemācīties. Pat armijā viņš iemanījās papildināt savas zināšanas, jo dienestu pabeidza jau kā virsnieks, elektronikas speciālists. Nu var sākt summēt dažādo darba pieredzi: piecpadsmit gadu par instrumentu atslēdznieku, frēzētāju, virpotāju, pulētāju, tehnologu Rīgas Juvelierizstrādājumu rūpnīcā, piecpadsmit - toreizējā Rīgas Politehniskā institūta Būvkonstrukciju katedrā par smalkmehāniķi ("Es biju tas mazais, "melnais" cilvēciņš, kas savulaik gatavoja ultraskaņas adaptācijas iekārtas, ar ko bijām slaveni visā Padomju Savienībā."), tad divdesmit gadu biznesā. Daudz kas risinājies līdztekus, papildinot vienus darbus ar citiem.

"Īstenībā katra no manām nodarbēm saistās ar īpašu dzīves laiku, kad vajadzēja pelnīt iztiku. Kad zeltlietas vairs nebija pieprasītas, sekoja "džinsu ēra", un aktuāls bija bikšu dizains. Taisīju lekālus, vedu uz Ukrainu, kur šos apģērba gabalus šuva. Kad tas vairs negāja, Rīgas dzīvoklī uzstādīju 42 akvārijus, sāku audzēt zivtiņas. Ikrus vedu no Ļeņingradas, uzbūvēju speciālu konteineru ar apsildīšanu, saspiesto gaisu, aerāciju, lai mazuļiem būtu labi pārvadāšanas apstākļi un tie neaizietu bojā. Stāvēju ar savām zivtiņām Čiekurkalna tirgū un mēnesī, protams, bez nodokļiem, pelnīju līdz 600-700 rubļiem. Tā bija ļoti liela nauda."

 

05.JPG (10501 bytes)
 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Bižutērija un endoprotēzes kaķiem

Kad astoņdesmito gadu otrajā pusē veidojās kooperatīvi, Juris tika pie sava oficiāla biznesa. Un atkal izdomāja ļoti loģiski - ja sievietes tīko pēc ārzemju krellēm un spīguļiem, jātaisa bižutērija - taču arī kaut kas uz juveliermākslas pusi... Tā radās kooperatīvs "Scruples" - pašreizējā uzņēmuma, kas dibināts 1991.gadā, priekšgājējs. "Šajā tirgū tā bija pirmā firma. Mēs pirmie taisījām caurspīdīgus sieviešu lakatiņus ar tādu kā spožu sietiņu - īstenībā pēc jaunākajiem ārzemju paraugiem veidojām savu dizainu, kas bija mūsu iespēju robežās. Lakatiņi bija topā; mums radās pat vairāki partneri, ar kuriem strādājām kopā, un bija tāda naudas plūsma, kura deva iespēju izdzīvot. Mikrofoni nāca deviņdesmitajos gados, kad jau bijām iegājuši medicīnas laukā - gatavojot stomatoloģijas urbīšus, kuros pirmie Latvijā izmantojām dimantu un vakuuma putināšanas tehnoloģijā izveidotu īpaši noturīgu klājumu."

Savukārt kaulu fiksācijas materiālus pašizveidotā darbnīcā Rīgas pilsētas 2.slimnīcas pagrabā pēc gadu ilga "funktiera" J.Zariņš sāka izgatavot tad, kad viņa draugam un tagadējam partnerim uzņēmumā "AZ-Technologies" dakterim Ābolam vajadzēja operēt, bet Krievija nepiegādāja skrūves. Izmantojot virpuļveida tehnoloģiju, ko bija izgudrojuši japāņi, bet Eiropa pienācīgi nenovērtēja un bija piemirsusi, Zariņš izgatavoja jauna veida skrūves, kurām bija nesalīdzināmi labāka saķere ar kaulaudiem un kuras tika veidotas sadarbībā ar Kijevas Cietsakausējumu institūta zinātniekiem. Viņa pašizgatavotais skrūvju ražošanas automāts ļāva veikt speciālu elektropulēšanu. "Šo darbagaldu ražīgums bija par 70 procentiem augstāks nekā parastajiem, bet skrūvju vītne - mirdzoša un tīra," tā J.Zariņš. "Skrūves mugurkaula implantiem bija labākas nekā Šveicei, bet starptautiskajā tirgū mēs nespējām nosargāt savas autortiesības."

Deviņdesmito gadu vidū J.Zariņš kopā ar dakteri Ābolu pēc rentgena uzņēmumiem sāka izgatavot endoprotēzes kaķiem un suņiem. Šie izstrādājumi bijuši pieprasīti, dzīvnieku īpašnieki gribējuši un spējuši par tiem maksāt, bet aizsākto darbu piebeidza asinsbāzes trūkums. "Scruples" izgatavoja arī endoprotēzes cilvēkiem, un J.Zariņš uzskata, ka tās bija augstvērtīgākas nekā Šveicē ražotās. Taču uzņēmums zaudēja valsts iepirkuma konkursā un tagad implantus vairs neražo.

 

Viss bija izdomāts

"No deviņdesmito gadu sākuma mums bija trīs ražošanas virzieni: medicīnas materiāli, stomatoloģijas materiāli un mikrofoni. Tagad mikrofonu ražošanas īpatsvars jau ir gandrīz trīs ceturtdaļas," uzņēmumu darbības virzību īsi definē to īpašnieks.

06.JPG (22284 bytes)
Top jaunā produkcija

Foto no "Scruples" arhīva

"Jau 1947.gadā un 50.gados slavenā vācu kompānija "Neumann" (mēs to dēvējam - "Neimanis") izgatavoja mikrofonus, kas labi darbojās - viss bija nevainojami izdomāts," spriež J.Zariņš. "Bet kopš deviņdesmitajiem gadiem veidojās inovatīva attieksme pret šo produktu, arvien to uzlabojot. Tad arī parādījās pieprasījums pēc "Neimaņa" mikrofonu rezerves daļām. "Scruples" sāka ražot mikrofoniem dažādus aksesuārus, un tā nonācām līdz veco kapsulu restaurēšanai. Bet kapsula taču ir mikrofona dvēselīte! Tā nu vienu dienu es teicu - taisīsim paši savējās, mēs varam labāk!"

Katra kompānija kapsulu izgatavošanu tur noslēpumā. Pēc dziļa pētīšanas darba divu gadu garumā "Scruples" izstrādāja savu metodi. Pirmkārt, tās ir unikālas, jo tiek gatavotas ar rokām un procesā izmanto tikai šā uzņēmuma darbiniekiem zināmas materiālu apstrādes metodes, turklāt membrānas atšķirībā no citās valstīs tapušās produkcijas netiek līmētas. Tās nav iespējams izjaukt, lai izveidotu kopijas, un tas izgatavotājam ir īpaši svarīgi.

J.Zariņš uzsver vēl kādu priekšrocību: "Dizainera dotības un juveliera prakse man lieti noderējusi. Līdz mūsu ienākšanai tirgū mikrofoni nebija krāsaini, ar zelta klājumu, bet pelēki un melni, taču skanēja normāli." Tagad tie skan vēl labāk, bet formas un parametru ziņā ir ļoti dažādi, iesaiņoti greznās, ar samtu tapsētās koka kastītēs, kuru dizainu veidojis firmas tehniskais direktors.

 

Biznesa cietā garoza

"Scruples" ir simtprocentīgs eksportētājuzņēmums. "Jāteic atklāti, ka Latvijas tirgus mūs neinteresē. Šeit ir maz skaņu ierakstu studiju, tās arī maz ko iepērk. Savus mikrofonus prezentācijās dāvinām labākajiem Latvijas skaņu inženieriem - vairāk prestiža dēļ, lai atbalstītu tos, kuriem ir grūtības nopirkt dārgos mikrofonus, ko piedāvā, piemēram, Rietumvācija. Pamata tirgus mums ir ASV (galvenokārt Losandželosa), nedaudz mazāk Eiropa, bet pakāpeniski izvēršamies arī Āzijas valstīs."

Un tomēr - kā vienas mazas, mazpazīstamas valsts mazs uzņēmums var tik plaši iekļūt šādā tirgū?

"Mēs atdevām trīs ceturtdaļas savas peļņas un tikām Amerikas tirgū faktiski ar dempinga cenām. Mums ir savs tirdzniecības pārstāvis - Igaunijas firma "Violet Design", kas nopērk visu produkciju, ko ražojam, un izplata pasaulē. Cena, par ko tā mūsu produktus pārdod menedžmentam, jau ir krietni augstāka, bet galapatērētājs to pērk vēl dārgāk. Katrs solis produktu sadārdzina par 20-30%, un izstrādājumam ir jābūt ļoti kvalitatīvam, lai izturētu konkurenci. Gandrīz piecus gadus mēs strādājām un ražojām jau augstākas kvalitātes mikrofonus, un tie ar citas firmas vārdu tika pārdoti Amerikā ar mana darbinieka starpniecību - citādi nevarēja, jo Latviju tolaik vispār neviens nepazina un sava firmas zīme arī nevienam nebija vajadzīga."

Pēdējos trīs gadus "Scruples" mikrofonus rotā zīmols "Violet". Pirms tam bija cits. "Mūsu mikrofoni faktiski tika nozagti un atdoti ražošanai Ķīnā. Mēģinājām iet caur valsts iestādēm, lai šo produktu paturētu Latvijā, bet mūs neatbalstīja. Pēc vienpadsmit tiesvedībām četru gadu garumā viss noslēdzās ar mums neizdevīgu mierizlīgumu. Īstenībā plaši paustais uzskats par patentu nozīmīgumu ir blefs. Šobrīd mūsu firmai ir dažādā veidā reģistrēti un patentēti gandrīz deviņpadsmit jaunās paaudzes mikrofoni un to aksesuāri, un katrs autortiesību reģistrs izmaksā aptuveni 700-800 latu. Bet, ja kāds iztaisa "kreiso" produktu, kopiju, mēs nevaram izdarīt neko! Patentu birojs, kas šeit, Latvijā, ir nokārtojis patenta juridiskos dokumentus, ne par ko neatbild un iesaka tiesāties. Lai to darītu, mums iepriekš ir jāsamaksā pieprasītās naudas summas kompensācijas procenti. Piemēram, ja mums ir izdarīts skādējums par miljonu, tad jāiemaksā divsimt tūkstoši, lai tiesvedība vispār tiktu uzsākta. Īstenībā tas ir bezcerīgi, un Latvijas ražotājs nežēlīgajā konkurences cīņā ir neaizsargāts."

Lai neciestu uzņēmuma labā slava, kad tirgū ar vienādu nosaukumu parādās arī mazāk kvalitatīva masveida produkcija, uzņēmums izšķīrās par riskantu soli - mainīja visas produkcijas zīmolu un - uzvarēja.

"Tikko ir nodibināta jauna firma "JZ mic". Tas ir starptautisks projekts 2,5 miljonu vērtībā. Veidosim gluži jaunas paaudzes mikrofonus, kas sekos kondensatoru tipa mikrofoniem. Šim nolūkam paredzēts būvēt jaunu ražotni, atdalot gabalu no mums piederošās zemes tepat līdzās.

Tas ir nākotnes projekts; redzēs, kas notiks nākamā gada janvārī, kad Losandželosā būs lielā izstāde, kurā trešo gadu pēc kārtas prezentēsim savu jauno mikrofonu "The Black Hole". Vēl mums ir jaunas kvalitātes modelis, ko izmēģinām šova "Divas zvaigznes" studijā, domāju, ka palaidīsim 1000 jaunus skatuves mikrofonus. Līdz šim izgatavojām tikai studijas mikrofonus, un arī šis ir jauns darbības lauciņš. Tāda ir mūsu nākotne."

 

Lidojums kā garīgā atslodze

Taču tā nebūt nav visa nākotne. Firma plāno pievērsties mākslīgo kristālu audzēšanai, ko varētu izmantot radio detaļām, gaismas diodēm un citur. Pasaulē esot tikai dažas valstis, kur šos kristālus audzē, un J.Zariņš domā - kāpēc Latvija nevarētu būt starp tām?

Vēl top gluži jauna darbības principa apkures katli, kuru lietderības koeficients ir divreiz lielāks nekā parastajam elektriskajam sildītājam un kurš turklāt aizņem maz vietas. Diezgan reālas aprises ir iecerei sākt ražot lidmašīnas JAK-54 komplektējošās detaļas, bet J.Zariņš lolo ideju, ka mūsu valstī varētu ražot arī ultravieglā tipa lidmašīnas. Idejas birst kā no pilnības raga, un daļu no tām rada viņa vaļasprieki. "Scruples" īpašnieks ne tikai joprojām būvē vadāmos lidmodeļus un māca to vadīšanu arī citiem, bet uzņēmumā ražo kitus - saliekamu lidmodeļu detaļas - pasaules tirgum.

Vairākas reizes nedēļā J.Zariņš raugās uz zemi pa lidotāja kabīnes logu. "Es lidoju, šad tad augstāko pilotāžu, man ir privātpilota licence. Piedalos šovos, demonstrējumos - tā ir apsēstība, kas palīdz izkļūt no darba dienas spriedzes."

Tajā pēcpusdienā, kad notika mūsu saruna, spriedzes, šķiet, nebija nekādas. Telpās klusums un miers. Iztālēm pavīdēja pāris cilvēku. "Mums pašlaik visi, kas vien var atstāt darbu, ir projām - uzsaucu atpūtu siltās zemēs. Pats atbraucu ātrāk, jo kādam taču ir arī jāstrādā," joko J.Zariņš. "Mūsu cilvēki ir to pelnījuši, un tūdaļ sāksies traks laiks, kad gatavosimies Losandželosas izstādei, tad rausim bez atelpas.

Visi speciālisti, kas pašlaik pie mums strādā, ir pirms gadiem desmit šeit izaudzināti. Darbinieki nāk vai nu no modelistiem, vai mācījušies šeit arodu no "nulles". Kopā esam apguvuši programmas, visu veidojuši, gandrīz kā vienā ģimenē. Pirmos datorvadāmos darbagaldus uzbūvēju pats, un tie vēl ir saglabājušies. Pats joprojām montēju pirmos kapsulu modeļus un darinu mikrofonu firmas zīmes.

Mums ir sadarbības līgumi ar vairākiem uzņēmumiem, kuriem izgatavojam ļoti smalkas detaļas no nerūsējošā tērauda dažādām pārbaudes sistēmām. Pieņemam visus pasūtījumus, kas atbilst mūsu profilam un prasa augstu kvalitāti. Tas ļauj nopelnīt papildu naudu. Jo man ik dienu ir jādomā, kā saviem ļaudīm samaksāšu algu. Un to nevar ietekmēt tas, vai man ir noslēgti kontrakti, vai kaut kas ir nojucis."

Pie viena J.Zariņš arī stāsta par to, kā uzņēmumā cenšas panākt maksimālu darba ražīgumu. "Cenšamies pareizā vietā organizēt pareizu procesu, lai lieki netērētu naudu. Nopelnīt var tikai ar jaunām tehnoloģijām. Turklāt visi mūsu amatnieki prot trīs četras profesijas - frēzē, virpo, krāso, jo mūsu nelielajā ražošanā nevaram viņiem nodrošināt nepārtrauktu darbu tikai vienā vietā. Te ir vēl divi citi labumi: cilvēka nodarbes nav vienveidīgas, tāpēc viņš nezaudē interesi par darāmo, otrkārt, ja kāds, piemēram, saslimst, cits allaž spēj aizvietot.

Divdesmit gados mēs lēnām, ar ārkārtīgām sāpēm esam attīstījušies. Neesmu pircis lepnas mašīnas, toties esam uzbūvējuši jaunas ražošanas telpas. Mēs ar savu partneri nebūvējām greznas villas, bet sagādājām modernus darbgaldus. Esam sakārtojuši darba vidi pēc Eiropas standartiem: mums ir dušas, ēdināšana, labierīcības, ventilācijas sistēmas, videi draudzīga kanalizācijas sistēma. Esam sakopuši apkārtējo teritoriju, Mārupīti. Mums ir sagatavota produkcijas nākamās paaudzes attīstības programma."

 

Ar diviem latiem pret miljoniem

J.Zariņš šajā valstī ir nemierā ar vairākām lietām. Viena no tām - nesaimnieciskums valsts iestādēs. "Tur miljonus skaita daudz paviršāk nekā mēs katru latu, un man dažkārt šķiet, ka ierēdņi ir zaudējuši sajēgu par naudas vērtību."

Ilustrācijai viņš stāsta, cik lielas raizes uzņēmumā sagādājis tas, ka jaunā parauga iepakojuma kastīte par 2,20 latiem pārsniegusi plānotās izmaksas. "Vīri staigāja noraizējušies, ko ietaupīt, ko mainīt, līdz es izdomāju - tagad metīsim mieru, jo paraugs ir nevainojams, bet gan jau pusgada laikā izdomāsim kādu tehnoloģisku knifu, lai no šiem pāris latiem tiktu vaļā. Mēs to noteikti izdarīsim! Es divdesmit gadus profesionāli strādāju ar instrumentiem un naudu un zinu, ka tai ir viena svarīga īpašība - tā ir jāatpelna. Bet valsts mērogā mēs nekad pārskatāmā veidā neredzam, kā budžets ir iztērēts. Kur ir palikusi mūsu nauda? Uzņēmējus soda par pārkāpumiem nodokļu nomaksā ar bargām sankcijām pat tad, ja tie radušies kļūdas dēļ. Ministri noplāta rokas par miljoniem - atvainojiet, nezinājām, ka tā iznāks… Neviens nav sodīts. Kādēļ tāda nevienlīdzība?

Otrkārt, privātais uzņēmējs nevar pacelt algu saviem darbiniekiem tik strauji, kā tas notiek valsts sektorā: mums ir jārēķina, kā šī naudas plūsma tiks atstrādāta. (Te gan nerunāju par skolotājiem un ārstiem, bet ierēdņu daļu.) Man šķiet, ka valsts sektorā šāda rēķināšana nepastāv. Ir lielas algas, un visi turas pie saviem krēsliem. Ja ierēdņi tās godam atstrādātu, mēs šodien dzīvotu pavisam citādi."

Uzņēmumā ir visai savdabīgi darba samaksas principi. "Cilvēks, kurš nopelna tūkstoš latu mēnesī, vēl saņem prēmiju, bet tas, kurš pelna tikai 300-400, papildus neko nesaņem. Kurš tikai 200, tam laiks rakstīt atlūgumu. Jo mums nevajag, lai cilvēks atnāk uz darbu "atsēdēt" laiku. Mēs skaidri redzam un vērtējam, cik kurš padarījis. Bet, ja darbiniekam ir kādas problēmas, risinām tās kopā.

Tā kā atvaļinājumus nevaram visiem pilnā apjomā piešķirt vasarā, tos dalām uz pusēm, un atpūsties laižam pa virtenītēm, toties Ziemsvētku brīvdienas mums būs no 22.decembra līdz 2.janvārim. Un vēl atļaujamies dažreiz kopā aizbraukt uz Alpiem slēpot."

 

Mudīte Luksa, "KV"

 

 



 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas