Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
      Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.32 (139) 2008. gada 6. augusts
            

  Eiropas nauda | Izvēle – attīstības ceļš

"Baņķis" sēklim neuzskries
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
   

Pašlaik valda tāds noskaņojums – kuģus un laivas ar Eiropas Savienības naudu un svētību sagriež metāllūžņos un vēsturisko latvju rūpalu zaudējam uz neatgriešanos. Bet Kuivižu ostā galīgi neizskatās, ka zvejniecībai Latvijā tuvojas beigas. Tam negrib piekrist arī SIA "Baņķis" valdes priekšsēdētājs KĀRLIS KLEINS. Viņa vadītais uzņēmums saimnieko Kuivižu ostā, kas Limbažu rajonā atrodas vien dažu kilometru attālumā no Salacgrīvas.



Zvejnieks piektajā paaudzē

"Esmu piedzimis šeit, jau kādā piektajā paaudzē esam zvejnieki. Tēvs kolhozā "Brīvais vilnis" piekrastes zvejā bija posminieks, gāja jūrā kopā ar slaveno kapteini Hariju Līdaku, manu tēvoci. Viņš arī mani iztaisīja par kapteini. Es sāku pēc armijas, tad bija tā dēvētais klanu likums, ka nevienu svešu savā komandā neņem," stāsta K.Kleins. Taču piebilst, ka viņa trīs dēli par jūru nedomā un viņš arī neiesaka. Droši vien tādēļ, ka senāk zvejnieka arods bija daudz prestižāks un arī skats nākotnē pārliecinošāks. "Tad zives bija vairāk. Kad sāku zvejot, lašus un zandartus tonnām vilkām. Tagad zivju murdus nemaz neliekam, jo darbs neatmaksājas. Kāda jēga noķert divus trīs lašus un tad domāt, vai sist gaisā vai pašam apēst? Mums tagad naudu nes reņģe un brētliņa. Tās zivis vēl turas. Mani priecē, ka šis laiks ir ražīgs, kopā ar sadarbības partneriem gadā nozvejojam līdz 3000 tonnu. Strādājam uz apjomu."

"Baņķa" sākums bija 1995.gadā - piekrastes zveja ar stāvvadiem. Taču tas nebija bizness ilgtermiņā ar izvēršanās iespējām. Kārlis stāsta, ka laši, ko agrāk nozvejoja pat 20 tonnu gadā, arvien gāja mazumā, bet sīkās reņģītes pārstrādātājus diez ko neinteresēja. "Kāpēc laši pazuda? Pirmkārt, piekrastes ūdeņi ir stipri piesārņoti, un laši tur vairs nedzīvo. Sāpīgi ir, ka lielie kuģi Rīgas jūras līcī izlaiž savus, piemēram, Panamā paņemtos balasta ūdeņus. Tad mums te visādi brīnumi ūdenī parādās - zooplanktoni kā balta vate, bet reņģe ēd un barojas… Otrkārt, Mērniekos zivju audzētava ir likvidēta. Treškārt, Salacā, kas ir lašu dabiskā nārsta upe, aizlieguma laikā makšķernieki plosās kā traki un izceļ daudz lašu. Nu jau kādus gadus septiņus šo zivi tikpat kā neredzam. Bet vimbas, asari un zandarti nedaudz tiek individuālajiem zvejniekiem."

Kuivižu ostas ēku un tehniskā aprīkojuma privatizācijā Kārlis Kleins iesaistījās deviņdesmitajos gados.

"Sākumā bijušais zvejnieku kolhozs "Brīvais vilnis" mums visu to piešķīra nomā ar izpirkuma tiesībām, pēc tam fiziskās personas to privatizēja, norēķinoties ar akcijām. Kuivižos darbojās trīs zvejas posmi, un tie arī šeit visu privatizēja un izveidoja trīs sabiedrības ar ierobežotu atbildību: "Baņķis", "Rava" un "Tursis". Starta pozīcijas visiem vienādas. Bet "Baņķis" jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā ļoti daudz izmantoja attīstībai pieejamās subsīdijas, uztaisīja jaunu laivu, iegādājās murdus un stāvvadus, tā ka mēs Eiropā iegājām ar visu jaunu. Pārējie subsīdijas neizmantoja. Acīmredzot negribēja krāmēties ar lielajām papīru kaudzēm. Tā nu ir iznācis, ka aktīvi darbojas vairs tikai "Baņķis". Ar stāvvadiem šeit tagad strādā trīs brigādes - mēs un mūsu partneri - zvejnieku saimniecība "Bute" un IK "Aļģes".

Bet pirms tā dēvētās Krievijas ekonomiskās krīzes deviņdesmitajos gados "Baņķis" iegādājās pirmo zvejas kuģi MSTB, kas palīdzēja pārlaist zvejniekiem tik grūto laiku. "Es tolaik Rīgas līcī zvejoju viens pats, un man bija kur zivi likt. Krīzi veiksmīgi pārvilkām. Tagad veidojas līdzīga situācija - kuģu paliks mazāk, un ar mazākiem degvielas resursiem varēs paņemt to zivi vairāk."

 

Lūžņu kaudzes vietā - moderns birojs un saldētava

Izrādās, vārds "baņķis" kuivižnieku valodā nozīmē - sēklis. Kā liecina iepriekš minētais, "Baņķis" līdz šim no sēkļiem pratis izvairīties un gudri un neatlaidīgi ticis stūrēts uz dziļākiem ūdeņiem. Šeit viņam labs palīgs ir uzņēmuma finanšu direktors un biznesa partneris Guntis Bergs, kas iepriekš pārzinājis "Brīvā viļņa" finanses, K.Kleins vēl uzteic grāmatvedi, kas teicami pārvalda arī atmuitošanas procedūru smalkumus. Šādā komandā SIA "Baņķim" radusies iespēja pamatīgi izvērsties, liekot lietā Eiropas atbalsta naudu zvejniecībai.

"Sākotnēji tā projektu būšana bija nepazīstama, šķita, ka tur būs atkal kaut kāda blatu sistēma, bet izrādījās, ka viss ir citādi," teic G.Bergs. "Lauku atbalsta dienestā ir atsaucīgi speciālisti, pie viņiem var aizbraukt konsultēties. Senāk informācija internetā nebija pieejama, bet tagad tur atrodami visi metodiskie materiāli. Ņem tikai, lasi, studē un piemēro sev un raksti augšā!"

Pērnā gada septembrī Kuivižu ostā ekspluatācijā tika nodots jauns saldētavas komplekss, kura pajumtē izbūvētas arī plašas telpas uzņēmuma birojam. K.Kleins stāsta, ka šajā vietā iepriekš bijis vecs sāls šķūnis un te bijusi viena liela "lūžņu kaudze". Trīs gadu desmitus Kuivižu ostā nekas nav bijis nedz atjaunots, nedz būvēts. Tagad jūras malā slejas moderna ēka - patiešām kā vērienīgu nākotnes nodomu vēstnesis. Projekta kopējās izmaksas sasniedza 750 tūkstošus latu.

"Ja nebūtu Eiropas naudas, "Baņķis" saldētavu nekad neuzceltu. Par peļņu, ko iegūstam no zivju pārdošanas, tas nebūtu iespējams. Bija tāds labvēlīgs brīdis, ka, startējot zvejas ostu aprīkojuma pasākumā, sākumā saņēmām valsts atbalstu 60 procentu apjomā, un, tā kā bijām kolektīvais projekts - mūsu sadarbības partneri ir "Bute" un "Aļģes" -, pēc tam piekrastes zvejas attīstības pasākumā mums pienācās vēl 40 procentu. Diemžēl šai 40 procentu apmaksai bija griesti - tā nedrīkstēja pārsniegt 150 tūkstošus eiro. Tā kā mums bija lielāks projekts, zaudējām 77 tūkstošus latu," skaidro K.Kleins.

G.Bergs apkopo paveikto: "Divos iepriekšējos gados kopā ar kompensācijām, kas pienācās zvejniekiem par sagrieztajām laivām un kuģiem, mēs Lauku atbalsta dienestā iesniedzām 12 projektus un kā valsts atbalstu saņēmām 710 tūkstošus latu. Kolīdz saldētava bija uzbūvēta, ieguvām apstrādes uzņēmuma statusu un varējām iesniegt projektu saistībā ar zvejniecības produktu apstrādi. Tā ietvaros ātri izbūvējām saldēšanas kameru un iegādājāmies aprīkojumu, un plus vēl atkal saņēmām papildu kompensāciju kā piekrastes zvejnieki. Jā, sagriezām vienu kuģi un vienu laivu. Bet pērn vēl iegādājāmies autotransportu, datortehniku un papildus tehnoloģiskās iekārtas."

Turklāt "Baņķim" ir ļoti laba sadarbība ar Salacgrīvas pašvaldību, šā gada aprīlī no Kuivižiem nāca vēl viena laba ziņa - Eiropas Savienības finansēta projekta ietvaros ostā izbūvēta jauna 50 metru gara zvejas piestātne. Projektu iesniedza un administrēja Salacgrīvas dome, izmantojot iespēju 100 procentu apjomā atgūt ostas modernizācijā ieguldīto. Projekts izmaksāja 1,2 miljonus latu, un 80% izmaksu sedza ES struktūrfondu līdzekļi, atlikušo - valsts budžeta finansējums. Bet jau maija sākumā SIA "Baņķis" jaunajā piestātnē uzstādīja konteineru iekrāvēju. Tā nu var teikt, ka situācija Kuivižos uz labo pusi mainās nevis pa gadiem, bet pa mēnešiem.

 

Triju kuģu vietā viens

Kāpēc "Baņķim" tas viss ir vajadzīgs? K.Kleins to īsi nodēvē par ražošanas optimizāciju. Ja pašiem ir sava saldētava, tas nozīmē lielu neatkarību, iespēju uzglabāt gan pašu zvejotās zivis, gan no citiem, lielākiem un mazākiem zvejniekiem uzpirktās un pārdot tās tālāk izdevīgā laikā un par izdevīgu cenu. "Stāvvadu zveja ir īsa - maijs, jūnijs. Tad, ja zive nāk, tad nāk lielos daudzumos. Jo vairāk sasaldēsi, jo vairāk būs ko pārdot. Kuģiem zvejas laiks gan ir ilgāks: tikai vienu mēnesi gadā ir aizliegums, un vasarā zive ir drusku sliktāka."

Savukārt jaunā piestātne zvejniekiem ļauj nozvejoto pārkraut turpat Kuivižos, nevis ar autotransportu vest no Salacgrīvas ostas.

"Pērn un arī tagad mēs lielākoties sadarbojamies ar zivju pārstrādes uzņēmumiem Krievijā, Kaļiņingradā. Liels pluss ir tas, ka priekšapmaksa vienmēr tiek pārskaitīta laikus, un zvejnieki var laikus saņemt naudu. Mēs vienīgie, tikko saldētava bija atvērta, ieguvām Krievijas sertifikātu. Šai valstij diemžēl nav vajadzīgas mūsu šprotes, bet izejviela. Ar kolēģi bijām Kaļiņingradā, un jāatzīst, ka pie mums zivju pārstrādes uzņēmumos ražošanas līmenis ir zemāks nekā tur. Arī Baltkrievijā visas ir modernas, Vācijā pirktas iekārtas. "Brīvais vilnis" par tādām i sapņot nevar," spriež K.Kleins. Viņš atzīst, ka bizness ir bizness - ja par zivīm kaut kur maksā vairāk un savlaikus, tad viņš tās, protams, pārdos tur, nevis pašmājās par zemāku cenu, vēl bezgalīgi gaidot samaksu no pārstrādes uzņēmumiem.

Lauku atbalsta dienests 30.jūnijā atklāja ilgi gaidīto valsts atbalsta programmu "Zvejas aktivitāšu pilnīga pārtraukšana", un "Baņķis" tajā iesniedzis projektu par otrā kuģīša sagriešanu metāllūžņos. Uzņēmumam zvejai jūras līcī paliks tikai viens. Taču K.Kleins šajā faktā nesaskata nekā slikta. Nozvejas kvotas paliek nemainīgas, atlikušais kuģis ir modernizēts, jaudīgs un spēs strādāt par trim.

"Par kuģi iegūtā nauda nāk atpakaļ attīstībai," viņš cieši nosaka. "Slikti ir tas, ka nevar droši uz priekšu prognozēt savu darbību. Saistībā ar kuģu griešanu daudzi zvejnieki bija rēķinājušies, ka atbalsta programma būs vaļā jau janvārī, kuģiem jau bija jābūt sagrieztiem un jāsāk saņemt kompensācijas. Tad zvejniekiem ir starta kapitāls. Bet projektus sāka pieņemt tikai 30.jūnijā. Nav svarīgi - zvejojam ar desmit vai trim kuģiem! Galvenais ir apgūt kvotas. Viss notiek loģiski. Manuprāt, ir normāli, ka atsijās vieniniekus (tos zvejniekus, kam ir tikai viens kuģītis vai viena laiva), kas daļēji arī kropļo tirgu. Tie mazie iemet stāvvadu un pēc tam sāk domāt, kur zivi likt. Viņi ir tie lielākie bļāvēji par zemajām cenām, bet tajā pašā laikā pārdod zivis zvērsaimniecībām par septiņiem santīmiem, kaut gan pārstrādes cehi stāvvadu zivis pērk par divreiz augstāku cenu."

Jā, katrs domā par savu izdzīvošanu. Jo mazāk konkurentu, jo labāk. It sevišķi tagad, kad zivju nav tik daudz un degviela dārga. No otras puses - ja kāds spēj tik sīksti cīnīties par savu nākotni, tad viņš grib iegūt arī augļus. "Ja mēs domātu par savu ķešu, te it nekā nebūtu. Ja gribētu, tad varētu grābt un grābt, vēl palikt kādam zvejniekam parādā... Bet tad patiešām nekā te nebūtu," vienprātīgi apgalvo "Baņķa" valdes priekšsēdētājs un finanšu direktors, atzīdami, ka viņiem ir laba zvejnieku komanda, kurā izdevies iesaistīt arī gados jaunus cilvēkus.

Tagad tiek kalti atkal citi plāni. "Mūsu saldētavas jauda ir drusku par mazu, domājam par vēl vienu ātrsaldētāju. Zvejas dienās parasti kopā ar sadarbības partneriem nozvejojam 10-20 tonnu, bet, ja ir lielais pūtiens jūrā un nāk 40 tonnu, tad nevar paņemt un sasaldēt. Tagad tiek gatavots vēl vienas saldēšanas iekārtas projekts zvejniecības programmā," par tuvākajām iecerēm stāsta K.Kleins. Viņam ir sava vīzija arī par nākamajiem diviem gadiem. Ir jāpērk vēl viens lielāks kuģis - "Baltika". Kuivižu osta tam par seklu, padziļināšana neiekļaujas Eiropas naudas nosacījumos. Bet K.Kleins par to pārmēru nesatraucas - izeju vienmēr var atrast.

 

 



Pēc gadiem piecpadsmit – skumjas prognozes

INĀRIJS VOITS, Latvijas Zvejnieku federācijas un Zivsaimnieku asociācijas prezidents:

"Šobrīd Kārlis Kleins no ierindas zvejnieka ir izrāvies par vienu no spilgtākajiem saimniekiem. Patiešām – saimnieks. Gan kopā ar pašvaldību, gan partneriem viņš iegulda visus spēkus, lai viņa bizness zivju pirmsapstrādē un apstrādē būtu konkurētspējīgs un spētu izdzīvot jebkuros ekonomiskos apstākļos.

Tas prasa ļoti daudz laika, pūļu, enerģijas, un, protams, svarīga ir arī viņa komanda – apkārt ir jābūt zinošiem cilvēkiem, kas palīdz tik vērienīgi darboties. Tas vairs ne tuvu nav tā, ka zvejnieks nozvejo zivis un piezvana, kam tās pārdot. Tā ir vienkāršā shēma. Bet "Baņķis" ar katru brīdi strādā arvien sarežģītāk. Tā būtu varējuši attīstīties arī daudzi citi zvejnieki, bet tam ir vajadzīgas, kā saka, stipras aknas – uzņēmība, spēja novērtēt un uzņemties risku. Kārlis Kleins nav vienīgais, kas tā saimnieko – līdzīgi darbojas, piemēram, SIA "Irbe" Rojā. Viņi gan vairāk raujas zivju apstrādes virzienā. Tas ir izdevīgi, jo tiek ražoti produkti ar augstāku pievienoto vērtību un saimniecība par savu nozvejas kvotu gūst lielākus ienākumus. Šādu virzienu izvēlēties mudina arī tas, ka zivju pārstrādes uzņēmumi ir ļoti slikti maksātāji par piegādāto izejvielu – neievēro maksāšanas grafikus –, un zvejniekiem var gadīties novembrī un decembrī saņemt naudu par martā nodotām zivīm. Tādējādi viņi faktiski kļuvuši par tādiem kā pusbaņķieriem, kas kreditē apstrādātājus. Šī situācija ir jāmaina. Visās citās Eiropas Savienības valstīs un arī Krievijā apstrādes uzņēmumi korekti norēķinās ar piegādātājiem, tikai ne Latvijā. Uzskatu, ka tas nav finansiālo grūtību dēļ, vienkārši tāda ir pieeja, darbības stils – izmantot faktiski svešu naudu iespējami ilgāk, vairojot savus apgrozāmos līdzekļus. Tādēļ nav brīnums, ka daudzi zvejnieki mūk projām, meklē tirgus citās valstīs.

Tajā pašā laikā lielākā daļa zivju apstrādes cehu nav nedz modernizēti, nedz uzlaboti. Eksperti no Īslandes pēc iepazīšanās ar Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumiem teica, ka 90 procentus no tiem ar buldozeru jānoslauka no zemes virsas, jo tehnoloģiski tie ir bezcerīgi atpalikuši. Viņu sākotnējais nodoms bija nolūkot pirkšanai kādu apstrādes cehu, bet atzinums bija tāds, ka neviens nav tā vērts.

Jā, šajos pārmaiņu laikos pirmās pazudīs mazās zvejas firmas un konkurence samazināsies. Tie, kas paliks tirgū, tai skaitā arī "Baņķis", varēs diktēt labākus nosacījumus. Tie, kas domā par rītdienu, neizputēs un paliks. Bet to nebūs daudz. Pašlaik oficiālajā sarakstā ir 132 kuģi, kas zvejo aiz piekrastes joslas. Tie pieder 58 zvejas uzņēmumiem. Katru gadu tiek slēgti 9-10 uzņēmumi. Izdevīgākā situācijā ir tie, kam pieder vairāki kuģi – pēc viena kuģa sagriešanas metāllūžņos tiem paliek citi un saglabājas arī visas nozvejas kvotas. Vienkārši palielinās nozvejas apjomi vienam kuģim, bet ir iegūts papildu finansējums, ko ieguldīt modernizācijā. Var arī pirkt citu kuģi, kas Latvijā ir zvejas sarakstā. No citām valstīm nē.

Tālākā nākotnē raugoties, ir pamats pesimismam. Iespējams, ka pēc 15-16 gadiem gan zvejniecība būs uz nulli. Pašreizējā flote ir ļoti nolietota, un redzu, ka minētajā laikā flotē vairs būs tikai kādi 10 kuģi. Protams, ja līdzšinējā politikā nekas nemainīsies. Par to gan šaubos. Citās ES valstīs ir lieli kuģu pārpalikumi, un tie ir gatavi apgūt Latvijai pienākošās kvotas."

Katram savi rīcības motīvi

RIČARDS DERKAČS, Zemkopības ministrijas Valsts zivsaimniecības pārvaldes priekšnieka vietnieks:

"Uz to, ka Latvijas zvejas kuģi tiek nodoti sagriešanai metāllūžņos, nedrīkst raudzīties emocionāli – tas nepieciešams zvejas flotes līdzsvarošanai. Zvejniecības apjomi ir jāsaista ar Baltijas jūrā pieejamo zivju daudzumu.

Uzsvēršu, ka kuģu nodošana metāllūžņos ir brīvprātīgs pasākums, nevienu nespiež tā rīkoties. Katram laivas un kuģa īpašniekam ir savi motīvi, kāpēc to darīt vai nedarīt un kā izlietot naudu, ko iegūs par metāllūžņos nodotajiem zvejas rīkiem. Tādēļ nedz slavēšu, nedz pelšu šo valsts atbalsta programmu. Ir izstrādāts Latvijas zvejas flotes sabalansēšanas plāns 2007.-2013.gadam, kas atzīts par labu esam, un šādā virzienā arī strādājam.

SIA "Baņķis" kopā ar sadarbības partneriem iet attīstības ceļu, izmantojot visas pieejamās iespējas. Kārlis Kleins ir ļoti aktīvs un labā nozīmē uzstājīgs uzņēmējs, kas savas idejas sitīs cauri un negaidīs, ka kaut kas tāpat vien nokrīt no gaisa."
 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas