Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.32 (139) 2008. gada 6. augusts
            

  Biznesa vide | Latvijai – 90

Salacgrīvas projekts – veidot vidi dzīvei un darbam
DAGNIS STRAUBERGS, Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju domes priekšsēdētājs, - intervijā "Komersanta Vēstneša" redaktorēm Lienai Pilsētniecei un Lidijai Dārziņai


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"


- Salacgrīvas pilsētas devīzē ir vārdi - pilsēta kustībā. Kā jūs tos skaidrotu?

- Ceru, ka tā ir kustība uz priekšu, attīstība. Tas, kas ir ietverts devīzē - tā ir jūra, tie ir kuģi, kas ienāk Salacgrīvas ostā, tās ir priedes, tā ir Salacas upe, kas plūst cauri mūsu pilsētai. Tā ir arī Via Baltica maģistrāle, kas šķērso mūsu pilsētu, un arī pilsētas ekonomiskā attīstība, kas pēdējos gados ir gājusi gan augšup, gan lejup. Protams, mūsu pienākums un uzdevums ir darīt visu, lai pilsētas attīstība ietu uz augšu.

 

- Jūra, upe, Via Baltica - tās vairāk sekmē vai tomēr arī traucē uzņēmējdarbības attīstību Salacgrīvā?

- Jūra un Salacas upe ir pilsētas pamatvērtības, kas ir bijušas un būs. Un es domāju, ka tās veido arī pietiekamu pamatu, uz kura balstīt ekonomisko attīstību. Ja ap Salacgrīvu vilktu apli, tad viens pusaplis aptvertu sauszemi, otrs iestieptos jūrā. Un tieši jūras pusē ir pietiekami plašas un vēl neizmantotas iespējas arī uzņēmējdarbībai, ekonomiskajai attīstībai.

 

- Vai, runājot par vēl neizmantotām iespējām, ko piedāvā jūras tuvums, jūs domājat, piemēram, par uzņēmējdarbību, kas ražo konkrētu galaproduktu, vai tomēr pakalpojumu sniedzēju attīstību, piemēram, tūrismu?

- Pierīgas pašvaldības lielākoties ir skaidri definējušas savu stratēģiju - mēs būsim dzīvojamais rajons. Tas nozīmē, ka cilvēki šajās teritorijās deklarē savu dzīvesvietu, viņu maksātie nodokļi ir pašvaldību galvenais ienākumu avots un pašvaldības galvenais uzdevums ir nodrošināt savus iedzīvotājus ar dzīvošanai nepieciešamo infrastruktūru. Salacgrīvas situācija ir nedaudz cita, mēs esam attālu no Rīgas, un mūsu galvenais uzdevums ir līdzsvarot gan dzīvojamo, gan ražošanas sektoru: radīt cilvēkiem labus dzīves apstākļus un vienlaikus darīt visu, lai šeit attīstītos bizness un būtu pietiekami daudz darbavietu. Salacgrīvā joprojām darbojas a/s "Brīvais vilnis", kas ir nozīmīgs uzņēmums ne tikai Salacgrīvai, bet arī visai tuvākajai apkārtnei. Darbojas arī uzņēmumi, kas sagatavo izejvielas, osta, kas nodrošina importa, eksporta plūsmu.

Ir jāpatur prātā, ka Salacgrīva tika veidota pēc padomju laika centralizētās plānošanas sistēmas, kur pilsētas centrs bija divas rūpnīcas, kurām apkārt tika sabūvētas dzīvojamās mājas. Tas ir mantojums, kas šodien zināmā mērā rada šķēršļus uzņēmējdarbībai, piemēram, ostas attīstībai, rada iedzīvotāju konfliktus ar pilsētu. Tas ir smags uzdevums, bet šīs divas puses - dzīvojamā sektora un ražošanas attīstība - mums ir jāmēģina sabalansēt.

 

- Kā izpaužas šie konflikti?

- Osta grib paplašināties. Tur, kur ir ražošana, tur ir troksnis, pastiprināta transporta plūsma, industriāla ainava, vēl citi faktori. Padomju laikos tika izplānots, cik pilsētai ir jāsaražo konservu Maskavas pasūtījumam. Tam tika uzbūvēta atbilstoša lieluma rūpnīca, strādniekiem nepieciešamais skaits dzīvojamo māju tieši ap rūpnīcas teritoriju. Tas bija nozīmīgs un straujš pilsētas attīstības virziens. Situācija ir mainījusies: kādreiz osta bija zvejas osta, turpretī šobrīd tā ir importa, eksporta osta, kam nepieciešamas papildu teritorijas. Var teikt, osta un ražošana nāk virsū dzīvojamajai teritorijai. Un vienlaikus iedzīvotāju prasības dzīves un dzīvojamās teritorijas kvalitātei aug, nevis iet mazumā. Lai mazinātu šos konfliktus, mēģinām runāt ar ostu, lai tā nenāk iekšā pilsētā, bet paplašinās jūras virzienā.

 

- Vai iedzīvotāji nebūtu ar mieru paciest ražošanas sektora izplešanos, ja tas radītu pietiekami daudz darbavietu?

- Es domāju, ka starp ostu un ražošanas sektoru labāks vai sliktāks kompromiss tiek atrasts, cits jautājums ir par Via Baltica, kas iet gar pašiem māju logiem. Bet ir bijis arī diezgan daudz diskusiju par to, kas notiktu, ja ap Salacgrīvu uzbūvētu apvedceļu. Uzņēmējiem ir viens viedoklis, iedzīvotājiem cits. Es nedomāju, ka Salacgrīvas magnētisms šobrīd ir tik liels, lai, uzbūvējot apvedceļu, mēs saglabātu kaut vai esošo atpūtnieku un tūristu plūsmu. Apkalpojošā sfēra, ēdināšanas uzņēmumi to varētu izjust pavisam sāpīgi. Var jau modelēt, ka caurbraucējus apkalpojošie uzņēmumi var pārcelties pie apvedceļa un pilsēta vairāk būtu kā dzīvojamais sektors. Bet tas tomēr vēl ir diskutējams jautājums. Pašreizējais viedoklis ir tāds, ka apvedceļam būtu jābūt, bet tādam, kas smagajam transportam liktu braukt apkārt pilsētai, bet pārējā plūsma tomēr ietu caur pilsētu, nodrošinot caurbraucēju plūsmu, kas daļu naudas pilsētā tomēr atstāj.

 

- Jūs teicāt - Salacgrīvas magnētisms vēl nav tik liels. Kas būtu jādara, lai to palielinātu?

- Mēs nevaram šobrīd runāt par to, ka mums būtu tikai ražošana vai tikai dzīvošana. Zināma nozīme ir arī tūrismam, dažādām atpūtas iespējām, par ko pēdējā laikā runā diezgan skeptiski, bet arī tām ir sava vieta Salacgrīvā. Un tūrisma mērķauditorija nav tikai Rietumu tūristi, prakse rāda, ka pie mums vasaras periodā brauc atpūsties un dzīvot daudzi vietēji tūristi. Protams, ir jārēķinās, ka tūrisma biznesam ir izteikti sezonāls raksturs. Vēl viena lieta, kas, manuprāt, būtu attīstāma un labi līdzsvarotu tūrisma sezonālo raksturu, ir makšķerēšana. Vēl viena no mūsu idejām ir tā, ka tūrismam no piejūras tomēr vajadzētu ieiet jūrā. Tas tā notiek citās Baltijas valstīs, Latvijā šādu piemēru vēl nav, bet mēs to gribam attīstīt kā papildu pakalpojumu, lai vēl vairāk piesaistītu atpūtniekus, lai piepildītu tūrisma piedāvājumu un ieinteresētu cilvēkus Salacgrīvā palikt uz vairākām dienām.

 

- Cik tālu uz priekšu sniedzas pašvaldības plāni? Piecus, desmit gadus? Latvijā ir Nacionālās attīstības plāns ar cilvēku centrā, viss ir sīki definēts, bet tajā pašā laikā it kā nekas nav saistošs, nekas tā īsti nepildās. Kā ir ar attīstības redzējumu Salacgrīvā, cik tas ir konkrēts?

- Grūti, protams, ir prognozēt ļoti konkrēti - kad kas būs un cik. Šeit vietā ir piesaukt jau daudz dzirdēto atziņu, ka ne jau no Latvijas pašas vien ir atkarīga tās ekonomiskā attīstība. Mēs esam maza ekonomika, ko ļoti ietekmē notikumi pasaulē. Nepārtraukti notiek taustīšanās, meklēšana. Kaut ko likt tikai uz vienu kārti ir riskanti. Es tomēr uzskatu, ka Salacgrīvas pašvaldībā mums vispirms ir jāizmanto tās iespējas, kas ir tradicionālas, dabas apstākļu un ģeogrāfiskā stāvokļa noteiktas. Tās pamatvērtības, uz kurām ir jābūvē mūsu pašvaldības attīstība. Ļoti grūti ir ienest kādu aktivitāti no malas un simtprocentīgi garantēt, ka tā šeit izdzīvos. Ja mēs gribam šūt džinsus rūpnīcā ar skatu uz jūru, tad ir jānoorganizē tāds mārketings, lai cilvēki būtu gatavi maksāt vairāk tikai tāpēc, ka šie džinsi ir ražoti rūpnīcā, kurai ir skats uz jūru. Manuprāt, no mārketinga viedokļa tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Var jau būt, ka kādam ģeniālam cilvēkam tas izdodas.

 

- Kas Rīgas jūras līča piekrastē konkurē - ostas vai ostu pilsētas?

- Pilsētas - ne, konkurē ostas. Bet, ja par ostu saka, ka tā ir tā panaceja, no kā pilsētā viss ir atkarīgs, tad noteikti tas tā nav. Ostu pilsētās pie jūras nekustamie īpašumi un zeme ir lielā cenā. Ir jautājums, vai uzņēmējs uz šādas zemes grib atvērt uzņēmumu. Lai viņš būtu gatavs to darīt, viņam ir vajadzīga kaut kāda īpaša infrastruktūras piesaiste, kādi īpaši labvēlīgi apstākļi, un ostu pilsētu gadījumā tā ir osta. Un tas nav mazs atbalsts uzņēmējam.

 

- Ne viss ir atkarīgs no Latvijas apstākļiem, un ne viss ir atkarīgs no pašvaldības, bet varbūt pašvaldības rīcībā tomēr ir instrumenti, kā tā var veicināt uzņēmējdarbību?

- Tieši tā. Mēs no pašvaldības budžeta ne tikai risinām sociālos jautājumus, bet atbalstām un piedalāmies projektos, kas ir nepieciešami tieši uzņēmējdarbībai. Tāds vērienīgs projekts bija Kuivižu osta, kur pašvaldība sākotnēji ieguldīja miljonu latu, pēc tam atgūstot to no Eiropas Savienības. Un, tieši pateicoties iespējām piesaistīt ES finansējumu, mēs visu laiku varam attīstīties, varam attīstīt infrastruktūru, un tajā pašā laikā mūsu kredītportfelis ir ļoti brīvs. Mēs taupām, lai atkal un atkal varētu startēt projektos un atbalstīt arī uzņēmējus. Tādā veidā arī lauku ceļi tika sakārtoti, par ES līdzekļiem tika izbūvēts pievedceļš uz ostu. Tāpēc mums ir svarīgi visu laiku turēt šo budžeta rezervi, lai mēs varētu ES projektus sākotnēji finansēt.

"Mums vispirms ir jāizmanto tās iespējas, kas ir tradicionālas, dabas apstākļu un ģeogrāfiskā stāvokļa noteiktas. Tās pamatvērtības, uz kurām ir jābūvē mūsu pašvaldības attīstība."

Otrs, kas ir ne mazāk svarīgi, bet par ko es šobrīd negribētu plaši diskutēt, ir publiskā un privātā partnerība (PPP), kas, ja pilsēta nonāktu tādā situācijā, ka pati vairs nevarētu investēt, būtu labs attīstības dzinulis. Infrastruktūru mēs, pašvaldība, esam gatava izveidot, lai atvieglotu uzņēmēju ienākšanu pilsētā, darbības uzsākšanu. Jau tuvākajā laikā plānojam apspriest, kā pašvaldības saimniecisko darbību atdot privātajam sektoram. Saimnieciskās darbības finanšu apjomi ir pietiekami lieli, es nevaru apgalvot, ka menedžments saimnieciskajā darbībā mums ir ideāls, bet no uzņēmēja viedokļa nav nekā labāka par valsts pasūtījumu. Tas ir stabilitātes garants esošajiem uzņēmējiem, un varbūt šo saimniecisko funkciju īstenošanai veidosies arī jauni uzņēmumi, kas pēc tam varētu paplašināties un nodrošināt konkrētos pakalpojumus ne tikai pašvaldībai, bet arī privātajam sektoram. Un, ja mēs runājam par pakalpojumiem mūsu pašvaldības teritorijā, tad tieši tas pakalpojumu sektors, ko varētu sniegt mazais uzņēmējs, mums arī nav aizpildīts.

 

- Kas ir būtiskie kavēkļi saimnieciskās darbības funkciju nodošanai privātajam sektoram? PPP likumdošanas trūkums?

- Jā, šobrīd mēs ļoti gaidām šo likumu. Vismaz mūs ir nobaidījis tas, ka nav pilnīgi skaidri spēles noteikumi, kas var radīt ļoti sarežģītas situācijas. Ja likums būs, mēs esam gatavi PPP projektos iesaistīties.

 

- Vai piekrītat, ka veiksmīga PPP sakārtošana un projektu palaišana varētu būtu nozīmīgs grūdiens attīstībai ne tikai vienas pašvaldības ietvaros, bet visā valstī, jo iedrošinātu uzņēmējus investēt savus brīvos līdzekļus, ko viņi šobrīd baidās darīt?

Jā, tam es piekrītu. Kā jau teicu, mēs jau pašvaldības līmenī esam domājuši par konkrētām sfērām, kurā PPP projekti būtu labs risinājums, bet ir jāizvērtē vēl viena lieta - ja pašvaldība konkrētā projektā, objektā, kas pamatā ir sociāli projekti, var piesaistīt ES finansējumu, tad par privātā sektora iesaistīšanu mēs varam runāt apsaimniekošanas stadijā utt., jo, iesaistoties jebkurā PPP projektā, pašvaldībai nauda ar laiku būs jāatmaksā, turklāt ar procentiem. Tad kāpēc, ja vien tas ir iespējams, neīstenot šo projektu ar ES naudas starpniecību? Tas jebkurā gadījumā būs ekonomiski izdevīgāk nekā PPP. Protams, ja PPP projekti ir pamatoti un pašvaldībai konkrēto ieceri nav iespējams realizēt ar Eiropas līdzfinansējuma palīdzību, tad kāpēc gan ne? Bet tas, ka PPP vispārīgi var dot grūdienu ekonomikas attīstībai, ir neapšaubāmi.

 

- Kā pašvaldības sociālo vai ekonomisko noskaņojumu iespaido teritoriālās reformas gaidas?

- Es varu runāt par mūsu pusi - mums starp pašvaldībām, kas gatavojas apvienoties, nepastāv domstarpības, ka tālāk vajadzētu dzīvot kopā. Esam plānojuši apvienoties - Ainažu pilsēta ar lauku teritoriju un vēl Liepupes pagasts. Mums ir salīdzinoši vienādas intereses, vienādi apstākļi.

Teritoriālās reformas kontekstā gan ir viena lieta, kas pašreiz notiek valstī un personīgi man rada jautājumus, - pašvaldības, īpaši tās, kuras ir plānots kādam pievienot, iztukšo savus kredītportfeļus. Jautājums ir par to, kas pēc tam atmaksās šos kredītus, cik šādas pēdējā brīdī kaut kādā nozarē iegrūstas finanses ir efektīvas un kāda tām būs atdeve? Un vai tas nenojauks arī kādas citas pašvaldības plānus, kas, gluži pretēji, naudu ir rūpīgi skaitījusi un katru projektu racionāli un tālredzīgi izvērtējusi. Es uzskatu, ka nākotnē šī lieta varētu radīt diezgan lielas problēmas jaunajām novadu pašvaldībām. Dažas pašvaldības iet vēl tālāk un uz kaut kādu atvasinātu PPP projektu pamata cenšas iekalt savu vārdu vēsturē, pilnīgi nedomājot, kā jaunā novada kontekstā iederēsies, piemēram, pēdējā brīdī realizētie infrastruktūras projekti, kā tie sakrīt ar novada plānoto attīstību. Par to netiek ne runāts, ne domāts.

 

- Ko Salacgrīva iegūs no teritoriālās reformas?

- Salacgrīva kļūs par novada centru. Tas bija mūsu mērķis, veidojot novadu, un tas arī būs mūsu ieguvums. Kas būs un kā būs pēc reformas īstenošanas, domāju, nevar pateikt neviens. Kāda būs novada attīstība, kādas būs prioritātes - par to lems jaunie deputāti, kaut ko konkrētu prognozēt pašlaik ir grūti. Tagad var iezīmēt novadus un to centrus, bet ne vairāk.

 

- 70 kilometru rādiusā ap Rīgu cilvēki lielākoties brauc strādāt uz galvaspilsētu. Kāda ir darbaspēka kustība virzienā Salacgrīva-Rīga?

- Ir cilvēki, kas brauc strādāt uz Rīgu, bet tas noteikti nav vairākums un nav izteikti. Pamatā iedzīvotāji atrod darbu uz vietas.

 

- Kas rada darbavietas?

- Liels darba devējs ir a/s "Brīvais vilnis". Ir arī citi uzņēmumi. Pašvaldības politika pēdējo gadu laikā ir bijusi atbalstīt visas iespējamās uzņēmējdarbības aktivitātes, lai nepaliktu tikai šie lielie darba devēji. Krievijas krīze, vēl citas krīzes, kad cilvēkiem mēnešiem nemaksā algas, pilsētai tā ir ļoti smaga situācija, ļoti rūgta pieredze, no kuras mēs nākotnē noteikti gribam izvairīties. Soli pa solim attīstās būvniecības ražošanas sfēra, ir uzbūvēts jauns zivju pirmapstrādes uzņēmums, attīstās atpūtas kompleksi kā pietiekami nopietni projekti. Un, protams, vidi jūras krastā izvēlas tiešām turīgi cilvēki, kas spēj to ne tikai novērtēt, bet par to arī maksāt. Tā ir jauna tendence, kas arī ir ieguldījums pašvaldības attīstībā.

 

- Salacgrīvā darbojas arī uzņēmējdarbības atbalsta centrs. Ko tas dod pašvaldībai un uzņēmējiem?

- Centrs ir domes struktūra, viens no tā galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt piesaistīt uzņēmējiem Eiropas naudu, sagatavot projektus. Tie ir gan lielāki uzņēmumi, kā osta, gan arī mazie lauku uzņēmēji, kas nodarbojas ar lauksaimniecību, lopkopību. Domē darbojas arī uzņēmēju konsultatīvā padome, ko uzņēmēji paši ievēlē uz diviem gadiem. Cenšamies sadarboties ar uzņēmējiem, diskutēt par visiem aktuāliem jautājumiem - tā arī apvedceļa apspriešanas rezultātā tapušajos priekšlikumos Satiksmes ministrijai tika iekļauts ne tikai domes, bet arī uzņēmēju viedoklis. Ļoti gaidām jaunā plānošanas perioda ES naudu, lai varētu turpināt īstenot iecerētos infrastruktūras sakārtošanas projektus.

Pašvaldībai ir septiņi līgumi ar nevalstiskajām organizācijām, un manā skatījumā tas tai ir izdevīgi, tā tiek realizētas ļoti labas lietas. Šie līgumi ir par dažādu funkciju, dažādu lietu veikšanu.

 

- Piemēram?

- Mums ir NVO makšķernieku klubs "Salackrasti". Pašvaldībai ir līgums ar šo NVO par upes apsardzību, uzraudzību, sakopšanu, jaunatnes iesaistīšanu un apmācību vides aizsardzībā. Tas ir viens sadarbības veids. Ir līgumi ar sporta klubiem. To uzdevums ir iesaistīt jaunatni sporta dzīvē, mūsu jaunieši trenējas, piemēram, hokejā Valmierā. Ar ko ir labi šādi līgumi? Tas ieinteresē NVO darboties, nodrošina ar zināmu finansējumu, un arī pašvaldība tādējādi sevi atbrīvo no pienākumiem, ko tā varbūt neveiktu ne uz pusi tik labi. Un, kamēr organizācija darbojas un pastāv, veic savus uzdevumus, tai ir arī nodrošināts pašvaldības finansējums.

 

- Vai esat rēķinājuši, kāda ir ieguldītās ES naudas atdeve jūsu pašvaldībā?

- Kāpēc es jau iepriekš runāju par saimnieciskās darbības deleģēšanu privātajam sektoram, atsevišķos gadījumos pat NVO? Pašvaldībai ir ārkārtīgi grūti uztaisīt biznesa plānu kaut kam. Pašvaldības pamatuzdevums ir radīt infrastruktūru, lai uzņēmējam, kas šeit darbojas, iedzīvotājam, kas šeit dzīvo, ir ērti to darīt. Protams, arī ES projektos, piemēram, ūdenssaimniecību modernizācijas projektos, ir jārēķina tarifi, jāpierāda, kā tas atmaksāsies, bet bieži vien šie aprēķini ir diezgan bezjēdzīgi. Piemēram, Kuivižu ostu mēs esam izbūvējuši, mums ir nelieli ieņēmumi, bet, ja mēs paprasīsim atpakaļ no šiem pašiem zvejniekiem miljonu par piestātnes izbūvi, protams, ka viņi tur nezvejos. Pašvaldībai Kuivižu ostas izbūve bija pa nullēm, mēs simtprocentīgi dabūjām finansējumu atpakaļ. Mēs radījām infrastruktūru. Saimnieciskajos projektos tieši privātajam ir interese, viņš sēž un rēķina: kā man iznāks un cik. Pēc saimnieciskiem aprēķiniem pašvaldībai nekādi neatmaksājas atjaunot savu ūdenssaimniecību, mēs savu ņemto kredītu tarifos neesam ierēķinājuši. Mēs varam runāt tikai par vispārīgiem ieguvumiem, tas izklausās frāžaini, bet tā tas ir.

 

- Kā jūs vērtējat savas pašvaldības iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti? Viņi ir dzīvelīgi aktīvi, vai tomēr pesimistiski raugās uz dzīvi?

- Nu gan jūs provokatīvu jautājumu uzdevāt!

 

- Latvijā nemitas atkārtot, ka attīstītajās ES valstīs ir divreiz lielāks uzņēmumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Igauņiem šis rādītājs ir augstāks, lietuviešiem arī. Skaitlim nav pat nozīmes, bet iznāk tā, ka mēs it kā nevarētu, it kā negribētu būt biznesā…

- Es nevaru pateikt par valsti, tikai par savu pašvaldību. Viena no lietām, kas Salacgrīvā ietekmē šo rādītāju, manuprāt, ir tāda - mums ir bijusi lielā ražošana un milzīgs iedzīvotāju daudzums no tuvas un tālas apkārtnes ir strādājuši rūpnīcā, katrs veikuši kādu savu darbu lielā uzņēmumā. Un tas nav bijis kādā menedžmenta, uzņēmējdarbības sektorā. Tā ir arī atbilde. Nav mums augsta ekonomiskā aktivitāte. Bet es to skaidroju galvenokārt ar to vēsturisko situāciju, kāda ir veidojusies mūsu pašvaldībā. Ja mēs salīdzinām sevi ar citām mazpilsētiņām, kurās ir bijuši daudzi dažādi uzņēmumi, MRS, PMK u.tml., tad tur bija arī vadītāji, kas kaut ko privatizēja, pārstrukturēja, meklēja risinājumus. Salacgrīvietis lielākoties ir strādājis piramidālā struktūrā, šauri zinājis tikai savu uzdevumu, kuru arī godprātīgi pildījis. To jūt arī pašvaldībā, kaut vai runājot, kādas funkcijas, kādus pakalpojumus pašvaldība varētu nodot uzņēmējiem. Bieži šī iniciatīva paliek "tas ir interesanti" līmenī. Nav, kas ideju, pat piedāvājumu paņem pretī. Protams, par ko ir interese visā Latvijā, par to arī pie mums. Bet, piemēram, kurpnieka mums nav. Bet, iespējams, nav arī tāpēc, ka pieprasījums nav tik liels, lai viņa bizness izdotos.

 

- Un iedzīvotāju skaits? Samazinās, palielinās, bērni dzimst?

- Iedzīvotāju skaits pēdējos sešos gados Salacgrīvas pašvaldībā stāv uz vietas.

 

- Cik, no pašvaldības viedokļa, prognozējama ir uzņēmējdarbības vide?

- Informācija kļūst arvien pieejamāka, arvien labāk var izsekot dažādām izmaiņām. Bet kas gan - birokrātija joprojām nemazinās. Un birokrātijas džungļos ļoti bieži pazūd ne tikai dokumenti, bet arī skaidrais skats uz to, ko tad mēs ar vienu otru reformu, ar vienu otru likumu vispār gribam sasniegt.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas