Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.34 (141) 2008. gada 20. augusts
            

  Biznesa kāpnes | Bērnu preses nišā

Bērnu zaļie draugi – "Zīlīte" un "Ezis"
Lidija Dārziņa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
  

Žurnālam "Zīlīte" šomēnes ir cienījama – 50 gadu – jubileja, kuru tas sagaida kopā ar jaunāko brāli "Ezi". Bērniem šie preses izdevumi ir kā bagātīgi ilustrētas grāmatiņas. Tik radoša un profesionāla komanda vienkop diez vai ir kādā citā izdevumā. Rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, biologi, botāniķi, zoologi, ornitologi un vēl izcilais dabas fotogrāfs Andris Eglītis strādā bērniem – stāsta apgāda "Zaļais circenis" direktors un žurnāla "Zīlīte" galvenais redaktors MĀRIS RUNGULIS.



- Kad un kāpēc jūsu žurnāls pārgāja uz dabas tematiku?

- No žurnāla, kurā ir viss-kaut-kas, savulaik vispirms pārorientējāmies uz tematiskiem numuriem, veidojām vienu numuru par dabu, otru - par kultūru, literatūru, par mākslu, devām arī dažādus praktiskus padomus… Tā pāris gadus meklējām jaunu ceļu pie lasītājiem. Bet ar 2000.gada novembra numuru uzstādījums ir konsekvents: "Zīlīte" ir žurnāls bērniem par dabu. Izšķirīgo pavērsienu deva toreizējais redaktors dzejnieks Jānis Baltvilks. Dabas klātbūtni saglabājām arī literārajā daļā, paturējām rubriku "Daba iedvesmo", kurā drukājam dzejoļus, stāstus, pasakas, arī tulkojumus, kam ir saistība ar dabu. Protams, katrā numurā mums ir eksaktā informācija - par dabu, vidi, dzīvniekiem, kukaiņiem, putniem.

 

- Kā noteikt, kas mūsdienu bērnam vajadzīgs? Viņš ir bara (bērnudārza) bērns, hiperaktīvs, viņam vajag "superīgas" mantas, kādas jau ir citiem. Katram izdevējam vajag lasītājus.

- Mēs kopjam to lauciņu, kuru izvēlējāmies, pārejot uz dabas tematiku. Kad deviņdesmito gadu sākumā redakcijām atvēlēja izdošanas tiesības, izveidojām "Ezi" - žurnālu maziem bērniem, jo mūs mulsināja it kā pretruna, ka "Zīlīte" ir izdevums mazajam lasītājam - no dzimšanas līdz jaunākajam skolas vecumam.

Mūsu mērķis visu laiku ir bijis veidot nevis izklaidējošus, bet izglītojošus izdevumus. Iespējams, ar šādu striktu konsekvenci no lasītāju loka paplašināšanas viedokļa esam zaudētāji. Varētu teikt tā: "Ezis" un "Zīlīte" necenšas izpatikt masu kultūrai, kaut kādām īpašām laikmeta kaprīzēm, modīgumam - mēs cenšamies izglītot un audzināt bērnu periodā, kad viņš veidojas par personību.

"Ezī" tiek mācītas pirmprasmes - burti, skaitīšana, tiek stimulēta zīmēšanas, sacerēšanas jaunrade. "Zīlītē" ir dziļāka, plašāka pieeja - sniegt arī zināšanas, ieinteresēt vēlmi zināt. Cenšamies uzdevumus pasniegt bērniem pieņemamā formā. Jā, no izklaides izdevumiem daudzos gadījumos atpaliekam, neaptveram visu dzīvi. Jo "Zīlītes" vecumā daudziem bērniem rodas interese par estrādi, par datorspēlēm, kino, aktieriem. Specifiskas intereses ir meitenēm, tā, protams, ir normāla instinktīva attīstība, meitenes atdarina māmiņas, gatavojas kļūt par māmiņām. Masu produktu pārdošanas prasības uzspiež savu zīmogu, ievirza masu kultūras gultnē. Tas arī tiek pasniegts psiholoģiski ļoti precīzi. Reiz runājām ar dzejnieci Inesi Zanderi - kāpēc meitenēm patīk rozā krāsa? Tēls ir ļoti trafarets. Iespējams, tas saistīts ar vienkāršotu uzskatu par skaistumu, maigumu, kas ir rozā krāsas vieglās uztveres formulā.

Tas ir ne tikai bērnu presē, sieviešu izdevumi arī iztop sieviešu gaumei. Kad dzīvojām daudz pieticīgāk, presē bija populāri praktiskie padomi. No tā esam attālinājušies. Lasītājām taču vairs nevajag žurnālu ar piegrieztņu zīmējumiem vai vīriešiem - padomus, kā no slotas kātiem un saplākšņiem būvēt mēbeles. Tagad ir citas intereses un arī iespējas šīs intereses apmierināt.

 

- Abi žurnāli uzrunā ar pozitīvismu un mīļumu. Tā ir jūsu misija - ierādīt labo?

- No valstiskā, no nacionālā viedokļa var piekrist, ka zināšanas un pozitīvas domas ir optimisma sēšana. Taču mēs ar tik augstiem vārdiem ikdienā nemētājamies.

Mūsu auditorija ir bērni, un tā ir diferencēta divās vecuma grupās: katrai savs žurnāls.

"Ezis" - bērņukiem no 3 līdz 6 gadiem, "Zīlīte" - jaunākā skolas vecuma bērniem, pareizāk sacīt tā - adresāts ir bērni, kas labi lasa. Saskaņā ar šādu vecuma grupu dalījumu abas redakcijas arī strādā. Taču mēdz gadīties, ka "Ezis" interesē skolēnus, bet "Zīlīte" - mazākus bērnus. Manuprāt, nereti šo izvēli nosaka maka turētāji - vecāki, vecvecāki, pedagogi. Piemēram, "Eža" konkursos piedalās mazie skolasbērni - otrklasnieki, trešklasnieki. Tā ir psiholoģiska nianse. Mēs kādreiz uzstājamies skolās, otrklasnieks pienāk klāt un lepni teic: "Es to grāmatiņu ("Ezi") izlasīju 20 minūtēs!" Tas ir gandarījums, ka viņš ātri pabeidzis konkrētu darbiņu.

Savukārt "Zīlītei", kur ir publicēta diezgan nopietna informācija - par dabu, ekoloģiju, par dabas aizsardzību -, lasītājos parādās piecgadīgie. "Zīlītes" auditorijas vecuma nereti plašais diapazons acīmredzot ir izskaidrojams ar to, ka tagadējai 40-gadnieku, 50-gadnieku paaudzei tradicionāli tas ir bērnības žurnāls, ko nu viņi pasūta saviem bērniem un mazbērniem. Arī "Zīlītē" ir ļoti daudz bilžu, tā doma ir varbūt tāda - gan jau bērnam noderēs, ja neizlasīs, nesapratīs, tad vismaz bildes paskatīsies, interese par dabu raisīsies tik un tā.

"Ezim" dabas daļa ir mazāka, bet ir konsekventi katrā žurnālā. Būtība ir ne jau apjomā, bet regularitātē.

 

- Kā iepazīstat savu lasītāju?

- Regulāri uzturam un kopjam attiecības dažādā veidā. Diezgan bieži viesojamies skolās, bērnudārzos, bibliotēkās. Katrā numurā drukājam talonu, kas piedalās izlozē, šis lasītāja aizpildītais taloniņš ar viņa datiem mums ir atgriezeniskā saite. Pēc tā redzams, kurš materiāls mazajam lasītājam ir visvairāk paticis un - par ko viņš vēlētos lasīt turpmāk.

Katru mēnesi "Zīlīte" rīko konkursus, lai bērnu uzmanību noturētu. Bieži redakcijām zvana vecmāmiņas, kas pieraksta mazbērnu sacerētās pasakas un vērojumus un sūta publicēšanai.

Vecmāmiņa mūsu auditorijā ir pozitīvais tēls. Viņas visu dara pārdomāti, kamēr vecāki nereti steigā pat neiedziļinās: grib bērns kādu izdevumu, labi, pasūta, iedod, lai pats skatās, nedomājot, vai tas izglīto vai ir tikai laika kavēklis. Vecmāmiņu dzīves ritms ir nesteidzīgāks, ir laiks padomāt, dzīves pieredze saka priekšā, kā labāk būtu mazbērniem.

 

- Kāpēc vecmāmiņas biežāk ir tās, kas lasa bērnam pasakas?

- Varbūt tāpēc, ka vecmāmiņa ir mammas turpinājums, viņas un bērna interešu līknes ir tuvākas. Tā ir arī tradīcija. Daļēji varbūt to varētu izskaidrot ar vācisko "trīs K" mantojumu. Kaut gan, ja šajā brīdī iedomājos savus radus, patiesībā ir tā, ka par mazbērniem interesējas kā vieni, tā otri un nav jau tā, ka visiem vectēviem tikai tehnika prātā. Starp citu, jaunajās ģimenēs abi vecāki ir līdzvērtīgi partneri bērnu audzināšanā. Kaut gan bērnu kopšanas atvaļinājumu tēvi izmanto daudz mazāk. Te arī parādās tas "3 K" turpinājums.

 

- Vai bērni tagad sāk lasīt agrāk?

- Lasīšana ir viens no lielākajiem brīnumiem, kas ar cilvēku dzīvē notiek - kā no burtiem izveido vārdu, tad teikumu… Esmu audzis grāmatu vidē. Atceros, ka pirmajos piecos sešos gados, kad vēl netiku klāt lasīšanai, man tas radīja pārdzīvojumus. Man liekas, ka tagad tas brīnums drusku ātrāk notiek. Ir bērni, kas mēģina sasaukt burtus vārdiņā jau triju gadu vecumā. Es ar interesi savulaik vēroju savus bērnus - kā viņi tuvojās šim brīnumam. Kā sāka, tā ņēmās lasīt aizgūtnēm.

 

- Teic, ka nav pedagoģiski bērnu apbērt ar mantām, jo par šo kaudzi viņam zūd interese, un acis iespīdas vien, ieraugot kādu jaunu? Vai vecākiem jāpievērš uzmanība, lai arī preses izdevumu, grāmatiņu kaudze nekļūst līdzīgā kārtā neinteresanta, kad to iedod bērnam rokā, lai šķirsta?

- Tā ir, taču vismaz tajā lokā, ar ko mums iznāk komunicēt, nav daudz bērnu, kuriem nu būtu visi iespējamie preses izdevumi bērniem - no izglītojošā "Eža" līdz masu kultūras, izklaides izdevumiem.

Mūsu uzskats ir - labāk, lai bērns uz šo dabas pasauli vai kultūru žurnālā ietu kopā ar pieaugušo, vai tā būtu mamma, tētis, vecāmāte vai lielā māsa. Jo ir nepieciešams kontrolēt viņa uzmanību. Mēs ar "Eža" palīdzību mācām bērnam arī koncentrēties. Mazi bērni ilgi mierā nevar nosēdēt, tāpēc mēģinām pasniegt informāciju vairāk vizuāli. "Zīlītē" vizuālā un teksta attiecība ir puse uz pusi, bet "Ezī" vismaz divas trešdaļas veido attēli.

 

- Ko bērni raksta "Zīlītei"?

- Žurnālā ir populāra rubrika - "Zīlīte atbild". Tajā ir visdažādākie jautājumi par dabas procesiem. Piemēram, drīz publicēsim atbildi uz kādas meitenes vaicāto: vai tiešām vālodze sasauc lietu? Ornitologs skaidros, kādā veidā vālodzes dziesma ir saistīta ar lietu. Ir jautāts - kāpēc žagata zog spoguļus vai karotes? Bet ir arī specifiskāki jautājumi. Kādam logā iemitinājušās bites vai lapsenes, viņš kūniņas ir nofotografējis. Mēs dodam entomologam komentēt, kas tā ir par radību, kāds tai ir dzīves cikls. Zinātkāri mēs cenšamies apmierināt.

 

- Jā, man ar būtu jautājums: "Kurš strazds nenoēd ogas manā dārzā - melnais vai pelēkais?" Jo melnais Robis, kā mēs esam viņu nosaukuši, defilē dārzā ar slieku knābī un palaikam izcērt no vagas kādu zemesvēzi, tātad - ja kāds pret zemesvēžiem karo ar indēm, viņš apdraud putnus?

- Jā, un tad vēl būtu jautājums, vai tas ir mūsu strazds vai caurceļotājs, kurš mums apēd tās ogas?

 

- Un vai tiesa, ka stārķis mielojas ar putniņiem?

- Maziem dziedātājputniem, kuriem ligzdas ir tuvumā, dažkārt tiešām klājas diezgan plāni. Arī zaķēniem… Reiz dzirdēju anekdotisku stāstu, ka stārķis no kādas turīgas mājas pagalma aiznesis pat maziņu dāmu sunīti, ko parasti nēsā līdzi rokas somā. Kaut gan stārķis bieži pārtiek no sliekām, ne tikai no vardēm un čūskām! Kādreiz šo visnotaļ cēlo putnu gribēja pārdēvēt par svēteli, bet vārds visos novados neiegājās. Esmu rakstījis atskaņu mīklas, viena bija par stārķi. Tiekoties ar bērniem, skaitīju: plecos tam melns mētelis, garu knābi…, bērni sauca - vārna. Turpinu - garu knābi…, bērni skandē - dzērve. Es saku - atskaņai jābūt un skaitu no sākuma: klabina rītā un vakarā vēlā, galvu atpakaļ atliecis cēli, plecos tam melns mētelis, garu knābi … Bērni paliek pie sava - stārķis. Jā, visos novados svēteli neatpazīst. Bet, protams, putnam ir teju vai valstiska funkcija - ģimenes vairošana.

 

- Vai par pupuķi kāds ir interesējies?

Jā, prasīts - kāpēc bada dzeguzei uz galvas tāda krāšņa rota? Vide ir pilna pārsteigumu. Nav tā, ka viss tikai noplicinās, nāk arī kādas sugas klāt. Un ir arī dramatiski pārsteigumi - kā pašreiz ar bebriem, kuru invāzija ir tāda, ka nepieciešams ātrs risinājums. Neiedomājami, ko bebrs var dažos gados sadarīt! Tā nesen biju Liepājas rajonā, Gaviezes pusē, kur atrodas manas mammas dzimtās mājas, kur tek Otankas upe. Tur pie lankām - pļavām, kuras applūst, bebri visas upītes aizbūvējuši, cita dzīvā radība vairs netiek klāt, viss vienās alās, šāda vieta arī cilvēkam nu jau ir bīstama.

 

- "Zaļajam circenim" ir jauka mājaslapa…

- Mums bija iestrādes. Atverot mājaslapu, kā pirmais pozitīvais iespaids nostrādā reklāmas filmiņa. Jauniem laikiem sākoties, izdomājām savu reklāmu, kas veidota profesionālā multiplikācijas studijā "Dauka", režisores Rozes Stiebras vadībā. Māksliniece Ilze Dambe zīmēja tēlus. Juris Kulakovs sacerēja mūziku Jāņa Baltvilka vārdiem, bet datormeistars Edmunds Jansons visu veiksmīgi salika kopā.

Mums bija ne tikai video, bet arī audio versija. Tallinā savulaik šo reklāmas sižetu arī pārveidojām platekrāna filmā, ko rādīja kino "Palladium" un "Rīga" pirms bērnu seansiem. Tas tik bija piedzīvojums, kad divritenis - tandēms ar zīlīti un ezi seglos - iebrauca skatītāju zālē! Šos lielos reklāmas izdevumus mums tolaik apmaksāja Kultūrkapitāla fonds.

 

- Kas ir žurnālu radošā komanda?

- Esam ļoti mazas redakcijas. Katras štatā ir divi radoši darbinieki un maketētājs. Mēs ilgus gadus dažādos izdevumos esam strādājuši pa pāriem. Tagad žurnāla "Ezis" galvenā redaktore ir rakstniece Māra Cielēna. Es savulaik strādāju vienā pārī ar Jāni Baltvilku. Pēc J.Baltvilka aiziešanas Viņsaulē, pārņēmu rediģēt "Zīlīti", kuras jaunās koncepcijas izstrādē es arī piedalījos. Esmu literāts, ne biologs. Lai izskaidrotu, kāpēc pupuķim krāšņas galvas spalvas, vai vālodzes kliedzienu, vajadzīgi speciālisti. Žurnālu veidojam kopā ar daudziem ārštata autoriem speciālistiem - mūsu darbā piedalās entomologi, biologi, botāniķi, ornitologi - tā ir mūsu profesionālā komanda. Numurs veidojas no konkrētiem klucīšiem - dzīvnieku stāstiem, kukaiņu stāstiem, atbildēm uz jautājumiem, bērnu dabas vērojumiem, rakstnieku darbiem, profesionālu mākslinieku ilustrācijām… Piemēram, Andris Piterāns ir entomologs, bet viņš raksta arī par daudzām citām tēmām. Tāpat citi autori.

Ir divas vietas, kurp bērni noteikti dodas, atbraucot uz Rīgu, - uz Dabas muzeju un uz Zooloģisko dārzu. Mēs ievērojam bērnu intereses, veidojam materiālu ciklus, dažādās sezonās žurnālā parādās dažādi dzīvnieki, rakstām viņu dzīvesstāstus jeb CV.

Mums štatā ir izcils dabas fotogrāfs - Andris Eglītis, kuram ir unikāla fotogrāfiju kolekcija. Tā varam parādīt dabas un sugu daudzveidību.

"Zīlītes" ideja ir, lai mazais cilvēks dabā jūtas piederīgs. Mūsu žurnālu izdošanas projekts, ko atbalsta Vides aizsardzības fonds, tā arī saucas - "Bērnu tuvināšana dabai". Un, ja bērns dabā jutīsies omulīgi, tad arī pieaudzis būs ar vidi harmonijā, nevis degradēs to. Jo varbūt daudzos gadījumos dabai pāri tiek nodarīts neapzināti. Runa nav tikai par plastmasas pudeles atstāšanu mežā, bet zināšanām par procesiem vidē, jo vēl desmitkārt ļaunāk ir, piemēram, ar šampūnu mazgāties ezerā, radot vides eitrofikāciju.

 

- Kas no jūsu radošajiem krājumiem ir grāmatu veikalos?

- Grāmatu izdošanu beidzām 2001.gadā. Pirms tam 10 gadus izdevām divas trīs grāmatiņas ik gadu, tostarp bērnu folkloru, skaitāmpantu krājumiņus, spoku stāstus, ilustrētus pasaku un dzejoļu krājumus. "Eža bibliotēkas" un "Zīlītes bibliotēkas" grāmatiņās papildinājām tematus, ko bijām aizsākuši žurnālos. Kādreiz no latviešu tautas pasakām "Ezī" veidojām komiksu lapas, lasītāji droši vien atminas Irēnas Lūses darbu "Lapsas Rudītes piedzīvojumi". No komiksiem tapa grāmata. Bērnam vizuālā uztvere ir labāk attīstīta, ja kāds gausāk lasa, tik ātri nenogurst.

Mēs izdevām to, ko citi neizdeva. Ja ir profesionāla komanda, bet mums ir - daudz mākslinieku, kas piedalās žurnālu veidošanā, ilustrēšanā -, izdošana nav lielākā problēma. Taču grāmatas ceļš līdz lasītājam ir tāls. Kad likvidējās grāmatu vairumtirdzniecības bāzes, lielie izdevēji izveidoja savus veikalu tīklus un mazajiem situācija kļuva pagalam neizdevīga. Vēl kādu laiku mēs intensīvi braukājām pa Latvijas skolām, savas izdotās grāmatas izplatīdami, kamēr nogurām no visa tā. Tāpēc grāmatu izdošanu pārtraucām.

 

- Kā nonācāt līdz "Zaļajam circenim"?

- Sākotnēji nevēlējāmies "sevi privatizēt", kā to izdarīja vairāki žurnāli ("Dadzis", "Sieviete"), jo uzskatījām, ka valstij ir pienākumi pret bērniem, ka jādotē bērnu izdevumi. Taču mūsu žurnālus atdeva Privatizācijas aģentūrai, un uzradās privatizētāji no malas. Lai privatizētu paši, 1996.gadā izveidojām SIA un latviski nokrustījām par "Circeni". Bet Uzņēmumu reģistrā šo nosaukumu neņēma pretī, jo viens "Circenis" jau bija Bauskas pusē. Tāpēc kolektīvā spriedām: mums ir zaļa domāšana, mēs esam zaļie, un tā kļuvām par "Zaļo circeni".

 

- Vai Īrijā un citviet ārpus Latvijas "Ezi" un "Zīlīti"pasūta? Ja ģimenes emigrē, visiem lasītāju kļūst mazāk.

- Zinām, ka Latvijā dzīvojošie pārsūta žurnālus tuviniekiem, kas devušies uz ārzemēm. Latvijā, manuprāt, demogrāfiskās krīzes dziļākā bedre jau ir pagātnē, rāpjamies no tās laukā, spriežu arī pēc savu radu un draugu ģimenēm - katru gadu bērni dzimst. Dzimst mūsu lasītāji! Mēs par to ļoti priecājamies. Jo bērnu preses izdevumiem nepārtraukti jācīnās par lasītāju - mūsējais izaug, un mēs tiekamies jau ar nākamajiem, jauniem lasītājiem, ar jauniem vecākiem. Mēs nevaram kā pieaugušo izdevumi pieradināt savu lasītāju un censties to noturēt uz ilgiem gadiem. Varam tikai pacensties pieradināt lasītāju paturēt mūs prātā, lai, kad viņš būs izaudzis, viņa bērnam būtu iespēja lasīt "Ezi" un "Zīlīti", bet pieaugušajam - ik pa brītiņam atgriezties bērnībā.

 

 



"Zīlītei" – 50 gadi

1958.gada augustā pie mazajiem lasītājiem izlidoja pirmais žurnāla "Zīlīte" numurs. Gadu gaitā reizē ar žurnālu ir uzaugušas vairākas paaudzes, un tā lapās publicējušies daudzi mākslinieki, komponisti un literatūras pārstāvji. Piemēram, daži no viņiem – Ojārs Vācietis, Imants Auziņš, Laimonis Vāczemnieks, Dagnija Zigmonte, Ilze Indrāne, Māris Čaklais, Džemma Skulme, Oļģerts Urbāns un citi. Līdz pat 80.gadu otrajai pusei žurnāla galvenā redaktore bija Inese Spura.

70.gadu sākumā kādā preses apskatā žurnāla panākumi tika skaidroti ar tā krāsainajām ilustrācijām, kas aicināt aicināja izlasīt stāstiņu vai dzejoli, un dažādiem "Zīlītes" padomiem, kā, piemēram, izgatavot dāvanu māmiņai vai iemācīties jaunu rotaļu: "Taču gandarījums ir jau no tā vien, ka var šķirstīt savu žurnālu. Vērtējuma kritērijs sākumā ir tikai – "patīk – nepatīk", "saprotu – nesaprotu"." Acīmredzot lielai daļai bērnu tas bija "patīk", jo "Zīlītes" tirāža palielinājās ik gadu, sasniedzot vairāk nekā 80 000 eksemplāru ik mēnesi.

"Zīlīte" bija adresēta bērniem piecu līdz desmit gadu vecumā. Taču, kā liecina Latvijas Valsts arhīvā saglabātā "Zīlītes" un lasītāju sarakste, lasītāju pulkā bija arī vecāku klašu bērni. Uz rūtiņu vai līniju burtnīcas lapām lielāki un mazāki lasītāji no visas Latvijas redakcijai iesūtīja stāstus un dzejoļus ar lūgumu tos novērtēt žurnāla literārajam redaktoram un, ja iespējams, publicēt. Lasītāji saņēma arī "Zīlītes" atbildi – tieši mazajam rakstniekam vai dzejniekam adresētu.

Savā žurnāla mūžā "Zīlīte" ir piedzīvojusi divas valsts iekārtas, divas varas, mainījusies izskata un satura ziņā. Taču nemainīga ir saglabājusies vēlme mazajā lasītājā ieaudzināt humānismu un citas cilvēciskās vērtības.

Ar ko mums katram asociējas žurnāls "Zīlīte"? Tie, kam šobrīd ir 50–60 gadu, varbūt atcerēsies "Zīlītē" publicēto I.Indrānes stāstu par jautrajiem suņu bērniem Tipsi un Topsi un viņu draugu – aizmāršīgo Ilgoni, L.Vāczemnieka stāstu par Mēnestiņa pirmo ceļojumu vai mazo Intu, kuras nekārtīgi izmētātās zeķes pa nakti peles bija ievilkušas savā alā. Savukārt tie, kam šodien pāri 20, nereti piemin leģendāro 1989.gada marta "Zīlītes" numuru, kas lasītājiem ieviesa skaidrību par to, kā rodas bērni.

Žurnāla pirmā redaktore I.Spura rakstīja, ka zīlīte ir putns, kas atnes priecīgas ziņas. Lai tā joprojām turpina lidot pie lasītājiem un ceļā saņem arī mūsu sveicienu!

Klinta Ločmele, "KV"

 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas