Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.35 (142) 2008. gada 27. augusts
            

  Biznesa kāpnes | Komercdarbība "ar zaļu" piesitienu

Tur, kur kalni, tur, kur saule un vējš
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
  

"Neapšaubāmi, es joprojām būtu televīzijas operators, turklāt diezgan labs operators," VALDIS LĀCIS atbild, jautāts, kā virzītos viņa gaitas, ja pirms trīspadsmit gadiem viņš nebūtu izvēlējies biznesa ceļu. Tagad Valda dzīves ritms ar retiem izņēmumiem ir visai savdabīgs: sešas dienas mājās Rīgā, sešas Austrijā – tur, kur netālu no Itālijas robežas Alpi slej virsotnes debesīs. "Es esmu iemīlējies šajās vietās, un tas ir neglābjami, uz mūžu," viņš secina. Savā mīlestībā Valdis dalās ar tūristiem, kurus no Latvijas ar mikroautobusu ved sportot kalnos vai vienkārši tāpat izstaigāt brīnišķīgās vietas.



Kā ar galvu griestos

Viņš vienlaikus ir vismaz trīs vienā - stūres vīrs, kas savā ķiršu sarkanajā folksvāgena busiņā ik otro nedēļu mēro tūkstoš astoņsimt piecdesmit kilometru garo ceļu uz burvīgo kalnu pilsētiņu Kečahu, grupas vadītājs, kas ceļotājus nodrošina ar naktsmājām un gādā par viņu ērtībām un drošību, un arī gids. Viņš aizvedīs uz tādām vietām, kurās ar savu auto aizbraucis tūrists nekad nenokļūs nezināšanas dēļ, bet lielo autobusu iemītnieki var vien sapņaini nolūkoties uz mazajām, izgaismotajām kapelām un sīkajām zemnieku mājiņām tālu, tālu augšā un pasapņot, kā tur īsti varētu būt. Ja ceļotājiem ir vēlēšanās, tad var aizšaut uz netālo Venēciju un izmest lielāku loku pa Horvātiju vai Slovēniju.

Šo tūrisma pakalpojumu ir radījis tieši vaļasprieks, apsēstība ar ceļošanu kalnos.

Varētu teikt - kas gan nekaitēja būt televīzijas operatoram? Radošs darbs, ik dienu kaut kas jauns, par rutīnu un garlaicību nevar būt ne runas. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Rīgas Tehniskās universitātes (tolaik Rīgas Politehniskā institūta) students, topošais būvinženieris un studentu televīzijas operators Valdis Lācis saņēma uzaicinājumu strādāt Latvijas Televīzijā, viņš domāja tāpat. Īstenībā savas domas nav mainījis arī šodien. Četros darba gados TV tomēr radās divi "bet", kas izmainīja nākotni.

"Es ātri tiku ziņu dienestā, kas bija patiešām labākais variants. Skatījos ārvalstu sižetus, mācījos no britu profesionāļiem, kā veidot kompozīciju, gaismas. Mūs no TV aizsūtīja operatoru māku papildināt BBC. Biju sasniedzis tādu meistarību, ka man vienīgajam uzticēja filmēt valsts vizītes, metra attālumā filmēju gan Bilu Klintonu, gan Romas pāvestu. Kopā ar Māri Diņģeli taisījām sižetus CNN. Bet man bija 27 gadi, gribējās taisīt karjeru, rāpties kaut kur augstāk, strādāt plašāk… Biju atdūries kā ar galvu griestos. Turklāt operatoram toreiz maksimālā alga bija 70 latu. Par Klintona vizīti, kad trīs dienas strādājām putās, es saņēmu prēmiju piecus vai desmit latus. Naudiņas bija tik maz, izgrozīties ar to bija šausmīgi grūti."

 

Kameras otrajā pusē

Tā tapa lēmums iet biznesā. "Sakrita, ka tai laikā, kad jau biju iesniedzis atlūgumu, "Panorāmai" vajadzēja veidot jaunu studiju. Pieteicos taisīt projektu, kurā būtu izmantoti gaismas paneļi. To akceptēja, un, kad meklēju uzņēmumu, kam uzticēt pasūtījumu, mans brālis Arnis, kurš tolaik savā uzņēmumā nodarbojās ar metālapstrādi, teica - iztaisīsim paši! Tas bija starts. Tālāk bizness aizgāja zaļi. Saņēmām pasūtījumu birumu ārējo reklāmu izgatavošanai degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un visādām citām iestādēm. Bet - nogrima "Banka Baltija". Tad mēs tā kapitāli nosēdāmies uz sēkļa. Tik pamatīgi, ka sāku izpārdot mantas no mājas. Pasūtītāji it kā pavisam nepazuda, tikai teica - līgumu drīz slēgsim, varbūt jaunnedēļ. Laiks gāja, un nekas nenotika... Mums bija pāris darbinieku, kam jāmaksā alga."

Ekonomika pamazām atdzīvojās, pasūtījumi atkal parādījās. Ražošana ieguva tādu vērienu, ka radās nepieciešamība pēc jaunām iekārtām.

"Tolaik savu produkciju jau ļoti daudz eksportējām uz Krieviju un Ukrainu. Un tad nāca Krievijas krīze. Mēs ar visām modernajām iekārtām un milzīgo kredītu atkal bijām uz sēkļa. Ar brāli radās nesaskaņas, jo es uzreiz, pirms krīze skāra Latviju, uzskatīju, ka vajag sašaurināt darbību, taupīt naudu, jo nebūs labi. Viņš to negribēja ņemt vērā, un tā es šajā laikā attālinājos no uzņēmuma.

Jā, apzinājos, ka atkal sēžu uz grunts, bet vismaz bija gandarījuma sajūta, ka savos 33 gados esmu uzbūvējis jau otro ģimenes māju (pirmo uzcēlām sievas vecākiem). Kaut kas tomēr ir izdarīts, ir sasniegta kaut kāda stabilitāte. Atbrauca ciemos viens draugs, kokapstrādes uzņēmējs, gudrojām, kā es varbūt varētu iesaistīties viņa biznesā, cita starpā parunājām arī par Austriju, par kalniem, un viņš uzreiz sacīja - bet kāpēc tu neved cilvēkus uz kalniem, kur tu visu tik labi zini?"

Savas autortiesības uz šo ideju piesaka arī Valda sieva Inese. "Mēs katru vasaru braucām ekskursijās uz Alpiem, Valdis stūrē un stāsta - viņš tik daudz par šīm vietām bija izpētījis un izzinājis. Es viņam saku - vai nebūtu labi tā braukāt un par to vēl saņemt naudu? Tas taču būtu tik forši!"

"Un kāpēc gan nē?" Valdis skaļi izsaka tābrīža domas. "Tā es sāku tūristus vest."

 

Labā slava no mutes mutē

Ar mājvietu viss nokārtojās ātri. Kečahā ir jauka pansija, kur braucienu laikā Lāču ģimene allaž mēdza apmesties un bija sadraudzējusies ar tās saimniekiem Lipiceriem. "Es viņiem jautāju - kā būtu, ja es atbrauktu pie jums kopā ar tūristiem? Labi, brauc! Tā mēs kļuvām arī par biznesa partneriem. Ko var darīt kalnos vasarā, man bija skaidrs. Bet ko ziemā? Viņi saka - bet mums te blakus Nasfeldā tikko atvērts jauns slēpošanas kūrorts!"

Pirmām kārtām Valdis iegādājās mikroautobusu "Caravella". "Pirmo grūtību pieredze man bija iemācījusi - nekad nenotērēt visu nopelnīto, lai nebaltās dienās nav jācieš trūkums. Tādēļ man šis pirkums lielas grūtības nesagādāja, turklāt to iegādājos kopā ar Jāni, kas man pasvieda ideju par tūrismu. Viņš bija nolēmis iesaistīties šajā biznesā. Bet pēc laiciņa partnerim šķita, ka tas attīstās pārāk gausi un nolēma aiziet. Es viņam izmaksāju ieguldījumus un turpināju strādāt viens."

Valdis atzīst: no sākuma bijis šausmīgi grūti. Viņš izstrādāja pirmos divus piedāvājumus - braucienus uz Austriju un Slovākiju. Bet kā atrast klientus? Mēģinājumi savākt tūrisma grupas vasarā cieta neveiksmi. "Kas mani pazina? Kas man uzticēsies? Tad nolēmu, ka jāsāk ar slēpotājiem. Mēs ar Inesi braucām uz slēpošanas vietām Latvijā, es spraudu aiz stikla tīrītājiem reklāmas lapiņas, lipināju tās pie kafejnīcu un nomas punktu sienām, izmisīgi mēģināju pievērst sev uzmanību. TV-5 realitātes šovā bija čata līnija, es rakstīju tur, lai cilvēki par manu pakalpojumu uzzina. Viens reklāmas speciālists teica - tajā nozarē, kur es mēģinu iespiesties ar tik specifisku pakalpojumu, ir tikai viens ceļš - atrast pirmos klientus, izveidot viņu loku, nevis cerēt uz reklāmām - tās nekad neatmaksāsies, jo cilvēkiem šo pakalpojumu nav ar ko salīdzināt."

Tā arī notika. Kad pirmie klienti bija atrasti, viņiem braucieni bija patikuši, labā ziņa aizgāja tālāk no mutes mutē. Valdis vispirms spēkus izmēģināja ar sīkāku piedāvājumu - slēpošanu Slovākijā nedēļas nogalē. Tad atvēzējās astoņu dienu tūrei uz Austriju. Pēc laika Slovākija tika atmesta vājā slēpošanas servisa dēļ. Valdis teic, ka "milzīgs lēciens bija tad, kad Māris Kalējs izveidoja portālu slalom.lv un bija ar mieru sadarboties ar mani, ievietojot tajā mazu reklāmu uzkalniem.lv. Un tad aizgāja - kādā trešajā gadā iestājās lūzums, kad ar šo biznesu varēja sākt pelnīt".

 

Alpos ar laivām, divriteņiem un motocikliem

Laika gaitā Valda Lāča sniegtais pakalpojumu loks arvien ir paplašinājies. Slēpot Austrijā var līdz jūlija vidum. Priekšpusdienās atbraucēji no Latvijas traucas pa sniegu ledājā, kas atrodas samērā tuvu mītnes vietai, bet pēcpusdienās var braukt pa kalnu ceļiem ar divriteņiem vai kalnu upēm ar rafta plostiem, var vienkārši kāpt kalnos. Vai izbraukāt apkārtni ar mikroautobusu. "Lielais autobuss tur neiebrauks, tādām vietām lielie tūrisma maršruti nav paredzēti. Ar savu auto neaizbrauksi, jo vienkārši nezini, kur un kā. Mūsu busiņš turklāt ir stipri augstāks par vieglo automašīnu, un es varu atļauties braukāt pa ganu ceļiem un tamlīdzīgām vietām, kur normāls auto netiktu cauri. Es vedu cilvēkus uz kalnu pienotavām Alpu pļavās sieriņus un speķīšus nogaršot, skatīties, kā zemnieki saimnieko. Mēs braucam augšā mežonīgajos kalnos, lai tūristi var izbaudīt augstuma īsto garšu. Tur ir zemnieki, pie kuriem reti kāds atnāk, un viņi ir sajūsmā, kad es parādos. Ja asfaltētais ceļš ir šaurs, kaut vai tikai vienas mašīnas platumā, tur ceļotāji kaut kā uzbrauc. Bet pa zemes ceļiem…"

Valdis stāsta, ka, līdzko Alpu pļavās izaug zāle, zemnieki govis dzen turp, bet ielejā pļauj sienu ziemai. Ganāmpulki ir kalnos visu vasaru, bet zemnieki dzīvo kalnu mājiņās, un dažas no tām mēdz būt pat ļoti vecas. Tur ir sierotavas, un saimnieki gatavo sieru pārdošanai.

"Dažkārt nedēļas laikā pa mazajiem kalnu celiņiem mēdzam nobraukt pusotru, divus tūkstošus kilometru. Tagad mani par konsultantu izmanto arī vietējie tūrisma pakalpojumu sniedzēji - vai tu tur esi bijis? Kas tur ir labs? Es varu daudz ko pastāstīt.

Tagad dienaskārtībā ir moči. Tā man ir jauna, bet ne paša izgudrota ideja. Es Austrijā redzēju - braukā vīri ar antīkiem motocikliem, kam Ziemeļvācijas numuri. Es viņiem prasu - jūs taču pa autostrādēm atbraukt nevarējāt? "Nē, mēs motociklus konteinerā ar vilcienu nosūtām līdz Minhenei, paši piebraucam klāt un tālāk ar močiem laižam uz Austriju!"

Man uzreiz bija skaidrs, ka es arī varu piedāvāt šādu lietu: ar mikroautobusu aizvedu gan braucējus, gan močus piekabē līdz Austrijai, un tālāk viņi var braukt paši. Šis pakalpojums vēl tikai veidojas."

Tas ir mazliet pieticīgi teikts, jo šādi kalnos interesantu nedēļu pavadījuši motokluba "Hermejs" biedri un vēl citi motociklu braucēji.

Valda mājas pagalmā tagad sānus spīdina gluži jauna piekabe motociklu pārvadāšanai. Ir arī aprīkojums, lai pārvadātu divriteņus. Jau pāris gadu, kopš nopirkta vēl viena "Caravella", to vada Normunds Sakovičs, kurš nu kļuvis arī par Valda biznesa partneri. Busiņi kursē uz Austriju vai nu abi reizē, vai pamīšus - atkarībā no klientu daudzuma. Jau vairākus gadus Valdis Kečahā īrē plašu dzīvokli, kurā ceļotāji var justies mājīgi. Tagad ir izvēle - mitināties pansijā vai dzīvoklī.

"Kopā ar paziņu Normundu, kas arī ir traks uz kalniem, nodibinājām SIA "Kalni un vējš". Papildus tūrismam sākam nodarboties ar vēja ģeneratoru tirgošanu mājsaimniecību vajadzībām vispirms šeit, Latvijā, un ar iestrādnēm, lai pakāpeniski izvērstos arī Austrijā. Es esmu tāds konservatīvs, ar lielākiem projektiem man netīk nodarboties vienam."

 

Zaļā Austrijas pieredze

Ar vienu kāju stāvot Austrijā, Valdis iepazinis šīs valsts dzīves kārtību, kas allaž prasās salīdzināma ar to, kas notiek pašmājās. "Ai, reizēm ir tā, ka nemaz negribas braukt atpakaļ," viņš rūgti nosaka.

"Latvijā daudzas lietas tiek pasniegtas ļoti izkropļotā veidā un pat ar meliem - sak', mums tā ir jādara, jo to prasa Eiropas Savienības ierēdņi. Mūsu mazajiem ražotājiem ir uzliktas tik pārmērīgas prasības, ka viņi līdz tirgum nemaz nevar nokļūt.

Bet Austrijā zemnieki vasarā trīs mēnešus var barot tūristus ar saviem produktiem un dažādiem lauku labumiem bez jebkādiem nodokļiem un sanitārajām inspekcijām, un viss nopelnītais paliek viņiem. Esmu interesējies arī par lopu kautuvēm, jo Latvijā ar to bija lielas problēmas. Austrijā ir viens princips - neiznīcināt mazos uzņēmējus. Ja kautuve neatbilst kādiem normatīviem, tad ar īpašnieku tiek saskaņots, cik ilgā laikā spētu veikt kādus uzlabojumus, izstrādāts plāns saskaņā ar iespējām, lai ražotājs varētu pastāvēt un turpināt strādāt, dot darbu sev un citiem. Turklāt prasības ir pielāgotas vietējiem apstākļiem, nevis abstrakti izvēlēts kāds ideālais variants, kuru īstenot reāli nav iespējams."

Austrijas pieredze viņu ievirzījusi arī zaļās domāšanas gultnē. Vai, pareizāk sakot, arvien nostiprinājusi pārliecību par videi draudzīgu dzīvesveidu gan sīkumos, gan lielākās lietās. Savu ģimenes māju viņš apsilda, lietojot tikai atjaunojamos energoresursus, un ēka projektēta tā, lai siltumu izmantotu iespējami racionāli. Dzīvojamās telpas izvietotas dienvidu pusē, lai tās maksimāli varētu piesildīt saules stari.

"Austrijā tik daudz strādādams, esmu kļuvis ļoti zaļš. Ne tāds, kā mums te bāleliņi dažkārt raud par katru puķīti. Mana pārliecība ir tāda, ka vairāk jādomā par nākotni. Neatjaunojamie enerģijas resursi sarūk acīm redzami, to izmantošana spēcīgi ietekmē biznesu, un tāpēc katram mazajam patērētājam ir jādomā, ko lietas labā varētu darīt. Piemēram, abi mani busi tiek darbināti ar biodīzeli. Austrijā cenas starpība ir pat 30 centi litrā - tas ir lētāks. Mēs iegādājāmies tieši tādus autobusu modeļus, kuru dzinēji bija pielāgoti biodīzeļdegvielai. Pašsaprotama lieta mūsu mājās ir dalītā atkritumu šķirošana. Austrijā tā dara visi.

Man šķiet, ka, šādi rīkojoties, es sevi padaru konkurētspējīgāku nākotnē. Piemēram, lietojot biodīzeli, mēs kļūstam neatkarīgāki no naftas lielvalstīm.

Ja es savā mājsaimniecībā izmantoju vēja un saules enerģiju, es kaut nedaudz mazinu atkarību no monopolpiegādātāja un samazinu savus rēķinus par elektrību. Ja tā darītu daudzi, tad tiktu paaugstināta arī valsts konkurētspēja un enerģētiskā neatkarība kopumā. Nākotnē tas būs arvien svarīgāk."

 

Vēja rats mauriņā

Zaļajā mauriņā līdzās mājai uzstādīts neliels vēja ģenerators.

"Amerikā mazos ģeneratorus, kas paredzēti mājsaimniecību pašpatēriņam, ražo jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Jau no septiņdesmitajiem gadiem mājsaimniecībās ir divvirzienu skaitītāji. Kad man radās ideja likt lietā vēju, vispirms skatījos uz ASV. Internetā atradu milzum daudz informācijas, izpētīju visu iespējamo. Uzzināju, ka Ķīnā šādi ģeneratori ir četras reizes lētāki nekā amerikāņiem. Protams, ķīnieši tos ir glīti nokopējuši. Pasūtīju pirmos trīs ģeneratorus Ķīnā, divi jau ir uzstādīti. Pirms es sāku kaut ko piedāvāt citiem, pašam praksē tas ir jāiepazīst. Tādēļ viens no tiem ir manā mājā, otrs - pie draugiem Zaubē. Ģeneratoram ir 500 vatu (W) jauda, tas maksā aptuveni 600 latu ar visu PVN. Kad konstatēju, ka šī patiešām ir laba lieta, sarēķināju biznesa plānu, nevis iesniegšanai bankā, bet sev pašiem - kā tālāk rīkoties.

Latvija ir diezgan piemērota, lai ražotu enerģiju ar vēju. Aptuveni trešdaļā mūsu valsts teritorijas ir izredzes ar kilovatīgu ģeneratoru saražot aptuveni 400 kilovatstundas (kWh) mēnesī. Ar šā brīža cenām katru mēnesi tas dod ieguvumu - 29 latus. Ja ģeneratora cena ir aptuveni tūkstoš latu, tad gada laikā tas atpelna trešo daļu cenas. Bet, ņemot vērā arī citus izdevumus, piemēram, ir vajadzīgi akumulatori, var teikt, ka ierīce sevi atpelnīs aptuveni četros gados. Es veicu šo eksperimentu, labi apzinoties, ka Rīgā, ģimenes māju rajonā (turklāt atrodamies tādā kā ielejā), nav tā labākā vieta vēja enerģijas ražošanai. Man ir uzstādīta autonomā ūdens sildīšanas sistēma. Viens boilers pieslēgts "Latvenergo" tīklam, otrs - vēja ratam. Ja ūdeni uzsildījusi ģeneratora enerģija, tad "Latvenergo" boileri nelietoju."

"Uzstādīšu arī saules baterijas, jo šī sistēma faktiski tādā veidā ir jākombinē. Man ir pasūtījumi, kur ir pieprasīti abi šie veidi. Kādu labumu cilvēks var iegūt? Ir divi. Ja ir "Latvenergo" pieslēgums, tādējādi var samazināt rēķinu. Ja "Latvenergo" pieslēguma nav, bet elektrība ir vajadzīga, pie tās var tikt, izmantojot saules kolektorus un vēja ģeneratoru, drošībai piesaistot arī degvielas ģeneratoru. Tad "Latvenergo" vairs nav vajadzīgs. Izmaksas nebūs lielākas kā par elektrolīnijas ievilkšanu."

Šādu vietu, kur elektroapgāde apgrūtināta, Latvijā esot gana daudz, un Valdis saredz nākotni savam otrajam biznesam.

Tā nu uzkalniem.lv ir piebiedrojusies interneta vietne kerveju.lv, un biznesa plāni joprojām iet sazobē ar vaļasprieku un dzīves koncepciju. Inese, turēdama uz rokām mazo Mārtiņu, piebilst: "Jā, mēs neesam mājās sēdētāji. Ja pāris mēnešu nekur neesmu bijusi, kļūstu tāda sīkumaina un nemierīga, un tas nozīmē, ka pienācis laiks savus grāmatvedības darbus nolikt malā un laisties Valdim līdzi uz kalniem pēc plašākas elpas."

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas