Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.38 (145) 2008. gada 17. septembris
            

  Biznesa kāpnes | No amatniecības biznesā

Par kādu ļoti gribētu uzņēmumu
Liena Pilsētniece, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
      

Gaiša, plaša telpa ar logiem līdz grīdai, kur vārdi viegli lēkā kā mazas, nejauši izbirušas stikla pērlītes, acumirklī aiztraucot pāris veco šujmašīnu sadrūvējumu un, mirkli pašūpojušies kamīna priekšā noliktajā šūpuļkrēslā, satupstas kur kurais. Dažs uz elektrības vadu galiem, kas, ilgodamies pēc savām karalienēm lampām, tādi kā sakaunējušies rēgojas pie sienām un griestiem. Cits – baltā kafijas krūzītē, un vēl kāds pārītis – uz lielo divviru durvju kliņķa. Tie neveiklākie saripo telpas vidū prasmīgi paslēptajā ūdens notekā. Bet tas ir tikai acumirklīgs miers. Jo viņas visu laiku smejas. Visvairāk INESE KĀPIŅA. Ādas apstrādes māksliniece, amatniece, Kokneses uzņēmuma SIA "Kāpiņa" īpašniece. Citas meistares neatpaliek. Un vārdi birst un šķīst no jauna. Ir taču piektdiena, un tūlīt būs trīs pēcpusdienā: viņas kurinās pirti… Un lai stāv tie daudzie darbi un nedarbi, nekur jau nepaliks!



Uzņēmums - tas ir pavisam citādi

"Savu uzņēmumu man ļoti gribējās," atzīst Inese. Mēs sēžam jaunuzceltajā darbnīcā, kur bez darba telpām ir arī stūris mājīgai atpūtai un semināru un izstāžu zāle ar tik lielām durvīm kā garāžā. Tas tāpēc, lai gatavie darbi rudenī un ziemā nebūtu jānes pa aukstumu un slapjumu uz mašīnu, bet to ērti varētu veikt siltā garāžā.

"Man tā šķita, ka šeit, laukos dzīvojot, savs bizness pirmām kārtām ir viens no paņēmieniem kā dzīvot interesanti un aktīvi. Un darboties man vienmēr ir paticis. Bet par to uzņēmumu - es pilnīgi jutu, ka tas izdosies, ka tas būs nopietni un man ļoti negribējās laist garām šo iespēju," jautāta, kur māksliniecei radusies tik drosmīga doma dibināt uzņēmumu, atbild nu jau pieredzes bagātā SIA īpašniece.

Pēc profesijas Inese Kāpiņa ir ādas mākslinieciskās apstrādes meistare, savulaik pabeigusi "Daiļrades" skolu. "Trīspadsmit gadus nostrādāju "Daiļradē". Atnākot neatkarības laikiem, viss mainījās un arī man gribējās kaut ko mainīt. Tā sāku strādāt individuāli.

Bērnību un jaunību esmu pavadījusi Koknesē, bet četrpadsmit gadus dzīvoju un strādāju Ķekavā, tolaik aizgāju arī uz biznesa augstskolu "Turība" mācīties uzņēmējdarbības vadību. Man jau tad tas viss dikti patika: arī Ķekavā man bija divi meistari, bet mēs visi strādājām kā individuālā darba veicēji. Atbraucot uz Koknesi, es atkal paliku viena. Un tad nejauši satiku savu klasesbiedreni, kura uzrunāja vēl divas, un jau pēc pāris dienām mēs sanācām kopā, lai pārrunātu kopīgu strādāšanu. Meitenes gan nebija mācījušās ādas apstrādi, bet bija gana aktīvas un zinātkāras, kas ir galvenais, lai apgūtu kādu jaunu lietu. Sākumā nolēmām tikai pamēģināt, kā tas ir - strādāt kopā un gatavot ādas izstrādājumus. Kopš pamēģināšanas jau ir pagājuši astoņi gadi. Un trīs gadus pastāv uzņēmums - SIA "Kāpiņa"."

Inese atzīst, ka, esot individuālā darba veicējam, it kā bija jādara viss tas pats, un tomēr viss bijis citādi. Pirmkārt, daudzkārt mazāk bija jāstrādā. Otrkārt, proporcionāli mazāk bija arī atskaišu dokumentu. Tagad ir uzņēmums un, lai tas izdzīvotu, ir jāstrādā ļoti daudz - to Inese sapratusi uzreiz. Un rezultāti ir - SIA "Kāpiņa" savas darbības laikā apgrozījumu ir palielinājusi vismaz desmit reizes.

 

"Viena es to nevarētu!"

"Mēs visus šos astoņus gadus esam bijusi ļoti saliedēta komanda," vienu no svarīgākajiem uzņēmuma veiksmes pamatakmeņiem atklāj Inese.

"Jau tad, kad es mācījos "Turībā" un tikai cerēju, ka man būs savs uzņēmums, izstrādājot biznesa plānu, man pati svarīgākā ideja bija un joprojām ir - nodibināt tādu uzņēmumu, kur primārais būtu ne tikai naudas pelnīšana, bet visiem strādājošajiem patīkams darbs un sakopta vide. Tātad darbs, kas nes prieku.

Un, kad mana kolēģe Inta, kas kopā ar mani strādā visus šos astoņus gadus, savā dzimšanas dienā pateica tostu - man bija jānodzīvo 45 gadus, lai es beidzot strādātu to darbu, ko es esmu pelnījusi! - tas man bija apliecinājums, ka uzņēmuma darbu esmu virzījusi pareizi.

Vispār man ir ļoti veicies ar darbiniekiem. Es nevarētu nekādus projektus realizēt, nekādas jaunas idejas dabūt gatavas, ja man nebūtu tik fantastisku kolēģu! Viena es to nevarētu! Un nav tā, ka kolēģes tikai mani atbalstītu, viņas pašas arī ir ideju pārpilnas.

Mums tagad ir arī sava pirts, un esam cieši nolēmušas - obligāti katru piektdienu pulksten trijos pēcpusdienā beigt darbus un iet pirtī. Kāpēc mēs te tā plosāmies, kāpēc mums neizbaudīt to, kas mums ir? Lai stāv tie daudzie darbi, nekur jau viņi nepaliks! Un tas tiešām izdodas. Un uzņēmums no tā tikai iegūst."

 

Lielā uzdrīkstēšanās - projekts

"Tāpat kā ar uzņēmuma dibināšanu, bija arī ar projektu: sapratu - ja to neizdarīšu tagad, tad neizdarīšu to vispār," atzīst Inese. Projekts - tā ir jaunā uzņēmuma darbnīca, kur paredzētas telpas arī semināru un apmācību organizēšanai, uzcelta ar Eiropas naudas līdzfinansējumu. Tomēr lēmums par jaunas ēkas būvniecību nebūt nebija tikai Ineses iecere: nepieciešamība paplašināt telpas un dažādot darbību - tas bija loģisks solis uzņēmuma attīstībā.

"Kad sākām strādāt, darbnīca bija manas mājas dzīvojamajā istabā. Pēc pusotra gada jau paķērām klāt vēl vienu istabu. Pēc pieciem gadiem sapratām, ka mums jau vajadzīgs viss pirmais stāvs - visu laiku auga pasūtījumu apjoms, nāca klāt jauni meistari, visiem bija nepieciešamas darba vietas. Divus gadus strādājām pirmajā stāvā, līdz sapratām, ka mums vai nu jāmeklē plašākas telpas, ko īrēt, vai pašiem jābūvē jauna darbnīca. Apsekojot īres piedāvājumu un izzinot cenas, sapratu, ka jābūvē pašai. Labāk mazliet vairāk riskēt, bet maksāt kredītu par savu ēku. Šis lēmums sakrita ar Lauku atbalsta dienesta (LAD) administrētās valsts atbalsta programmas amatniekiem atvēršanu.

Sākumā biju ļoti nobijusies, ļoti šaubījos, bet, kad atklāti ar savām meitenēm visu izrunāju, sapratu, ka viņas mani ļoti atbalsta. Iespējams, viņas mani tā neatbalstītu vai neteiktu neko, ja mēs būtu tikko satikušās. Bet mēs kopā strādājām jau daudzus gadus. Līdz ar to viņas ir mani iepazinušas gan kā vadītāju, gan izpratušas manas personiskās īpašības, gan arī sapratušas, kurp virzās uzņēmums - no pasūtījumiem, no to pieauguma. Līdz ar to atbalsts bija.

Un Inesei bija no kā baidīties. Projekta izmaksas par 30% pārsniedza LAD atbalsta summu. "Lai samazinātu tēriņus, man bija noruna ar būvniekiem, ka pati drīkstu piedalīties materiālu sagādē, meklēt izdevīgāko piedāvājumu, organizēt sīkākus darbiņus. Tāpēc kopumā šis ir ļoti mazu izmaksu projekts. Daudzi pat netic, ka tas viss, kas te redzams, ir uzbūvēts par tik mazu naudu."

Lūdzu Inesei atklāt noslēpumu, kas bija tas, ka ļāva stingri noteikt to tēriņu summu, par kuru uzņēmums vairāk nedrīkst atļauties?

"Tie ir grāmatvedības uzskaites rādītāji. Skatos arī savus klientus, to, kā viņi attīstās, kā dod pasūtījumus. Un, izšķiroties par risku uzņemties projektu, es vadījos pēc tendences: cik mēs katru gadu vairāk saražojam, cik mēs vairāk nopelnām. Tas bija galvenais, ko ņēmu vērā. Protams, ņēmu vērā arī tos ieguvumus, ko dos projekta realizācija - būs lielāka darbnīca, būs vieta vēl vismaz diviem meistariem, varēsim izpildīt vēl vairāk pasūtījumu. Un nekādi rādītāji neliecināja, ka mums savi ražošanas apjomi būs jāsamazina, viss rādīja attīstību. Interesanti ir arī tas, ka, projektu plānojot, par ekonomisko krīzi vēl runāja. Jā, lasīju avīzēs, skatījos televīzijā, bet pati savā uzņēmumā to vēl nebiju izjutusi. Arī Koknesē neredzēju, ka kāds uzņēmums bankrotētu, ka kāds cilvēks paliktu bez darba. Krīzi visapkārt sajutām vien tad, kad projektu jau sākām īstenot. Bet dod, Dieviņ, tāpat uz priekšu - mēs paši šo ekonomikas lejupslīdi vēl nejūtam! Attīstības tendence joprojām saglabājas stabila - palielinās gan mūsu klientu skaits, gan pasūtījumu apjoms."

Eiropas naudas ienākšanai uzņēmumā Inese saskata gan plusus, gan mīnusus. Un pozitīvā tomēr esot vairāk. "Pirmais pluss - uzņēmuma pašapziņu ļoti ceļ tas, ka esam spējuši šādu projektu īstenot. Bez atbalsta, pašu spēkiem vien tas nebūtu bijis iespējams. Otrkārt, ļoti svarīga mums ir bankas uzticēšanās, tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka esam labs uzņēmums. Treškārt, projekts ļoti disciplinē, liek visu precīzi plānot, un arī tas uzņēmumam nāk par labu. Ceturtkārt, ļoti svarīga, protams, ir Eiropas līdzfinansējuma daļa. Un vislielākais pluss, protams, ir galarezultāts - tas, ka esam tikuši pie jaunām, skaistām, plašām telpām. Ko noteikti gribu pateikt - lai arī ko runātu par korupciju Eiropas naudas apguvē, es pati ne ar ko tādu gan neesmu saskārusies. Visu cieņu Lielrīgas LAD Ikšķilē, Amatniecības kamerai, īpaši Nellijai Livčānei, - ar visām šaubām un precizējumiem es varēju droši vērsties pie šiem cilvēkiem un vienmēr saņēmu palīdzību.

Kādi ir mīnusi? Pirmkārt, projekta rakstīšana tomēr bija ļoti sarežģīta. Neskatoties uz to, ka esmu beigusi uzņēmējdarbības vadības kursu augstskolā, ka nepārtraukti esmu papildinājusi savu izglītību, tas tik un tā bija ļoti grūti un laikietilpīgi. Pēdējo gadu vispār tikai ar puspēdu esmu darbnīcā, visu laiku ir aizņēmis projekts, darbnīca tā īstenošanas laikā turas tikai uz kolēģu pleciem. Un tas viss ir mans neapmaksātais ieguldījums. Otrkārt, mīnuss ir termiņi.

Pēc projekta iesniegšanas es pusgadu gaidīju atbildi. Un tad pēkšņi nāca apstiprinājums, teju nākamajā mēnesī bija jāsāk būvniecība, bet tas taču nav iespējams, jo ir vajadzīgs tehniskais projekts, kuru es, protams, nepasūtīju, jo kāda gan jēga maksāt lielu naudu, nezinot, vai projekts tiks apstiprināts. Arī tagad, kad projekts ir pabeigts, kavējas naudas atmaksa. Jau trīs mēnešus es maksāju bankai procentus no visas lielās kredīta summas, nevis no tās daļas, kas būtu palikusi, ja Eiropas līdzfinansējuma daļa būtu jau atmaksāta. Tāpēc jau te nav mēbeļu, ka visa jaunās ēkas iekārtošanai domātā nauda ir aizgājusi procentu maksājumos. Bet ir arī labā ziņa - esam uzvarējuši vēl vienā nelielā projektu konkursā pagasta mērogā un ieguvuši 400 latu profesionāla izstāžu zāles apgaismojuma ierīkošanai. Esam plānojuši trīs līdz četras izstādes gadā ar vietējo un mazliet tālāku amatnieku un mākslinieku piedalīšanos. Tad aicināsim koknesiešus ciemos," Inese ir un paliek optimiste.

 

Amatniecība var būt labs bizness

Amatnieks, kurš dibina savu uzņēmumu un apgūst Eiropas naudu, nav nemaz tik bieža parādība Latvijas uzņēmējdarbības vidē. Vairāk pierasts dzirdēt par amatniekiem kā pašcieņas pilniem vientuļniekiem, kurus sastopam lielākoties gadatirgos, par viņu izstrādājumiem vairāk priecājoties nekā tos pērkot. Amatniecībā ir arī diezgan spēcīgi izteikta darba sezonalitāte. Kā Inesei izdodas ar to tikt galā un nodrošināt vienmērīgu darba ritmu tik netipiskā uzņēmumā?

"Interesanti ir tas, ka, ar katru gadu dažādojoties mūsu produkcijas sortimentam, šo sezonalitāti izjūtam arvien mazāk," Inesei ir sava pieredze arī par šo problēmu. "Mums ir trīs produkcijas realizācijas veidi - pirmais, savu produkciju dodam veikalos un salonos, otrais - pieņemam pasūtījumus, trešais - tirgi un izstādes. Proporcionālais sadalījums starp šiem realizācijas veidiem ir aptuveni vienāds. Tirgi ienes skaidru naudu, pasūtījumi - tā ir garantēta naudas plūsma, lieliem pasūtījumiem ņemam arī priekšapmaksu. Veikali ir gandrīz vai paši problemātiskākie - tie faktiski ir iesaldēti līdzekļi uz ilgu laiku. Uzcenojums, ko veikali liek mūsu produkcijai, ir aptuveni 120 procentu. Mēs par šiem iesaldētajiem izstrādājumiem jau esam samaksājuši - par izejmateriāliem, par darbu, nodokļus - un tā naudiņa tur guļ. Kāpēc mums tomēr veikali ir vajadzīgi? To pašu tukšo mēnešu dēļ - tad mēs sataisām darbiņus veikaliem - februārī, martā, aprīlī. Janvāris mums vienmēr ir atvaļinājuma laiks. Pavasarī izstrādājumus izvadājam, jo pēc tam vairs laika nav.

Atšķiras arī sortiments. Grāmatas, albumi, blociņi - tā ir veikala produkcija. Tirgus prece ir galvenokārt jostas un somas - lietas, ko var un vajag piemērīt. Savukārt pasūtītāji lielākoties ir uzņēmumi, kas pasūta prezentācijas lietas.

Sākotnēji strādājām tikai ar individuāliem pasūtītājiem. Katrs darbs bija tikai vienā eksemplārā, oriģinālas lietas. Un tikai tad, kad mums iedeva pirmo lielo pasūtījumu, mēs atskārtām, cik svarīgi ir taisīt vairumā, cik tas ir stimulējoši tieši naudas ziņā. Protams, tikai gatavot vairumā apniktu, bet, ja pasūtījumi mainās, tad viss līdzsvarojas.

Man jāatzīst vēl kāds interesants fakts - es nekad neesmu ne pie viena klienta gājusi ar piedāvājumu. Visi klienti mani ir atraduši paši."

Jautāju Inesei, vai viņa atklās to noslēpumu, kāpēc klienti meklē viņu, nevis otrādi? "Ja darbs, ko tu dari, pašai ļoti patīk, tad gribas domāt, kā izdarīt arvien labāk, interesantāk, un klienti to jūt. Protams, arī kvalitāte ir ļoti svarīga. Un reklāma no mutes mutē labi strādā. Svaigas idejas vienmēr noder. Tāpat ļoti daudz laika tērēju, lai piedalītos izstādēs, gadatirgos, daudz domājam, lai mūsu mājaslapa būtu laba, lai piedāvājums mainītos. Regulāri piedalos uzņēmēju dienās, braucu pa visu Latviju un ārzemēm."

Jā, SIA "Kāpiņa" ir arī sava mājaslapa internetā www.ada.viss.lv. Vēl pāris gadus atpakaļ Inese varēja teikt, ka klientu plūsma caur internetu un tiešie pasūtījumi ir aptuveni puse uz pusi, bet tagad ja ne katru dienu, tad katru pārdienu noteikti tiek saņemts kāds pasūtījums internetā. Gatavie darbi klientiem tiek sūtīti gan pa pastu, arī ar kurjerpastu, gan vesti uz Rīgu, kur norunāta tikšanās, brauc pakaļ arī paši.

Konkurenci SIA "Kāpiņa" nemaz nejūtot. "Ziniet, ādas apstrādātāju nemaz nav tik daudz. Liela daļa no viņiem ir mani kursabiedri, mani kolēģi, un mēs ar viņiem bieži sadarbojamies. Ja ir lieli pasūtījumi, izlīdzam viens otram.

Arī darbaspēka problēmu neizjūtu. Koknesē nav lielu uzņēmumu, iestāžu, kas nodrošinātu plašu darbavietu piedāvājumu un aizvilinātu manus darbiniekus."

Tas, ka Koknese ir lauki, ļauj Inesei kā uzņēmējai vieglāk risināt arī darba samaksas jautājumus. Vidējais algu līmenis Koknesē nav tik augsts, lai SIA "Kāpiņa" ar savu algu piedāvājumu būtu nekonkurētspējīga. "Man nav jākonkurē ar lieliem un bagātiem uzņēmumiem, un tas ļoti atvieglo dzīvi," neslēpj Inese, gan atzīstot, ka pēdējā laika algu pielikumu diemžēl tā arī apēdusi lielā inflācija.

 

"Ir vienkārši jābūt stiprai"

Kas ir svarīgākās vadītāja īpašības, vadot uzņēmumu laukos - vaicāju, mēģinot saprast, kur slēpjas Ineses nerimstošā optimisma, darbīguma un biznesa izaicinājuma oriģinālo risinājumu atslēga. "Vispār jau cilvēkiem laukos ir jābūt ļoti stipriem, ir viņi vadītāji vai nav," Inese ir atklāta. "Bet būt par vadītāju tieši laukos, manuprāt, ir pat vieglāk. Jo nav konkurences. Vēl jābūt ļoti neatlaidīgam, lai neteiktu - spītīgam. Mērķtiecīgam. Un noteikti ir jātic cilvēkiem. Uzticēšanās dod ļoti daudz. Jo viss jau dzīvē notiek pirmo reizi. Un ja tu uzticies, nebaidies, viss notiek daudz vienkāršāk. Arī bizness.

Kaimiņi gan sākotnēji nesaprata, kāpēc man nav govs, nav kartupeļu vagas un vispār no kā es ar trim bērniem dzīvoju. Man bija kaimiņš, lietuvietis. Viņš reiz pienāca pie žoga un teica: Inese, tu tāda normāla sieviete, bet tik skrien pa tām izstādēm un tirgiem, nopirktu labāk kazu…

Bet atklāti sakot, darbiņš ir mana dzīve. Man ir jābūt gan ideju autoram, gan sagādniekam, gan realizētājam, man ir jāatbild par naudas lietām. Visu sevi izlieku darbā. Reizēm gan pārmetu sev, ka Kārlītim daudz laika nozogu. Jūtos mazliet vainīga bērna priekšā... Tas ir vienīgais, kas man kremt, citādi viss ir kārtībā."

Kārlis ir Ineses pastarītis. Vēl skolēns. Vecākais dēls Kristaps gan izmācījies galdnieka arodu, bet viņa dzīves lielā kaislība tomēr ir mašīnas. Nu jau viņš savā dzīvē un darbā Rīgā. Tikko pie vīra izgājusi arī meita Kristīne - darbnīcas dārzā vēl vīst viņas kāzu meijas.

Bet uz atvadām Inese man pastāsta, lūk, ko:

"Krievkalnes salas Likteņdārza projekta autors, japānis, uzdāvināja pagasta priekšniekam grāmatu, kurā ierakstīja apmēram šādus vārdus - cilvēks piedzimst pliks, un arī aizies pliks, un viņam nav ko zaudēt. Varbūt ir vērts riskēt…"

Izrunājot šos vārdus, Inese stāv darbnīcas otrā stāva balkonā - pie balti izzīmētas stikla starpsienas baltā blūzītē tērpusies un viegli smaida. Un tas lai paliek viņas noslēpums, ko patiesībā maksā šis baltais vieglums. Ir jau mazliet pāri trijiem piektdienas pēcpusdienā, un tūlīt tiks iekurta pirts. Pavisam drīz kādā uzņēmumā kā draudzīgā ģimenē birs un juku jukām sajauksies vārdi - raibu raibas stikla pērlītes. Par šo un par to, arī par to, ko ir un ko nav vērts zaudēt. Un beigās visi būs mazliet ieguvēji. Arī kāds mazs uzņēmums un tā saimniece.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas