Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
      Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.41 (148) 2008. gada 8. oktobris
            

  Uzņēmuma vadība | Kā pārvarēt grūtos laikus

Krīzes plusi. Tā piespiež domāt, darīt un mainīties
AIVARS KĻAVIS


Foto: Boriss Koļesņikovs, "LV"
   

Krīze. Neapšaubāmi viens no šobrīd populārākajiem vārdiem. Kā tā ietekmēs atsevišķus uzņēmumus un uzņēmējdarbību kopumā? Vai tā bija iepriekš paredzama un prognozējama? Gan visas valsts mērogā, gan atsevišķu uzņēmumu sienās? Un, beigu beigās, kur meklējama izeja? Kaut arī SIA "Metāla alianse" valdes priekšsēdētājs GATIS BUILIS, tāpat kā daudzi uzņēmēji valstī, notiekošos makroekonomiskos procesus ietekmēt nevar, viņam ir savs, brīžam netradicionāls skatījums uz tiem un arī plāns, kā saglabāt savu uzņēmumu par spīti krīzei, kas jo īpaši var skart tādu riska nozari kā celtniecība.



Biznesa ceļu noteica pieprasījums

- Atgriezīsimies pagātnē. Kas ietekmēja uzņēmuma attīstību toreiz, kad sākāt savu darbību? Kādas bija galvenās problēmas?

- Tolaik, tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, bija stabils, augošs tirgus. Palielinājās valsts, pašvaldību pasūtījumi. Īstenībā sākās tā dēvētie treknie gadi. Ienāca Eiropas Savienības nauda, un strauji attīstījās celtniecība. Pasūtījumi kļuva arvien lielāki, pieauga klientu skaits, un ar saprātīgu cenu politiku, kvalitāti plus diezgan aktīvu mārketingu varējām gana labi konkurēt ar citiem tirgū esošajiem uzņēmumiem. Mēs uzreiz sākām strādāt atbilstoši jaunajai situācijai.

- Cik daudz darbinieku bija, kad sākāt?

- Četri. Pēc tam cilvēki pa vienam, diviem nāca klāt. Strādājošo skaits ievērojami pieauga, kad paši sākām nodarboties ar jumtu likšanu.

- Tātad vispirms nodarbojāties tikai ar tirdzniecību?

- Jā, bet vispirms bija metāli, nevis jumti. Tas atspoguļojas arī nosaukumā. Toreiz pieprasījums pēc metāla konstrukcijām (armatūras, armatūras sietiem, sijām un citiem melnā metāla velmējumiem) strauji auga, bet piedāvājuma īsti nebija. Tātad nebija arī konkurences. Mēs kļuvām par starpniekiem starp vairumtirgotājiem un celtniekiem, nodrošinot arī loģistiku. Neviens lielais tirgotājs nespēj piedāvāt visus nepieciešamos materiālus par vienlīdz labām cenām. Vēlāk, reaģējot uz tirgus pieprasījumu, arī paši sākām nodarboties ar armatūras locīšanu.

Bet ar jumtiem bija tā: kad pieprasījums un tirdzniecības apjomi sasniedza tādu līmeni, kad tas kļuva izdevīgi, sākām pirkt Somijas piektā lielākā jumtu seguma ražotāja "Weckman" produkciju nevis vairs no starpniekiem, bet tieši no ražotāja. Uzņēmumam ir filiāles arī Igaunijā, drīz būs Čehijā. Diemžēl Somijas ražotāja pieredze sadarbībā ar Latviju bija diezgan bēdīga. Iepriekšējais partneris izputēja, cik zinu, palikdams ražotājam parādā. Tāpēc uzņēmums pret mums izturējās ļoti piesardzīgi. Sākumā strādājām ar priekšapmaksu, kamēr pierādījām - esam uzticami un nopietni partneri. Tagad savstarpējos norēķinos vispār iztiekam pat bez banku garantijām. Perspektīvā plānojam veidot kopuzņēmumu un celt rūpnīcu arī Latvijā.

Tomēr, ņemot vērā, ka jumta segumu galvenie pircēji ir privātpersonas, sākās problēmas ar uzklāšanu. Darot to neprofesionāli, tika pieļautas dažādas kļūdas. "Kur pirki?" - "Metāla aliansē". Izrādās, draugi, radi vai kaut kādi haltūristi jumtu uzlikuši galīgi ačgārni, bet kas vainīgs? Piegādātājs!

Tad arī izdomājām, ka tas jādara mums pašiem, jo tikai tā varam garantēt kvalitāti. Īstenībā mēs uz to gājām jau no paša sākuma. Tāpēc par mūsu klientiem kļuva cilvēki, kurus interesēja pilns serviss.

 

Konkurences trumpji senāk un tagad

- Kas vēl bija jūsu trumpji tolaik un, iespējams, arī pašlaik, konkurējot ar citiem līdzīgiem uzņēmumiem?

- Mums nav lielu noliktavu. Tāpēc ir transports, lai sagādātu visu nepieciešamo. Līdz ar to netērējam naudu uzglabāšanai. Turklāt šādi mēs varam sekot līdzi cenai. Piemēram, toreiz, kad sākām, armatūru varēja nopirkt par 110 latiem tonnā. Šovasar tā jau maksāja 600 latu. Protams, cenu kāpuma brīžos būtu varējuši nopelnīt, pērkot un uzglabājot. Bet, ja cena pēkšņi krītas, var arī smagi pazaudēt. Jo nupat cena no 600 latiem nokritusies līdz 480. Tāpēc šāda peļņa nav mūsu mērķis.

- Kurā brīdī kā uzņēmējs jutāt, ka ar tautsaimniecību kaut kas nav kārtībā un tirgus sāk šķobīties?

- Tad, kad konditori sāka likt jumtus. Kad būvniecībā ienāca arvien vairāk neprofesionāļu, visādi avantūristi, kuri cerēja uz ātro peļņu. Sāka celties cenas, kas neatbilda izmaksām un kvalitātei.

- Kā tas ietekmēja jūsu darbu? Kā reaģējāt situācijā, kad pienācēji no malas mēģināja izkonkurēt profesionāļus, bet strādnieki šantažēja uzņēmējus, pieprasot arvien lielākas un lielākas algas?

- Par laimi, mēs nelēcām līdzi tam bumam. Nepaaugstinājām savas izmaksas tik strauji, lai pēc tam nenāktos sāpīgi krist atpakaļ, kā tas šobrīd notiek ar daudziem. Ar tiem, kuri cenu līmeni uzrāva ļoti augstu, iespējams, zināmā mērā pakļaujoties arī darbinieku spiedienam.

- Kā to praktiski izdarīt - nelēkt līdzi "bumam"?

- Mēs nemaksājām palīgstrādniekam 500 un pārējiem ne mazāk par 1000 latiem. Mēs vienkārši visi vienojāmies, ka gribam strādāt arī turpmāk, nevis vienu brīdi zaļi padzīvot. Bet, ja grib strādāt ilgtermiņā, - darba samaksu var kompensēt atbilstoši tam, kā pieaug peļņa. Un šis pieaugums mums nebija simtprocentīgs. Pieaugums, protams, bija, bet 30-40 procentu robežās. Pateicoties tam, mums šobrīd nekas būtiski nav jāsamazina, lai saglabātu savu konkurētspēju.

- Labi. Bet ko par to teica darbinieki?

- Kad izskaidrojām situāciju, viņi paši varēja izlemt, ko darīt. Tomēr pazaudēt mēs neko nepazaudējām. Zinu, ka cilvēki piestrādāja - pa vakariem, brīvdienām. Lai gan tas nav uzņēmuma interesēs. Tas tikai vairo nogurumu. Pats pēc sevis zinu. Labi, mēnesi tā var nostrādāt, dienu… Pēc tam krītas darba ražīgums un arī to naudu nemaz vairs īsti nevajag. Tomēr galvenais - visa tā rezultātā viņi nesaņem par trešdaļu mazāk kā pirms tam.

 

Krīze kā realitāte

- Kādas tendences pašlaik vērojamas tajā būvniecības laukā, kurā darbojaties jūs?

- Iepriekš vasarās mūsu klienti lielākoties bija tikai privātie pasūtītāji, bet šogad jūlijā, augustā nebija neviena. Segumus gan pirka, bet - darbus nepasūtīja. Tāpēc dzīvojam no juridisko personu pasūtījumiem. Piemēram, lielās veikala ķēdes…

- Tātad krīze ir realitāte, ar ko nākas rēķināties?

- Protams. Bet es uz to raugos divējādi. No vienas puses, protams, negribas šajā situācijā ciest lielus zaudējumus. No otras - domāju, ka tajā pašā laikā krīze sakārtos tirgu: 2005.gadā Latvijā bija 3000 celtniecības firmu, pērn - jau divreiz vairāk. Nu nav mums ne to apjomu, ne resursu tik daudz, lai normālā situācijā valstī spētu pastāvēt tāds skaits celtniecības uzņēmumu! Loģiski, ka tagad visi tie veiklie zēni, kuriem pašiem nebija neviena strādnieka, toties viņi prata pārliecināt klientus par savām spējām un iespējām, bet strādniekus pārvilināja no citurienes, met šai lietai mieru.

Mēs paliekam ar saviem klientiem. Arī tirdzniecībā. Jo vidējiem un lielajiem celtniekiem, kuri strādā profesionāli un kuriem līdz ar to ir savs klientu loks, pagaidām vēl darbs ir.

- Cik ilgi?

- Jā, tas pašlaik būvniecībā ir galvenais jautājums. Vispārzināms, ka nozarē darbu apjoms ir liels un pats process laikietilpīgs. No idejas līdz projektam, pēc tam, kamēr piesaista finansējumu un sākas būvniecība... Pēc manas pieredzes, projektos, kādi lielākoties ir pie mums, tas ilgst apmēram divus gadus.

Tātad, ja zinām, ka krīze sākās apmēram pagājušās vasaras vidū un ap to laiku arī beidzās lielie valsts pasūtījumi, tad, ņemot vērā inerci, tas sitiens var nākt tikai nākamajā vasarā.

- Kas tālāk?

- Kopumā makroekonomikas aina nemaz neizskatās slikti. Būvniecības apjomi saglabāsies. Jo ir ceļu būve un Valsts bibliotēkas celtniecība, kas, iespējams, nodrošinās būvniecībā pat izaugsmi. Bet tur strādās aptuveni divdesmit firmu. Ko darīs pārējās divi tūkstoši deviņi simti astoņdesmit? Tātad tām paliks vietējie pašvaldību pasūtījumi. Bet vai tādi vispār būs, cik būs un cik lieli - nezinām. Ja būs, tad cenu konkursos neapšaubāmi gaidāma milzīga konkurence. Bet, ja tāda konkurence, nav izslēgts, ka tiks iesaistīta politika. Jau tagad redzams, kā tas notiek. Kļūs grūtāk - cīņa taps nežēlīgāka.

 

Vienkāršs plāns nākotnei

- Vai jums ir plāns, kā šajā situācijā strādāt turpmāk?

- Plāns ir ļoti vienkāršs. Līdz jaunajam gadam nekādi būtiski kritumi nav gaidāmi.

Darbi ir saplānoti. Savukārt ziemā un pavasarī nekas labs nav gaidāms. Nav jābūt gaišreģim, lai to saprastu. Turklāt ziema būvniecībā nekad nav bijis tas labākais periods.

Pašlaik tirdzniecības uzcenojums mums ir tāds pats kā 2003.gadā, kad sākām. Tātad pelnījuši esam, tikai kāpinot apgrozījumu. Bet palūkosimies, kā pa šo laiku pieaugušas ražošanas izmaksas! Degviela divreiz, darba algas četrreiz… Elektrība, telpu īre… Lētāks nav palicis nekas. Tātad jautājums - kādam jābūt apgrozījumam uz vienu cilvēku, lai mēs varētu pastāvēt? Ja apgrozījums krītas, tad agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad viens kļūst lieks. Kurš? Tas jāizlemj pašiem.

Tāpēc, cik varēsim atļauties, tik cilvēku paliks. Pārējie vai nu jālaiž bezalgas atvaļinājumā, vai jāsamazina štati. Galvenais būtu saglabāt uzņēmumu.

- No kā vēl atkarīga šī izvēle bez pašu finanšu resursiem?

- No valsts atbalsta. Kaut vai attiecībā uz nodokļu maksājumu termiņiem. Bet pašlaik neizskatās, ka uzņēmēji, kas pirms tam godprātīgi maksājuši nodokļus, var cerēt uz šādu pretimnākšanu. Tātad secinājums ir diezgan skarbs - kurš izdzīvos, tas izdzīvos, kurš neizdzīvos, tas ne.

- Taupība. Šķiet, tas šobrīd ir otrs populārākais vārds pēc "krīzes". Labi, var taupīt valsts līdzekļus. Uz pašvaldību, ministriju un budžeta rēķina. Bet taupība jau pati par sevi nerada jaunas vērtības. Agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad vienkārši vairs nav ko taupīt un nav vairs, kas maksā nodokļus šajos budžetos, kurus grasāmies taupīt.

- Piekrītu. Pašreizējā situācijā nekas nemainīsies, ja, pirmkārt, katrs pats nepārskatīs savas iespējas un prioritātes. Ko viņš māk darīt, ko vajadzētu darīt un ko nevajadzētu. Sākot no ierindas pilsoņa un beidzot ar valdību. Otrkārt, nekas nemainīsies, ja valsts arī turpmāk nekoriģēs savu attieksmi pret uzņēmējdarbību un tāpat kā līdz šim neļaus uzņēmējiem pelnīt. Mēs tagad cīnāmies, kā samazināt izdevumus, nevis palielināt ieņēmumus. Manuprāt, pašlaik ir nepieciešams tieši pretējais - jādomā, kā nopelnīt, kā stimulēt uzņēmējdarbību.

 

Par prioritārajām nozarēm jādomā valstij

- Kā valsts var stimulēt uzņēmējdarbību?

- Vispirms jau - nelikvidējot mehānismus, kas līdz šim bija mūsu rīcībā un pietiekami labi funkcionēja. Pašlaik ražotājiem nav nekādas skaidrības par Eiropas struktūrfondu finansējuma saņemšanu turpmāk. Atbalsts pašlaik ir inovācijai, bet, lai tā varētu rasties, vajadzēja dot iespēju sakārtot uzņēmumus līdz galam, izveidot infrastruktūru. Ko lai dara mazie, jaunie uzņēmumi? Viņiem praktiski pie šīs naudas vairs netikt. Savukārt ar diviem, trim tūkstošiem latu mūsdienās neko nopietnu uzsākt nav iespējams. Mēs vairs neesam zemo izmaksu valsts. Tāpēc jāiegulda tajās nozares, kas ir perspektīvas. Vienīgi vispirms jānosaka, kuras tad ir šīs nozares, un pēc tam jāveicina to attīstība. Bet tas ir valsts uzdevums. Ja valsts ar to netiek galā, tad, loģiski, sāk dominēt, piemēram, tāda joma kā nekustamā īpašuma tirgus. Kopprodukts uz tā rēķina aug, bet pievienotās vērtības nav.

- Kuras, jūsuprāt, varētu būt šīs prioritārās nozares?

- Tās, kuras var ražot konkurētspējīgu produkciju eksportam. Piemēram, metālapstrāde. Joma, kuras potenciāls nav novērtēts, ieskaitot nozares speciālistus, kuri mums vēl ir. Arī kokapstrāde. Bet ar nosacījumu, ja tiek atbalstīti uzņēmumi, kas ražo izstrādājumus ar augstu pievienoto vērtību, un līdz ar to tiek ierobežota koksnes un dēļu izvešana.

"Vienu otru lietu tieši krīze ietekmēs pozitīvā virzienā. Jau teicu - sakārtosies tirgus. No tā pazudīs avantūristi un vieglās peļņas tīkotāji."

Tomēr galvenais, kas jāņem vērā, veidojot tautsaimniecības stratēģiju, ir - mūsdienās vairs nav tikai daži kritēriji, kā, piemēram, bezdarbs, iekšzemes kopprodukta pieaugums un inflācija. Mēs esam ES ekonomikas, pasaules ekonomikas sastāvdaļa. Un naivi cerēt: ja ASV vai Eiropā ir kaut kādi ekonomikas satricinājumi, tad mūs tas neskars. Es domāju, ka līdz šim tas viss netika ņemts vērā, tāpēc arī uzlēcām tik augstu. Paši par to sapriecājāmies, bet tagad smagi krītam atpakaļ. Cerams, ka gudrākie politiķi to saprot. Tāpēc arī tāds satraukums, jo vienlaikus viņi apzinās, ka to dienas var būt skaitītas.

 

Labākus laikus var nākties gaidīt ilgi

- Bet, kas notiek, ja krīze turpinās, uzņēmējdarbība nekādu atbalstu (tiešu vai netiešu) nesaņem un turpina dominēt pašreizējais princips - taupīt, ierobežot, sašaurināt un gaidīt labākus laikus?

- Tad uz labākiem laikiem var nākties gaidīt ļoti ilgi. Ja izeju no krīzes nemeklē attīstībā un netiek stimulētas iespējas pelnīt, bet gan gluži pretēji, tad uzņēmējiem vienreiz var apnikt. Gan valsts attieksme pret biznesu, gan absolūtais stratēģijas trūkums. Un redzot, ka darbošanās šeit kļūst bezjēdzīga, viņi var sākt, labākajā gadījumā, pārdot vai, sliktākajā, vispār likvidēt savu biznesu, bet naudu ielikt bankā vai investēt kaut kur citur. Piemēram, akcijās. Tad valstī vispār nekas nenotiks. Bijušais uzņēmējs jau izdzīvos un pelnīs, bet ko darīs tie, kam šis uzņēmējs pirms tam devis darbu? Viņiem vienkārši vairs nebūs, kur strādāt. Un kas tad notiks? Valsts sektors jau tāpat uzblīdis no kadriem uz mazas efektivitātes un zema darba ražīguma rēķina.

- Tātad perspektīva ir diezgan drūma?

- Es esmu optimists. Nav ļaunuma bez labuma. Domāju, ka vienu otru lietu tieši krīze ietekmēs pozitīvā virzienā. Jau teicu - sakārtosies tirgus. No tā pazudīs avantūristi un vieglās peļņas tīkotāji. Ne tikai celtniecībā, bet arī citās jomās. Celtnieki cels mājas, konditori ceps kūkas. Noteikti stabilizēsies algu līmenis. Gan celtniecībā, gan būvmateriālu tirdzniecībā. Tas savukārt liks domāt par cilvēku resursiem un darba ražīgumu. Bet, lai to panāktu, būs nepieciešamas jaunas motivēšanas sistēmas.

Nav izslēgts arī, ka cilvēku pacietības mērs vienreiz būs pilns un viņi izies ielās. Ja vienīgais veids, kā valsts risinās pašreizējās problēmas, ir nogrūst tās uz tautas pleciem, tad tautai var apnikt. Un valstsvīriem vai nu pašiem nāksies atkāpties, vai arī viņus izmetīs - ar visām mantiņām, partijas biedriem, draugiem un radiem. Jo krīzes labums ir tas, ka tā piespiež domāt, darīt un mainīties. Kā politiķus, tā arī uzņēmējus. Tie, kas to nespēs, būs spiesti paiet malā.

- Kas paliks?

- Profesionāļi - kā biznesā, tā politikā. Tie, kas pārzina savu nozari un spēj ietekmēt tajā notiekošos procesus.

- Kādu paredzat turpmāko notikumu gaitu?

- Manuprāt, sava loma būs šim divu gadu ciklam. Ne tikai būvniecībā, arī citās tautsaimniecībai svarīgās jomās. Kā liecina pieredze, arī 1998.gadā pagāja apmēram tikpat ilgs laiks, līdz atguvās bankas, cilvēki un uzņēmējdarbība kopumā. Manuprāt, lielā mērā viss izšķirsies nākamā gada pirmajā pusē.

 

 



SIA "METĀLA ALIANSE"
Dibināta 2003.gada martā
Dibinātājs un īpašnieks: Gatis Builis
Atrašanās vieta: Valmiera
Darbības veidi: jumtu tirdzniecība un likšana, ar to saistītie būvniecības darbi; metāla būvkonstrukciju tirdzniecība un izgatavošana
Darbinieku skaits: 43
Apgrozījums:
2003.gadā – Ls 100 000
2004.gadā – Ls 400 000
2005.gadā – Ls 700 000
2006.gadā – Ls 1,2 milj.
2007.gadā – Ls 1,4 milj.
Lielākie objekti pēdējā laikā: Jūrmalas pilsētas slimnīca, Limbažu 2.vidusskola, Cēsu 4.arodvidusskola
 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas