Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.44 (151) 2008. gada 29. oktobris
            

  Biznesa kāpnes | Arī uzņēmējdarbība ir radoša

Skrējienā laikam pa priekšu
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Līvu laukumā dzidri skan vijole, un Nellija pēkšņi noskaita dzejolīti, ko reiz sacerējusi savai pusaugu meitai. "Sapņo meitiņ, brūnacīt, /bērnība nav gara, /paies gadiņš, paies trīs, /beigsies sapņu vara." Lielās zaļganbrūnās acis staro, draiski liecinot, ka pašai rindiņu autorei joprojām nav sveša nedz sapņu vara, nedz spēja saskatīt romantiku arī nogurušā rudens pievakarē. Pašlaik beigusies darba diena un laukumu steidzīgi šķērso ierēdņu straume.
Biznesa vadības konsultantei IK "Tautas universitāte "Atma"" īpašniecei NELLIJAI LIVČĀNEI šāds darba dienas cikls saistībā ar pulksteņa rādītājiem beidzās pirms divdesmit diviem gadiem. Tad viņa izvēlējās kļūt pati par savas darba dzīves noteicēju un virzītāju.



Ķīmijas poēzija aiz dzeloņdrāšu žoga

Kāpēc Nellija negāja mācīties literatūru un valodniecību, ja tik viegli raisījās dzeja un rakstītais vārds tik tuvs? Viņa atbild: "Nezinu." Bet uzreiz attopas - jā, bet organiskā ķīmija taču arī ir īsta poēzija!

"Ir vidusskola, un jauna meitene sapņo par gaišu un sakārtotu pasauli, kurā viņa dzīvos. Tad seko Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultāte, kurā viņa iegūst sistematizētu informāciju, kaut arī datori vēl ir milzīgas kastes lielā telpā. Pēc tam nāk pirmā darbavieta, ražošanas apvienība "Olainfarm" - purvā, aiz dzeloņdrātīm, kur var iekļūt tikai caur prohodnuju - caurlaides telpu," tā Nellija raksturo šo laiku. "Sākumā tu esi inženieris, kuram pasaka - dari tā, lai gadā varētu saražot, piemēram, 20 tonnu remantadīna. Tas īstenībā bija radošs darbs: ir izejas dati, precīzsmērķis, un tev jādara viss, lai to sasniegtu. Šis darbs ietvēra tehnoloģiskos aprēķinus, montāžas shēmas, iekārtu un materiālu pasūtīšanu un tāmju izstrādi. Sāku kā ķīmiķe, pakāpeniski kļuvu par augstas kvalifikācijas tehnoloģi konstruktori. Bet… radošs ir pirmais, otrais, trešais projekts. Paiet daži gadi, un tu jau proti visu izdarīt ar aizvērtām acīm. Jaunrades vairs nav. Sajutos ļoti šauri. Sapratu, ka vēlos mācīties tālāk, gribu ļoti radošu un interesantu darbu. Šajā pārdomu laikā man liktenis dāvāja iespējas satikt lieliskus cilvēkus, atrast labas grāmatas, un manās rokās nonāca arī vērtīgs materiāls par menedžmentu.Kā jau padomju inženierītim, arī man bija kaut kur jāpiepelnās, un tolaik pēc pasūtījuma gatavoju partijas līderu kursu lekcijāmuz kodoskopa liekamas krāsainas tabulas. Tā pie manis nonāca arī šis materiāls, un es, protams, apguvu mācību par to, kā kļūt par galveno varoni filmā, kuras scenārija autors un režisors esi tu pats. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs manā krustceļu laikā - par stratēģisko plānošanu, komandas veidošanu, alternatīvu izvēli.

 

jumts mācījās psiholoģiju

Nellija pameta darbu rūpnīcā un metās gandrīz nezināmā nākotnē - Rīgā lasīja lekcijas biznesa vadības kursos toreizējās Padomju Savienības mērogā - klausītāji brauca no Krievijas, Ukrainas, Tadžikijas. "Tagad pat nesaprotu, kā es to varēju izdarīt. Bet īstenībā tolaik arī pati ļoti daudz mācījos. Pēc tam strādāju par lektori arī citās vietās, līdz beidzot kāda paziņa man sacīja: "Tu taču esi tik gudra, kāpēc kalpo citiem no rīta līdz vakaram, taisi pati savu skolu!" Tā mēs trīs sievietes deviņdesmit otrajā gadā izveidojām savu menedžeru skolu "Atma". Cik brīnišķīgi cilvēki apmeklēja psiholoģiskos treniņus, nodarbības lietišķajā etiķetē, menedžmentā, sabiedrības viedokļa veidošanā, mārketingā! Kopā ar kursu dalībniekiem izveidojām TV raidījumu jauniešiem par biznesu un sociālo atbildību "Kāpnes". Taču, jo lielāki panākumi, jo pamanāmāks kļūsti. Arī reketam jeb naudas izspiedējiem, kas tolaik darbojās ļoti vērienīgi."

Tas ir vesels stāsts par Nellijas cīniņu ar tā dēvēto jumtu. Gan par to, kā viņa reketa brigādei skaidroja peļņas un zaudējumu aprēķinu, pierādot, ka liekas naudas nav un nevar būt, un beigās ar humoru pieprasīja maksu par īso biznesa kursu: "Es jums sniedzu zināšanas, bet, kā zināt, tās pie mums nav par velti!"

Nellija tagad saka: "Tāpat kā lielākā daļa notikumu dzīvē, arī šis stāsts ir traģikomisks. Melošu, ja teikšu, ka man nebija bail, bet reketieru šefa mersedesā pateicu to, ko arī šodien varu apgalvot: necienīšu sevi, ja maksāšu liekēžiem meslus par to, ka godīgi esmu strādājusi un nopelnījusi." Komiskais ir tas, ka reketieru šefs ieinteresējās par kursu tēmām un sāka apmeklēt Ļeņingradas psihologa nodarbības un par tām vēl samaksāja mācību maksu.

Jāpiebilst, ka arī uzņēmuma nosaukums nav tikai skanīgs burtu salikums. "Indijā ir tāda filozofijas skola "Atma". Atma - tā ir cilvēka īstā, dievišķā patība jeb dievišķā dzirksts," skaidro Nellija. "Mana Atma ir tikai ceļa sākumā, palīdzot uzdot jautājumus: kas es esmu, ko vēlos? Un atbildēt, kā vēlamo sasniegt."

 

Trešā lielā izvēle - Latgale

"Manas mātes zeme ir pie Dagdas, tēva - pie Ojatu ezera. Kad deviņdesmito gadu sākumā aizbraucu uz turieni atgūt mantojumā zemi - ko ieraudzīju? Rīgā avīzes pilnas ar sludinājumiem par biznesa un tamlīdzīgiem kursiem, bet Latgalē nebija nekā. Vispirms nodibināju Aglonas tautas skolu, kuras moto bija "In necessariis unitas, in dubiis libertas, in omnibus caritas" ("Nepieciešamībā - vienprātība, šaubās - brīvība, visur un vienmēr - mīlestība"). Aglonā 20.-30.gados par latīņu valodas un filozofijas pasniedzēju strādāja vectēva brālis, un tas man arī šķita kā pēctecības zīme. Pirmos kursus man atļāva organizēt Aglonas bazilikā mūķeņu telpās. Mācīju uzņēmējdarbības pamatus, grāmatvedību, praktisko psiholoģiju. Nodarbībās piedalījās cilvēki no Dagdas, Krāslavas, Preiļu un Rēzeknes rajona. Pateicoties poļu valodas prasmei, uzzināju, ka Varšavā ir Eiropas Savienības Demokrātijas fonda pārstāvniecība. Izstrādāju projektiņu par saimnieciskās un politiskās demokrātijas kursiem, un man tika 10 tūkstoši eiro. Par tiem es katrā rajona centrā - Balvos, Krāslavā, Daugavpilī, Rēzeknē un Preiļos - sarīkoju mācību kursus ar visām kafijas pauzēm un izdales materiāliem. Cilvēkiem par to nekas nebija jāmaksā. Tad, kad Izglītības ministrijas ierēdņiem vieniem pašiem aizliedza braukāt uz ārzemju pasākumiem par pieaugušo izglītību un noteica, ka jāņem līdzi speciālisti vai entuziasti, kas ar to nodarbojas reģionos, tiku uz Dāniju - uz pieaugušo izglītības konferenci. Iepazinos ar dāņu kolēģiem, sākām kopā rakstīt projektus. Tā Eiropas Savienība un dāņu fondi apmaksāja Latgales cilvēku mācību kursus Dānijas tautas skolās un tautas universitātēs. Mūsējiem tā bija iespēja un atgādinājums par Laimes lāci Sūnu ciemā."

 

Klienti arvien atgriežas

Līdz 1999.gadam Dagdā vien Nellija Livčāne īstenoja vairākus projektus. Tai skaitā izstrādāja Dagdas pilsētas un apkārtējo pagastu attīstības plānus un administratīvi teritoriālās reformas pilotprojektu. Atbilstoši attīstības plānam tapa arī projekti par attīstības centra "Dagdas Fenikss" un Tūrisma informācijas centra izveidi.

"Tā kā vēl nebija Ministru kabineta noteikumu un rīkojumu par pieaugušo izglītību, rajonos to neuztvēra nopietni. Ar pieaugušo izglītības pasākumiem iztikšanu nevarēja nodrošināt. Bet sagadījās, ka Dagdas pilsētas mērs vienu sasaukumu bija Saeimā un dalījās lielajā informācijas bagātībā, rosinot sākt izmantot Eiropas Savienības finansējumu. Sapratu, ka vieglāk strādāt ar privāto sektoru. Tā tapa pirmie projekti pirmsiestāšanās programmai SAPARD un pēc tam jau valsts atbalsta programmām 2004.-2006.gada un 2007.-2013.gada plānošanas periodam."

Nellija Livčāne ir sagatavojusi vairākus desmitus projektu, kas iesniegti Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, Lauku atbalsta dienestam, arī programmai "Leonardo da Vinci". Viņas klienti ir ne tikai Latgalē, bet arī citos valsts reģionos, un par pasūtījumu trūkumu biznesa vadības konsultante nudien nesūdzas.

"Latvija ir tik maza, cits par citu zina, kā klājas, ko dara. Ja projekti ir veiksmīgi, tad klienti arvien pie manis atgriežas un nāk arī viņu paziņas, biznesa partneri. Tas tāpat kā labam kamīnmeistaram - ja viņš savu darbu paveic labi, pasūtītāji būs allaž.

Bet gājis ir visādi. Projektos ir gan juridiskie, gan finanšu, gan tehniskie jautājumi. Piemēram, tehniskajam projektam tehnoloģiskās daļas iekārtu izvietojums un kanalizācijas daļas trapu izvietojums neatbilst. Zināms, ka produkta kopējo kvalitāti nosaka tā vissliktākās daļas kvalitāte.

Pazūd mani uzņēmēji uz kādu laiku, bet tad atkal zvana: Nellij, vai neesat mūs aizmirsusi? Tā kā gribētos darīt to un šito! Man ļoti patīk latīņu teiciens "Ignoti nulla cupido" ("Kas nezina, tas neiekāro").

Un es arī viņus kārdinu ik pa laikam: jūs zināt, ka ir iespējas uzlabot, pilnveidot, organizēt, piesaistot neatdodamo finansiālo atbalstu?

Bet ir objektīvas un subjektīvas grūtības, kas pārvēršas par problēmām. Objektīvais - privātais bizness Latvijas, arī Eiropas Savienības attīstības kontekstā, subjektīvais - neprasme sadarboties savā starpā."

 

Kino garlaicīgs un noputējis

"Man nav jāiet ne uz kādiem psiholoģiskajiem treniņiem, līderisma akadēmiju, lai saglabātu dzīvesprieku un līdzsvaru starp materiālo labklājību un garīgumu.

Pietiek, ka es redzu - jaunā tehnika strādā un tas ir mans projekts! Uzbūvētas jaunas ēkas - mans projekts! Prieku rada tas, ko tu aiz sevis atstāj.

Man jautā: kādēļ tu pati biznesu netaisi? Atzīšos - dzīvoju diezgan pieticīgi. Nu, laukus savus kārtoju pamazām, bez kredītiem. Bet es pazīstu savas stiprās un vājās puses. Norises redzu kopsakarībās un spēju tās sistematizēt, arī par analītisko prātu un darba spējām nevaru sūdzēties, bet es neesmu administratīva vadītāja un biznesa cilvēks pēc savas būtības. Man vajag radošo momentu un sadarbību ar cilvēkiem, un tieši tas manā darbā ir. Tur ir tik daudz poēzijas, dramatisku un komisku notikumu, ka man pat nevajag skatīties kino, kura sižets uz šā fona dažreiz šķiet tik garlaicīgs un noputējis.

Bet es neesmu šajā krīzē, kas ir Latvijā. Dzīvē allaž esmu divus, trīs gadus skrējusi notikumiem pa priekšu. Tagad es plānoju par laiku pēc krīzes. Un zinu, ka daudzi uzņēmēji, ar kuriem kopā strādāju, novērtēs krīzi kā starta laukumu jaunām iespējām. Pēc Mērfija likuma ir tā, ka jāuztraucas tad, ja klājas labi, jo tas pāries.

Krīzē var nonākt cilvēks, valsts, uzņēmums, jebkura sistēma, un tā nespēs pastāvēt un izdzīvot, ja ne-mai-nī-sies. Re, kur ir tā būtība un tas punkts, uz kuru visiem vajag skatīties.

Man gluži cilvēciski žēl skatīties uz Godmani. No rīta ceļos - viņš jau televizorā "900 sekundēs" skaidro situāciju tautsaimniecībā, vakarā eju gulēt - vēl viņš kaut ko cenšas atrisināt. Bet kur ir komanda?

Vai man tagad kritizēt, skaitīt, cik kuras iestādes cik daudz naudas izsaimniekojušas? Neskatīsimies pagātnē, to vairs neizmainīt, ja nu vienīgi dažas personas ierakstīt Latvijas vēsturē kā tautas ienaidniekus. Kritisko nostāju varētu mainīt vismaz ar jautājošu un nejaukt sekas ar cēloņiem. Tad formulēsim mērķus un vērtības dzīvošanai arī pēc valsts deviņdesmitgades un iemācīsimies strādāt komandā! Ar skaidru stratēģiju un sakārtotu struktūru. Katram uzņemties personisku atbildību par darāmo. Nelūgt Dievu bez upura un netaisīt politiku bez principiem. Tās taču ir pamata patiesības - vai ne?"

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas