Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
    Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
      Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.45 (152) 2008. gada 5. novembris
            

  Jautājums. Atbilde | Par naudu darba attiecībās

Kā kompensēt atvaļinājumu un atprasīt mācību maksu
Klinta Ločmele, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Kad, darbiniekam aizejot no darba, jāveic galīgā izmaksa, dažkārt atklājas, ka tās aprēķināšana nav tik vienkārša. Jo izrādās – darbinieks nav izmantojis atvaļinājumu, ir mācījies par uzņēmuma līdzekļiem vai kāda cita iemesla dēļ viņu ar darba devēju saista vēl nenokārtotas finanšu attiecības. Divus tipiskus jautājumus no likumdošanas aspekta skaidro Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas vadītājs VILNIS VIRZA.



Neizmantots atvaļinājums

Situācijas apraksts. Darbinieks aiziet no darba, bet nav izmantojis atvaļinājumu, kas ir iekrājies par trīs gadiem. Par cik gadiem darba devējam viņam jāmaksā kompensācija? Vai pastāv divu gadu noilgums darba tiesību saistībās?

Risinājums.Divu gadu noilgums ir termiņš prasības iesniegšanai pēc darba attiecību izbeigšanas. Darbinieks divu gadu laikā pēc darba civiltiesisko attiecību izbeigšanas var iesniegt prasību tiesā par visām savām prasībām, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām.

Lai labāk raksturotu situāciju, minēšu tipisku piemēru, kā mēdz tulkot šo likuma normu: uzņēmumā darba devējs darbinieku nav laidis atvaļinājumā divus gadus. Pienāk trešais gads, un darba devējam ir izdevīgi viņam atkal nepiešķirt atvaļinājumu, jo trešajā gadā zūd prasījuma termiņš par pirmo gadu. Piemēram, no četriem gadiem pēc kārtas, kuros darbinieks nav izmantojis atvaļinājumu, prasījuma termiņš saglabājas tikai par diviem gadiem. Līdz ar to darba devējam savā ziņā ir ļoti izdevīgi pārkāpt likumu. Bet jāsaprot, ka likuma neievērošana/pārkāpšana nevar radīt labvēlīgu situāciju pašam pārkāpējam.

Reti ir gadījumi, kad darbinieks pats negrib iet atvaļinājumā. Nepiešķirot viņam atvaļinājumu, darba devējs pats paliek zaudētājs, jo atpūties darbinieks ir labāks darbinieks. Pieļauju, ka viens no iemesliem, kādēļ darbinieks nav ieinteresēts doties atvaļinājumā, ir aplokšņu algas. Ja darbinieks oficiāli saņem tikai daļu no algas un otru daļu viņam maksā aploksnē, tad izveidojas situācija, ka par atvaļinājuma mēnesi viņš saņem salīdzinoši niecīgu summu - tikai to, kas ir norādīta darba līgumā, jo piemaksu aploksnē parasti atvaļinājuma laikā viņam neviens nepiešķir. Tādējādi darbiniekam šķiet, ka došanās atvaļinājumā nav izdevīga finansiālu apsvērumu pēc.

Bet patiesībā vajadzētu būtu tā, ka tajā mēnesī, kad darbinieks dodas atvaļinājumā, saņemtajai darba samaksai pat būtu jābūt lielākai - atvaļinājuma nauda tiek rēķināta, ņemot vērā darbinieka vidējo izpeļņu un prēmijas.

Ja darbinieks iet projām no darba, darba devējam ir jāizmaksā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu par visu darba periodu, kura laikā darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Kāpēc lai darbiniekam neizmaksātu atvaļinājuma naudu? Uzņēmumā ir algas fonds un atvaļinājuma naudas fonds, un darbinieks ar savu darbu ir sakrājis sev atvaļinājuma algu. Atvaļinājuma naudas izmaksāšana ir valsts uzliktās tiesību normas darba devējam, kas ir jāpilda. Pretējā gadījumā darba devējam Valsts darba inspekcija (VDI) par šādiem pārkāpumiem var uzlikt administratīvo sodu. Arī darbinieks var vērsties tiesā ar naudas piedziņas prasījumu par neizmaksāto atvaļinājuma naudu. Ja nav izmaksāta nauda, tad nav, un darba devējs parasti šādos tiesas procesos zaudē.

Mēs no savas - VDI - puses aicinām cilvēkus tomēr izmantot atvaļinājumu. To var neņemt visas četras nedēļas pēc kārtas, bet dalīt, piemēram, pa divām nedēļām. Galvenais - to vajag izmantot, jo VDI inspektori ļoti labi redz, vai kāds uzņēmuma darbinieks ir gājis atvaļinājumā vai nav. Pirmkārt, to var noteikt pēc algām. Ja gada laikā dokumentos darbiniekam ir norādīta viena un tā pati alga bez izmaiņām, tas raisa aizdomas, ka šajā uzņēmumā, pat ja ievēro atvaļinājumus, netiek ievērota atvaļinājuma naudas izmaksas kārtība. Jo darba samaksa par laiku, kas nostrādāts līdz atvaļinājumam un atvaļinājuma nauda, ir izmaksājama pirms atvaļinājuma sākuma. Ja, piemēram, novembrī darbinieks ir atvaļinājumā, tad oktobra ailītē viņam būtu jābūt lielai algai, bet novembrī - nullei. Un tālāk decembrī - atkal ierastā alga.

Bet, tikko darba devējs cilvēkam, to nelaižot atvaļinājumā, sāk izmaksāt atvaļinājuma naudu (lai dokumenti liecinātu par došanos atvaļinājumā), tā darbinieks sāk aizdomāties, ka viņam pienākas ne tikai atvaļinājuma nauda, bet arī pats atvaļinājums. Šobrīd viena no būtiskākajām problēmām, kuras risina VDI, ir neizmaksāto darba algu jautājums, bet vēlos brīdināt darba devējus, ka agrāk vai vēlāk mēs sāksim pastiprināti kontrolēt arī atvaļinājumus, lai nebūtu tādu gadījumu, ka darba devējs jautā par trīs gadus neizmantota atvaļinājuma kompensāciju.

 

Vai atprasīt mācību maksu?

Situācijas apraksts. Uzņēmums ir apmaksājis darbinieka mācības, bet viņš iet projām no darba. Vai ir likumīgi likt darbiniekam atmaksāt mācību maksu un ar darbinieku paralēli darba līgumam noslēgt civiltiesisku vienošanos, ka viņam pēc uzņēmuma apmaksātām mācībām ir pienākums tajā strādāt vēl divus gadus?

Risinājums. Sākumā ir jānošķir divas dažādas lietas: maksa par darbinieka kvalifikācijas celšanu un vienkārši apmācības maksa. Kvalifikācijas celšana ir nepieciešama darbinieka tiešo darba pienākumu veikšanai. Ja grāmatvedes iepriekšējās apmācības ir pietiekamas pienākumu veikšanai un ja nav nodoma viņu paaugstināt amatā, tad maģistrantūras studiju apmaksa ir atkarīga no viņas un uzņēmēja vienošanās, jo tās šajā gadījumā ir mācības, ko nevar aplūkot kā kvalifikācijas celšanu. Tādējādi darba devējs un darbinieks var slēgt civiltiesisku līgumu par mācību maksas segšanu. Savukārt, ja darbinieks ir izglītojies saistībā ar kvalifikācijas celšanu, nekāds līgums darba devēju nevarēs glābt no šī darbinieka varbūtējas pāriešanas uz citu uzņēmumu. Darba devējs nevar pieprasīt, lai darbinieks, ejot projām no darba, sedz izdevumus, kas saistīti ar viņa kvalifikācijas celšanu, jo tos apmaksā darba devējs. To nosaka Darba likuma 96.pants: "Darbiniekam, kurš, pārtraucot darbu, nosūtīts uz profesionālo apmācību vai paaugstināt kvalifikāciju, saglabā darba vietu. Izdevumus, kas saistīti ar profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu, sedz darba devējs."

Ja darbinieks pārtrauc esošās darba attiecības, uzņēmējs viņam var prasīt atmaksāt mācību maksu, bet, ja puses par to nevienojas, tad rodas strīds. Varbūt darbinieks uzskata, ka mācības viņam ir bijušas kvalifikācijas celšana un iegūtās zināšanas - izmantotas darbā. Bet darba devējs var apgalvot pretējo. Likums šādos problēmgadījumos vienu atbildi neparedz.

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas