Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.45 (152) 2008. gada 5. novembris
            

  Biznesa kāpnes | Ar domu par cilvēka veselību

Mirdzošais zirgs Latvijā
DAIGA RENBUŠA, Latvijas Radio, – speciāli "KV"


Foto: Daiga Renbuša
    

No ceļa ražotne "Satori Alfa" nav redzama. Tikai pabraucot tai garām, pēkšņi skatam paveras rindās sastādīti, Latvijas ainavai neraksturīgi kociņi ar smalkām, tievi iegarenām, sidrabainām lapām. Tālās zemēs tā aug olīvkoku birzis. Bet kaut ko līdzīgu redzēt Latvijā? Pirmajā mirklī šķiet pilnīgi nereāli.
Uzņēmuma "Satori Alfa" vienīgais īpašnieks ārsts MĀRIS SELGA stāsta, ka viņa saimniecībā ierodas daudz interesentu, kuri meklē sadarbības iespējas. "Ir ļoti daudz eksporta piedāvājumu, bet mēs visiem atsakām. Viņi vienkārši ir neizpratnē – kāpēc? Tādēļ, ka mums galvenais ir panākt šā produkta pieejamību pašu valstī. Tāds ir stratēģiskais plāns šogad. Ceram drīzumā ieiet "Rimi" tīklā, tā nosedzot Latviju. Jo pašlaik mēs savu produkciju jau piegādājam 46 veikaliem un restorāniem. Šis produkts ir pieejams "Lido", nopērkams "Sky" un "Globuss" tīklā, "Reaton" delikatešu veikalos, visos Rīgas "Eko" veikalos, Jūrmalā, Tukumā un Siguldā.



Viss pašu izgudrots

Pēdējos gados uz šejieni, Tukuma rajona Tumes pagastu, ceļu meklējis ne viens vien ārzemnieks. Īpaši šoruden pēc starptautiskās pārtikas izstādes "Riga Food" kontaktus dibināt braukuši vācieši, pat indieši. "Viņus interesē gatavais produkts, ne jau pati ražotne," stāsta ražošanas meistars Jānis Šubrovskis. Lai gan jautāts, kā tiek ražots produkts, kam līdzīga neatrast pat plašajā pasaulē, meistars ar lepnumu turpina: "Viss pašu izdomāts, neviens nekur netaisa un neražo tādas iekārtas. Mēs paši tās izgudrojām!"

Smiltsērkšķu nektāra ražošana notiek nelielā istabiņā, ko darbinieki lepni dēvē par cehu. Te uzstādītā iekārta atgādina divas milzīgas, savstarpēji savienotas piltuves: vienā tiek sabērtas sasaldētas smiltsērkšķu ogas, no otrās baltās plastmasas pudelēs tiek pildīts gatavais produkts - oranža sula. Cilvēki sakot, ka tas ir jogurts. Nē, tas nav jogurts. Baltais iepakojums nepieciešams, lai aizsargātu produktā esošos visus septiņus B grupas vitamīnus no ultravioleto staru ietekmes. Ražots bez konservantiem, produkts svaigs saglabājas divdesmit dienas - šo termiņu tā realizācijai noteikusi laboratorija. "Mēs dodam piecpadsmit dienas, piecas atstājam garantijai," stāsta Māris Selga. "Tuvākajā laikā sāksim sadarbību ar vācu firmu, strādāsim kopā pie produkta stabilizācijas."

No kurienes ārzemniekiem informācija par šo produktu, kādēļ tik liela interese?

"Cilvēki paši ir atraduši mūsu produktu, jo reklamējušies neesam. Mēs to vispār nedarām. Jo citādi veikali vienā mirklī būs sausi," tā M.Selga un tūdaļ arī izskaidro šo pieprasījuma fenomenu. "Citiem smiltsērkšķu sulas ražotājiem produkts iznāk vai nu šausmīgi skābs, vai salds, nezinu, ko viņi ar to izdarījuši. "Riga Food" bija arī vācieši atbraukuši, viņu produkts vienkārši nav baudāms. Jo jāteic atklāti - smiltsērkšķa oga ir vienkārši negaršīga. Tādēļ esam ļoti ilgi strādājuši un joprojām strādājam pie garšas uzlabošanas.

Tā ir milzīgi attīstīta tehnoloģija, kurā esam aizgājuši vismaz astoņus gadus pārējiem priekšā. Esmu šķīries no daudziem tehnologiem, kam ļoti šaura domāšana, viņi ir iemācījušies, ka smiltsērkšķi spiež. Es saku, mēs nespiedīsim, bet veiksim gluži citas tehnoloģiskas procedūras. Lai visas vērtības, kas ir šajā produktā, nonāktu līdz cilvēkam. Tas ir mūsu koncepts."

 

No ārsta par deputātu

Viena no mīļākajām un interesantākajām darbavietām M.Selgam bijusi Jaunķemeru sanatorijas pēcinfarkta rehabilitācijas nodaļa, kurā strādājis par psihoterapeitu. Bet tad nācis Atmodas laiks ar jaunām vēsmām politikā, kas burtiski ierāvis vēlēšanu virpulī.

Tolaik, kad veidojās Tautas fronte, Kauguros 75% iedzīvotāju bija krievu tautības. "Man iedeva četras piecstāvu mājas, jo tolaik bija ļoti mazi vēlēšanu iecirkņi. Nekautrējoties tās apstaigāju, iepazinos ar iedzīvotājiem un tiku ievēlēts! Tas bija pirms neatkarības, astoņdesmito gadu beigās."

Jūrmalas domē starp deputātiem līdzās M.Selgam bijušas tādas spilgtas personības kā Eduards Pāvuls un Leopolds Ozoliņš, arī daudzi zinātnieki. "Taču pēc diviem gadiem domē notika apvērsums, un mani iebalsoja par pilsētas vicemēru. Tie četri gadi no 1992.gada šajā amatā bija ļoti grūts un pamācošs laiks. Pirmais, ko atcerējos, apsēdies vicemēra krēslā, bija latīņu teiciens "Non nocere" - "Nekaitē". Tās bija filozofiskas pārdomas, jo saskāros ar varu. Ja cilvēkam ir milzīgas ambīcijas, tad viņš strādā ar ambīcijām, nevis ar zināšanām. Saistībā ar sevi gan vairāk biju domājis, ka nezināšanas dēļ varu kaitēt kaut kam, pilsētai. Mani ielika tajā amatā vienā dienā. Tam var piekrist vai nu muļķis, vai diletants. Domāju, abi šie vārdi zināmā mērā bija man piemērojami, jo gudrs cilvēks uz to neparakstītos. Bet tolaik bija tāda eiforija! Pēc ilgām un smagām pārrunām pārņēmām partijas īpašumus, Vissavienības Televīzijas un radio komitejas pansionātu, kur iemitinājām vecos ļaudis. Deputāti teica: ja tu to esi izdarījis, jau vari iet projām, esi savu atstrādājis! Tajā laikā Latvijas Republika tikai veidojās, krievu karaspēks vēl bija iekšā un mums Jūrmalā vēl bija divi krievu armijas objekti - sanatorijas.

Par "Marienbādes" divām kara sanatorijām izdevās vienoties ar Krieviju un izveidot kopīpašumu ar Krievijas valsts īpašumu komiteju. Par "Marienbādes" vadītāju nostrādāju septiņus gadus, izveidoju uzņēmumu, kur strādāja ap 200 cilvēku. Apkalpojām kūrorta viesus gan no Latvijas, gan ārzemēm, tostarp Krievijas. Bet šodien tur vairāk nav itin nekā, viss izpostīts un izlaupīts. Varētu teikt: uz "Marienbādes" bāzes ir visa jūrmalgeita konstruēta.

Es gribēju, lai šīs divas sanatorijas netiktu izpostītas. Bet tad vēlās privatizācijas vilnis, un cilvēki, kuriem bija nauda, pateica - nē, šeit nebūs nekādu sanatoriju! Kaut gan pilsētas perspektīvajā attīstības plānā kūrortviesnīcas tajā vietā bija paredzētas.

Tāpēc es no visa tā aizgāju projām. Man noriebās dzīvot melos, liekulībā… tāpēc es atnācu uz šejieni. Ja būtu palicis "Marienbādē", no tā nekas nemainītos. Cilvēks ir kā tāds smilšu graudiņš mašīnā, un, ja viņš ir nevēlams, tad to izmet ārā. Lai netraucē griezties zobratiem.

 

Sākt no nekā

"Es vienkārši aizgāju no visa projām, lai sāktu darīt kaut ko savu, lai nevienam netraucētu. Nedrīkst turēties pie vecā, pie vecām lietām. Ir kāds attīstības posms beidzies, tad sākas atkal kaut kas jauns, interesants. Pie vecā turēties nevajag! Tad parādās baiļu sajūtas no kaut kā jauna, un tas ir slikti," spriež M.Selga. "Tāpēc es droši nācu uz šejieni, plikā lauka vidū, gribēju darīt kaut ko jaunu un interesantu. Biju atradis rakstus par smiltsērkšķi, un mani vienkārši pārsteidza šī auga īpašības."

Zemesgabals aiz Tumes tika sameklēts visai empīriskā veidā - četros laikrakstos ievietojot sludinājumus, kuros bija rakstīts: meklēju zemesgabalu un sadarbības partnerus. Jo nākamajam uzņēmējam nebija pat traktora. Toties bija pārliecība sākt audzēt smiltsērkšķus.

"Tā bija vesela nozare, kuru es nolēmu sākt attīstīt. Lasot par šo augu, man it kā kaut kas iekšā noklikšķēja. Tolaik līdztekus strādāju farmācijas firmā, izplatot kādas amerikāņu kompānijas zāles. Tad arī manī nostiprinājās vēlme darboties komercijā no pārtikas līdz farmācijai. Cilvēkiem trūkst labas, kvalitatīvas pārtikas. Visa Eiropas pārtika ir bāzēta uz stabilizatoriem, ķīmiju, krāsvielām. Neviens jau visu nepasaka, kas produktā ielikts. Cilvēkiem ir nosēdināta imunitāte, viņi kļūst slimīgi, bet zāļu firmas tikai plaukst, ražojot preparātus imunitātei. Aflubīnu, piemēram. Tad kāpēc uzreiz neražot ļoti augstvērtīgu produktu?"

Līdz ražotnes izveidei pagāja septiņi gadi. "Sākumā bija piedāvājums no somiem. Viņi apsolīja, ka pirks ogas par diviem latiem kilogramā. Parēķinājām, ka tas ir rentabli, un piekritām. Taču, kad pienāca laiks ogas pirkt, partneri cenu nolaida uz pusotru eiro. Tas faktiski bija bankrots. Izpētīju, ka šādu produktu Somijā pārdod par 18 latiem litrā. Radās doma par to, ka Latvijā jātaisa ražotne ar pārstrādi, un šodien mēs esam aizgājuši tik tālu, ka mums veidojas stabils smiltsērkšķu audzētāju tīkls, no kuriem mēs pirksim ogas. Man piedāvā iepirkt smiltsērkšķu ogas no Lietuvas, no Krievijas. Taču tās ir nekvalitatīvas un pat sapuvušas. Protams, atsaku! Pats apbraukāju laukus, apskatu kvalitāti, zinu, kādas šķirnes ir kuram saimniekam. Tas ir arī jautājums par standartu, kas Latvijā nav izstrādāts. Tādēļ standartu veidojam paši un iepērkam tikai tādas ogas, kas nav bojātas, ir nogatavojušās, nogrieztas ar visu zaru, nevis lasītas ar rokām. Tādas ir mūsu prasības zemniekiem, lai mēs saražotu ļoti kvalitatīvu produktu."

 

Augs ar fantastiskām atjaunošanās spējām

Smiltsērkšķi aug arī paša M.Selgas īpašumos 6,6 hektāru platībā līdzās ražotnei, un jau tuvākajā laikā stādījumi tiks paplašināti.

"Tas ir ļoti interesants augs, ar fantastiskām reģenerācijas spējām. Mēs apgriežam ogu pilnos jaunos dzinumus, bet nākamajā gadā augs atkal dzen zarus, un tie atkal ir ogu pilni. Tas pats ir arī smiltsērkšķa produktā, kam piemīt brīnišķīgas reģenerācijas īpašības," ar apbrīnu un pietāti stāsta M.Selga. "Pasaulē ir zināmi tikai divi tik augstvērtīgi produkti. Tā atzīst arī profesors Osītis no Latvijas Lauksaimniecības universitātes. Viens ir smiltsērkšķis, bet otrs sastopams ekvatora zonā - nonī augs, nonī augļi. Šī augļa sastāvs ir aptuveni tāds pats kā smiltsērkšķim. Arī tajā ir četras omegas, 18 aminoskābes, trīs antioksidanti - tātad vērtības ir aptuveni tādas pašas. Bet šis ekvatoriālais augs sastopams Āfrikā, Haiti salā. Mans kā ārsta uzskats ir ļoti vienkāršs - cilvēkam jālieto tie augļi, kurā zonā viņš dzīvo! Un mums ir smiltsērkšķis."

Kā apgalvo pats uzņēmējs, smiltsērkšķa sulas gatavošana ir ne tik daudz bizness, bet vairāk dzīvesveids, kas ļauj radoši strādāt. "Mēs nepārtraukti eksperimentējam un sulu nevis spiežam, kā citi, bet esam atraduši gluži jaunu tehnoloģiju, kā iestrādāt mizu, kā no mazās odziņas izņemt sēklu. Man ir ļoti interesants un radošs kolektīvs. Te neviens nav priekšnieks, es arī strādāju fiziski tāpat kā visi pārējie. Un tas rada kopības sajūtu. Jo mums ir mērķis.

Pie šīs know-how tehnoloģijas esam nonākuši pēdējos trijos gados. Mēs ar šo ogu strādājam, kā Bībeli lasot. Tā mums nepārtraukti nes jaunumus, pārsteigumus, atklāsmi. Oga ir ļoti sarežģīta pārstrādei.

Ja jūs ieiesiet saldētavā un ogu pavirpināsiet pirkstos, uz rokas paliks eļļa, kas ir ogas dabiskais konservants. Bet, tikko tai skaras klāt, visi fermenti, visi vitamīni reakcijās ar skābekli iet pa gaisu: notiek oksidācija, vielas cita citu noārda. Sibīrijā smiltsērkšķi novāc tikai sala laikā. Pieiet pie krūma, ogas nodauza ar cirvi un savāc. Latvijā tas nav iespējams, oga diemžēl sapūst, ja to laikus nenovāc. Tā mēs soli pa solim šķetinājām šīs lietas un turpinām šķetināt, šeit tiešām ir ļoti daudz noslēpumu! Strādājam roku rokā ar zinātniekiem, mums ir palīdzējusi un turpina palīdzēt Dalija Segliņa, Valsts augļkopības institūta vadošā pētniece, kas par smiltsērkšķiem aizstāvējusi doktora disertāciju.

Viņa arī piesaista Eiropas fondus, un ir plānots tuvākajā nākotnē šo produktu pētīt vēl septiņās Eiropas universitātēs."

M.Selga rāda astoņu valstu redaktoru Indijā izdotu grāmatu, starp kuriem ir gan somi, gan indieši, gan vācieši. Viens no grāmatas autoriem bijis arī uzņēmumā "Satori Alfa" un atstājis autogrāfu šajā grāmatā, kurā apkopoti zinātniskie atklājumi par smiltsērkšķi.

 

Novārdzināta organisma atveseļotājs

Smiltsērkšķa dzimtene ir Himalajos, Tibetā, Mongolijā un Altaja rajonā. To audzē Indijā, Pakistānā, bet Ķīnā ir pat valsts programmas šīs kultūras audzēšanai un pārstrādei. Smiltsērkšķa nosaukums latīņu valodā nozīmē 'spīdošais zirgs'. Kāpēc spīdošais zirgs? Senas leģendas vēsta, ka novārdzināti zirgi, ēdot smiltsērkšķu dzinumus, atkopušies tā, ka pat spalva sākusi spīdēt.

"Jautājums ir - kas no kā cēlies: farmakoloģija no smiltsērkšķiem vai smiltsērkšķis no farmakoloģijas? Un tieši tādēļ mēs strādājam, lai panāktu šā produkta pieejamību Latvijā. Mans koncepts ir vienkāršs - es negribu ļaut šai ogai aiziet uz Zviedriju eksportā! Mums pašiem ir jāpārstrādā smiltsērkšķis un zviedriem jāaizved gatavs produkts!" saka uzņēmējs, atvairot kārtējo eksporta kārotāju.

"Mēs nepārtraukti eksperimentējam un sulu nevis spiežam, kā citi, bet esam atraduši gluži jaunu tehnoloģiju."

Jautāts par ražotnes paplašināšanas iespējām, M.Selga kļūst kategorisks - uzņēmumam vispirms ir jāatpelna kredīti, ieguldītie līdzekļi un tikai tad var domāt par paplašināšanos.

"Līdztekus darbam smiltsērkšķu ražotnē esmu beidzis Francijas augstskolu un drīz paralēli uzņēmējdarbībai turpināšu praktizēt psihoterapijā. Es gribu atvieglot onkoloģisko slimnieku stāvokli. Šis produkts palīdz, bet man ir padomā, ko vēl varētu darīt. Šī uzņēmējdarbība man ļaus radoši strādāt ar pacientiem, jo man no viņiem par pakalpojumu nevajadzēs prasīt noteiktu samaksu. Protams, ja pie manis atnāks bezkaunīgs pacients, viņš par vizīti varbūt atstās 50 latus, bet, ja atnāks mammīte pensionāre, es viņai no sirds palīdzēšu, neprasot vairāk par dažiem latiem."

Uzņēmējs nosauc daudzas smiltsērkšķa labās īpašības, pie viena atklājot arī saistību ar savu ārsta specialitāti. "Mēs ražojam produktu, kas nes fantastisku veselību. Pirmkārt grūtniecēm. Šis smiltsērkšķu produkts kā ar roku noņem visus nelabumus.

Otra joma, kur smiltsērkšķa produkts ir ļoti spēcīgs, - tas atjauno imunitāti. Trešā lieta. Pēc staru un ķīmijas terapijas man zvana cilvēki, kas burtiski lūdz šo produktu. Ķīmijas terapijas pacienti saņem toksiskas vielas, un arī viņiem parādās slikta dūša. Produkts ļoti atvieglina šo periodu - tiek stimulēta arī asinsrade, leikocīti nekrīt. Ir zināmi vēža slimnieki, kam, pateicoties šim produktam, audzējs jau iekapsulējies!

Bet es vēlreiz gribu teikt - tā nav panaceja! Reiz izlasīju kādu sentenci senā tibetiešu traktātā (neko labāku par šo sentenci neesmu dzirdējis): "Dievs cilvēkam pasaulē ir devis visus augus, lai atrisinātu viņa problēmas." Diemžēl ir jāizdara divas lietas. Ir jārada aktīvi šie augu produkti, bet pats galvenais ir izmainīt cilvēka apziņu. Lūk, produkta aktivitāti mēs esam radījuši. Bet izmaiņas cilvēka apziņā notiek ļoti pakāpeniski, un tas ir smags process. Piemēram, vēzis ir brīdinājums, ka tu nevari dzīvot tā, kā dzīvoji agrāk. Ka tev steidzami kaut kas jāmaina. Protams, ir teorijas par vīrusiem, ir iedzimtības teorijas, bet daudzos gadījumos vēzi var uzvarēt - ja vien cilvēks grib sevi mainīt! Kā psihoterapeits ļoti daudz smeļos austrumu filozofijas, budisma un dzenbudisma piemēros, austrumu filozofu labestībā un viņu ticībā cilvēku nemirstībai. Līdz tam es aizgāju kā ārsts. Strādāju psihiatrijā, redzēju, kā cilvēki tiek indēti ar zālēm. Kā viņu dvēsele tiek iedzīta krātiņā un kā slimnieki, lai glābtos no šīm zālēm, melo un stāsta ārstam to, ko viņš vēlas dzirdēt, nevis to, kas ir patiesībā. Patiesību nevar sagrozīt. Vai nu tā ir, vai tās nav."

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas