Izvērstā meklēšana
LV.LV sākumlapa
     Par izdevēju Kontakti Grāmatas Arhīva sākumlapa
Iepriekšējais numurs
Visi raksti
    Aktuāli
      Biznesa kāpnes
    Likumu ABC
    Finanšu plūsma
    Inovācijas lietas
    Eiropas nauda
    Seko līdzi
    Jautājums. Atbilde
    Ziņas īsumā
    Biznesa vide
    Uzņēmuma vadība
    Praktiski padomi
    Nodokļi
    Reklāma
Ideju banka
Arhīvs
Žurnālā
Nr.47 (154) 2008. gada 19. novembris
            

  Biznesa kāpnes | Dzimtas tradīcijas kopā sienot

Ar sirds dedzību dzīves gaišumam
Mudīte Luksa, "KV"


Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"
    

"Pildīsim ikviens savus pienākumus ar sirds dedzību, lai paaudžu paaudzes, kas nāks pēc mums, redz, ka šeit darbojušās latvju rokas un dzīvi veidojušas latvju smadzenes," tā 1921.gada 13.novembrī, ciemojoties Limbažu pagasta Stūrīšos, sanākušajiem ciema ļaudīm no mājas balkona sacīja Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

"Pie šiem vārdiem allaž piedomāju, kad sabiezē grūtāki brīži," bilst Stūrīšu mantiniece JOLANTA RĀBANTE. Titula "Gada cilvēks - 2003" īpašniece un viena no konkursa "Latvijas lepnums" Zelta ābeles balvas ieguvējām 2006.gadā.



Pārrautās saites

Grūti iedomāties vēl kādu vietu, kur tik cieši būtu savijušās laika zīmes kopš deviņus desmitus gadu senas pagātnes un mūsdienām.

Stūrīšu saimnieka Teodora Graudiņa mājās dibinātā izglītības biedrība "Imanta" 1918.gada 22.septembrī plašās veikala ēkas otrajā stāvā, kur īpaši izbūvēta skatītāju zāle ar skatuvīti, rīko pašdarbības teātra izrādi. Afišā lasāms, ka dančus spēlēs biedrības pūtēju orķestris; būs arī Amora pasts, serpentīni, bufete ar dzērieniem un ēdieniem.

Pēc 85 gadiem ap šo laiku septembrī, atzīmējot Mikeļdienu un tādējādi pieliekot punktu rudens darbiem un ražas novākšanai, Teodora mazmazmeita Jolanta, arī izglītības biedrības "Imanta" vadītāja, tautastērpā Stūrīšos sagaida vairākus desmitus lielu un mazu ciemiņu, sarīkojot dziedāšanu un dejošanu īstā latviešu seno gadskārtu svinēšanas garā. Arī teātris Stūrīšos tiek spēlēts, uz mēģinājumiem vakaros sanāk apkārtējie Lādes un citu tuvējo ciemu ļaudis. Iestudēts jau Andreja Upīša "Laimes lācis", Annas Brigaderes "Čaukstenes" un vēl citas lugas, kas rādītas gan pašdarbnieku skatēs, gan apkārtējo pagastu skatītājiem.

Lielā teātra zāle pagaidām slēgta, un senāk pieredzēto glabā vien vecās koka grīdas. Zāles galā sakrauti būvmateriāli, jauni logu rāmji, šeit ir Jolantas vīra Edvīna darbības lauks. Būs, arī teātra zālīte būs, Jolanta ir pārliecināta. Tad norāda uz dzelzs trosēm, kas šķērseniski novilktas pāri telpai un savieno ķieģeļu sienas. "Šo ēkas daļu biedrība "Imanta" uzbūvēja sabiedriskā kārtā, no brāķētiem pusķieģeļiem, un tādēļ tā ar trosēm tika savilkta kopā. Padomju laikā stiprinājumi bija pārtrūkuši, logi izsisti, te dzīvoja baloži, un sienas bija drusku aizgājušas katra uz savu pusi. Tagad tās atkal savilktas. No lielās zāles ar starpsienu esam nodalījuši un izbūvējuši teātra mēģinājumu telpu, šeit var rīkot arī dažādas nodarbības un mazākus pasākumus." Aiz lielajām durvīm kāpņu galā arī mājīgs plašums ar tāfeli vienā stūrī, kur iespējams sapulcēties kādai lekcijai. Šī ir atjaunotās izglītības biedrības "Imanta" valstība. Viss te jauns, gan koka griesti, gan kāpnes, un viss Edvīna darināts. Telpas tiek remontētas par projektos sagādāto naudu, jo ēkas otrais stāvs ir oficiāli izīrēts "Imantai" kā sabiedriskai organizācijai - gluži kā senajos laikos 20.gadsimta sākumā.

Tikpat neatlaidīgi kā trošu stiegrojumu no jauna velkot un ēku glābjot, Rābantu ģimene pēc pusgadsimta ilga pārrāvuma pēdējos vienpadsmit gadus ir cēlusi augšā un centusies stiprināt Stūrīšu saimniecības tradīcijas.

 

No Rīgas uz Stūrīšiem

Līdz Otrajam pasaules karam Teodora Graudiņa Stūrīši, kas atrodas tikai desmit kilometru attālu no Limbažiem, bija plaukstoša un turīga saimniecība. Viņam piederēja ne tikai veikals, bet arī zemnieku saimniecība ar apstrādātiem laukiem, govju ganāmpulku, kurš mitinājās tiem laikiem modernākajā kūtī visā rajonā, bet pienu pārstrādāja lielā pienotavā. Bija arī plaša bišu drava, un, ļoti sabiedrisks cilvēks būdams, Graudiņš nodibināja arī Biškopības biedrību.

Saimniecībā kopumā bija desmit ēku, no kurām pašlaik saglabājušās tikai četras. Viena no tām, kas bija paredzēta strādnieku izmitināšanai vasarā, iedēvēta par "Ellīti", ir gleznaina divstāvu koka mājiņa ar plašu lieveni un balkonu ar reliņiem. "Šī mājiņa būvēta vienlaikus kā teātra dekorācija," teic Jolanta. "Aktieri uz balkona un lieveņa varēja spēlēt brīvdabas izrādes, bet skatītāji izvietoties laukumā pie veikala."

Veikala ēka pašā ceļa malā patiešām ir visai pamatīga. T.Graudiņš bija apgaismības cilvēks, un gādāja, lai mājā ir ne tikai telpas saimnieku dzīvošanai, bet viss otrais stāvs tika atvēlēts izglītības biedrības vajadzībām. Tur bija ne tikai zāle ar skatuvi, bet arī "Imantas" bibliotēka.

Otrais pasaules karš un okupācijas gadi sagrāva visu sarūpēto, izkaisīja dzimtu pasaulē. Latvijā tālāko mūžu nodzīvoja tikai pats saimnieks Teodors, viņa vecākā meita Alma un viņas dēls Andris - Jolantas tēvs.

Jolanta, Liepājas institūtu absolvējusi pedagoģe, dzīvoja Rīgā un strādāja bērnudārzā. Viņas vīrs Edvīns bija automašīnu salonu remonta speciālists. Ģimenē auga divi puikas - Dāvis un Reinis. Deviņdesmito gadu sākums neko pārticīgs nebija, un pēc darba Jolantas ģimene piepelnījās, šujot ražošanas apvienības "Daiļrade" pasūtītos Latvijas karogus - pēc tiem saprotamā kārtā bija liels pieprasījums.

Īpašuma atgūšanai pirmā attapās Amerikā dzīvojošā Jolantas tante Lilija Graudiņa-Klucis, kas pieteica īpašuma mantošanas tiesības. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, Rābantu ģimene varbūt joprojām dzīvotu Rīgā, atzīst Jolanta. Ja reiz īpašums atgūts, tas ir jāapsaimnieko, un tante mudināja jaunos pārcelties uz Stūrīšiem. "Edvīns vienmēr bija sapņojis par dzīvi laukos, un viņš pirmais atnāca uz šejieni. Es vēl kādu laiku strādāju Rīgā un arī dēli gāja skolā un bērnudārzā. No sākuma mums pat īsti nebija, kur visiem apmesties, jo Stūrīšos dzīvoja vairāki īrnieki."

Kā pirmo ģimenes vakarēšanu jaunajā mājvietā Jolanta atceras 1993.gada novembri. "Mūsu ģimenei 18.novembris vienmēr bijusi nozīmīga diena, un arī šoreiz iededzām sveces, izcepām torti, uzklājām svētku galdu, kaut arī bija drusku salīgi un drūmi." Pamazām tika remontētas dzīvojamās telpas, lai tiktu galā ar mitrumu un drēgnumu, kas bija iemitinājies vecajā mūra ēkā. Veikals gan bija saglabājies, jo padomju gados to pārvaldīja Patērētāju biedrība. Jolanta 1997.gadā kļuva par veikala vadītāju un pārdevēju vienā personā. Viņa atzīst, ka sākumā ļoti noderējusi viņas mātes, profesionālas tirdzniecības darbinieces, zināšanas. Šajā laikā tika nodibināta arī SIA "Stūrīši-ST", kuras direktors ir Edvīns Rābants. Viņš pašmācības ceļā apguvis kokapstrādi un vienā no ēkām, bijušajā pienotavā, tagad iekārtota darbnīca. Otra viņa nodarbe - Latvijas braucamo zirgu audzēšana. Tā gan ir bioloģiskās zemnieku saimniecības "Stūrīši" kompetencē. Jā, Rābantiem, tāpat kā reiz Graudiņam, ir arī bišu saime. Senāk audzēti arī kartupeļi. "Tad uz Rīgas tirgu aizvedām piekabi ar kartupeļiem, atpakaļ - piekabi ar būvmateriāliem, tagad - nekā," tā šīs nodarbes izdevīgumu raksturo Stūrīšu saimniece.

 

Deputāte aiz letes

Mazais veikals ir preču pilns un mājīgs. Par seniem laikiem atgādina masīvā bleķa krāsns vienā stūrī, bet otrā vieta atrasta apaļam galdiņam ar pāris krēsliem, puķupodu, dažām grāmatām un laikrakstiem. Tas apstiprina - veikals šajā vietā ir vairāk ļaužu apvienotājs, komunikācijas centrs.

"Par Stūrīšu ziedu laikiem un pašu Graudiņu ļoti daudz uzzinājām tieši no vietējo ļaužu stāstiem. Viens atcerējās, kā šurp nācis uz ballēm, cits - kā Teodors darījies ar pircēju parādu grāmatām. Pa laikam pētījis, pētījis ierakstus kladē, tad nopūties, pārvilcis melnu krustu un šķīris jaunu, baltu lappusi."

Jolanta preču došanu uz parāda vienkārši nevar atļauties, jo veikals peļņu nenes un tik tikko iespējams savilkt galus kopā. Šķiet, Edvīnu, kam sievas prombūtnes brīžos viņa jāizvieto aiz veikala letes, gausā tirdzniecība jau izvedusi no pacietības, un viņš īsi nosaka - ja pašiem jāstrādā bez algas, bodi vajag slēgt. Jolanta, ar prātu aptverot, ka tas ir loģiski, emocionāli pretojas: tad šī vieta būs mirusi. Jā, iedzīvotāji, kam ir mašīnas, iepirkties dodas uz tuvajiem Limbažiem, kur lielveikalā atlaides, bet uz šejieni atbrauc ar divriteni, atnāk ar kājām. Izstāsta savas bēdas, palūdz padomu, savā starpā aprunājas, tā vismaz uzzinot, kas apkaimē notiek. Vecīši iedod receptes, lai Jolanta pilsētā nopērk zāles, palūdz nokārtot vēl kādas darīšanas. "Turklāt kā pagasta deputāte es ikvienam te aiz letes esmu pieejama vairāk nekā pagasta padomes priekšsēdētājs - man visu var pateikt!" Šķiet, ka šā veikala vājumu mazliet kompensē otrs, jau kaimiņu pagastā.

Rābanti atgriezās gluži citā Lādē, nekā tā bija Graudiņa laikos. Ceļš gar veikalu kluss, un iedzīvotāju reizes desmit mazāk nekā toreiz. Var vien censties iztēloties, kā tolaik sētas, mājas un lauki bija sakopti. Tagad šis šķiet Dieva aizmirsts nostūris, kur starp puspamestām saimniecībām tikai reta ir cilvēka apmīļota un zemes tik vien uzarts kā kabatlakata lielumā - pašu galda vajadzībām. Krūmi un savēlusies kūla. Un tik vien kā desmit kilometru attālumā no Limbažiem. Pārdesmit kilometru tālāk uz otru, uz Skultes, pusi arī sākas cita pasaule - ar turīgām villām, izpļautiem zālieniem. Skumjākais, ka neba kolhozu gadi šo vietu tā iztukšojuši. Jolanta īsi noskalda: "Ceļš un sakari." Pēdējais autobuss no Limbažiem uz Lādi izbrauc pēc trijiem dienā. Tas nozīmē, ka cilvēks, kam nav sava auto, pilsētā pilnu darba dienu strādāt nevar. Cauri ejošais ceļš no Limbažiem uz Stieni, kas tālāk ved uz Rīgu, deviņu kilometru garumā palicis neasfaltēts, un lietainā laikā nav izbraucams. LMT zonas šeit nav, par sakaru torņa celšanu, tāpat kā par ceļa būvēšanu, Jolanta cīnās jau trešo gadu, savākusi arī pārsimt iedzīvotāju parakstu. Interneta sakari Lādē ir ļoti dārgi. ""Triatel" pieslēgums, tikai uzrakstot e-pasta vēstules, atbildot uz tām un faktiski neko vairāk nedarot, izmaksā 28 latus mēnesī. Ir vēl pieejams "Lattelecom", bet tas izmaksā divus santīmus minūtē. Ja cilvēks vēlas normāli pasēdēt internetā, meklējot informāciju un gatavojot kādu darbu, kā to dara pilsētā, tad iznāktu vairāki simti latu mēnesī," tā aplēsusi Jolanta. Lādē nav ne skolas, ne bērnudārza, ne medpunkta, ne pasta. Tas viss ir kilometriem tālu.

 

Dzīvības saliņa - "Imanta"

Jolanta, atnākusi uz šo Limbažu pagasta tālāko galu, negribēja samierināties ar ļaužu savrupību, nospiesto noskaņojumu. Vai patiešām būs tā, ka cilvēki satiksies tikai reizi gadā kapu­svētkos? Darbojoties veikalā, Jolanta iepazinusi sievietes, kuras savā dzīvē arī gribētu kaut ko mainīt, tad radās kontakti Latvijas lauku sieviešu apvienībā, semināri, lekcijas, sieviešu klubi "Madaras" un "Ūdensroze". Kopīgi tika rakstīti pirmie projekti Eiropas naudas iegūšanai, un radās arī pirmās veiksmes. Tad darbošanās pārauga jaunā kvalitātē - 2004.gada 5.janvārī nodibinot, nē, faktiski atjaunojot "Imantu". Nu jau ir uzrakstīti un atbalstu guvuši vairāk nekā desmit projektu. Gan "Leader+", gan Eiropas Sociālā fonda ietvaros, gan arī ar vietējās pašvaldības atbalstu. Izglītības biedrībā sievietes ir apguvušas gan floristiku, pērlīšu dekoru veidošanu, gan apgleznojušas zīdu un krūzītes. "Pie mums brauc ļaudis arī no kaimiņu pagastiem. Rīgā ir citādi - aizej uz veikalu un nopērc, ko vēlies. Bet šeit nav ne to veikalu, ne arī cilvēkiem naudiņas. Un ir taču skaisti, ja no kļavu lapām proti iztaisīt skaistu jubilejas pušķi! Vai, piemēram, ar ziediem izgreznot ķirbi. Īstenībā tam ir daudz lielāka vērtība nekā kādam Ķīnas niekam. Tur taču ir cilvēka sirds un domas klāt!"

Ir bijuši kursi grāmatvedībā, uzņēmējdarbībā, angļu valodā. Jauniešiem īstenots projekts "Skaties, ieraugi, novērtē, kas tev apkārt!", kura laikā viņi apguva fotografēšanas mākslu un zināšanas, kā fotoattēlus apstrādāt ar programmu "FotoShop". Starp citu, datorus Jolanta ieguva ar paziņas starpniecību, kura strādāja apdrošināšanas sabiedrībā "Parex" un sagādāja "Imantai" iestādes norakstīto aparatūru, kas lauku cilvēkiem vēl bija un ir gana laba. Kad kursi beidzās, daļa no datoriem nonāca pagasta daudzbērnu ģimeņu rīcībā. Vēl par projektu naudu biedrība iegādājusies galda spēles "Katanas ieceļotāji", un tagad brīvdienu rītos skolas bērni teciņiem vien nāk uz Stūrīšiem. "Dažreiz gribētos no rīta ilgāk pagulēt, bet skatos - manējie jau klāt!" smej Jolanta.

 

Svētki ar "Rīgas sargiem"

Par teātri jau pateikts, par bibliotēku vēl ne. Redz, vēl viens Teodora Graudiņa mantojuma pavediens turpinās. Bibliotēka tika atvērta, vispirms pateicoties Lilijas Graudiņas-Klucis grāmatu sūtījumiem no Amerikas. Tas notika 1997.gada 18.novembrī. Tagad "Imantas" bibliotēkā ir trīs tūkstoši grāmatu. Jolanta saka: "Liela daļa no tām izdota no jauna spožos vākos, bet vērtība tāpēc nezūd, varbūt pat ir lielāka, jo tie ir pirmizdevumi latviešu valodā!" Bibliotēka izvietota vienā no Stūrīšu ēkām, un tajā atvēlēta vieta arī senajiem "Imantas" plakātiem, fotogrāfijām, tā uzturot dzīvu saikni starp šodienu un pagātni. Par spīti pussimt gadu plaisai un tukšajam ceļam tagad. "Žēl, ka nevaram atrast bijušo "Imantas" karogu, bet tam bija daudz sarkanbaltsarkanās krāsas, visticamāk, ka gājis zudībā," spriež Jolanta.

17.novembrī vietējā tauta Stūrīšos skatījās "Rīgas sargus", un "Imantas" gaišie logi atkal pārrāva novembra tumsu. Bet 18.novembri Rābantu ģimene svinēja paši vien, ierasti svinīgi.

Nu atkal darbdienas. Jolantai ar jaunu sparu atsācies cīniņš par mobilajiem sakariem: lielā sanāksme ar LEC ("Latvijas Energoceltnieks"), LMT un pašvaldības pārstāvjiem pagājušajā nedēļā beigusies ar solījumu torņa projektu iekļaut nākamā gada plānos. "Laikam atkal būs jāvāc paraksti un visu laiku jāvaktē, lai mūsu pieprasījumu neierok papīru kaudzes apakšā," Jolanta mierīgi nosaka. Jo ir jau pierasts, ka lietas uz priekšu nevirzās loģiskā gaitā. Novembrī vajadzēja sākt būvēt ceļu, arī nekas nenotiek.

"Bet reizēm ir tā, ka negribas vairs darīt. Ja es savu enerģiju būtu ielikusi kādā naudu pelnošā pasākumā, droši vien būtu tikusi pie turības," spriež Jolanta. "No otras puses - ja es to nedarīšu, kas tad te būs? Man ir tāda sajūta - ja izcīnīšu to ceļu un sakarus, ja cilvēkiem radīšu šeit ko derīgu un interesantu, tad te tomēr kāds dzīvos un strādās. Nedrīkst vienugad neuzkārt Lieldienu šūpoles, tad to nebūs arī nākamajā reizē. Nedrīkst pusnaktī atlikt projekta rakstīšanu malā, jo tad pie tā vairs nepieķeršos."

Sanāk tā, ka biznesa kāpnes dažādiem cilvēkiem virzās gluži pretējā virzienā. Jolantai ar veikalu būtu daudz vieglāk, ja kādi gudrinieki nebūtu izgudrojuši, kā ik soli palielināt gan pūliņus, gan izdevumus. "Vienubrīd pavīdēja doma, ka mazajiem komersantiem varētu uzlikt fiksētu ienākuma nodokli, neliekot kārtot lielo grāmatvedību. Nekas no tā nav iznācis. Mums ir tik daudz papīru jāraksta, jāfiksē katrs savs solis - pat tas, kad grīda mazgāta un cik liela temperatūra katrā vitrīnā. Kad Rīgā meklēju verificēto termometru, ko prasa sanitārā inspekcija, man vaicāja - vai jums ir metroloģijas iestāde, ka tāds vajadzīgs? Vai tad īpašnieks ir ieinteresēts, lai saldējums izkūst un produkti sabojājas? Mums obligāti jābūt līgumam ar kases aparātu apkalpošanas firmu, un šis līgums maksā 25 latus. Reizi gadā viņi atbrauc, uzlīmē uz kases aparāta novelkamo bildīti un par to paprasa 70 latus. Par ko? Un es no tā nevaru nekur sprukt. Es nevaru cenas paaugstināt, jo cilvēki nevarēs samaksāt."

Veikala vadītāja nežēlojas, bet lietišķi uzskaita nejēdzības, ar kurām jāsastopas diendienā. Velkot atkal laika asi, jādomā, ka Teodoram Graudiņam tas šķistu kaut kas galīgi traks. Tāpat kā tagad Edvīnam.

Bet Jolanta varbūt atkal pie sevis kā dzejoli skaitīs: "Pildīsim ikviens savu pienākumu..."

 

 


 
Par izdevēju / Kontakti / Grāmatas

© VSIA "Latvijas Vēstnesis" / info@lv.lv
žogspiepūšamās atrakcijas